Karaliene, kas vairākkārt nozīmīgi bija saskatījusies ar Andrē, gandrīz vai nenovērsa acis no jaunā cilvēka un katru reizi, kad tā viņu uzskatīja, pie sevis piebilda:
„Nav šaubu, tas ir viņš."
Uz to Tavernī jaunkundze atbildēja ar tik izteiksmīgu vaibstu spēli, ka pati karaliene to varēja vienīgi pieņemt par noteiktu atbildi:
„Nu, protams, madamc, tas ir viņš."
Kā mēs jau teicām, Filips bija pamanījis šo lūzumu karalienes sajūtās: viņš to redzēja un, ja arī nezināja tā tiešo cēloni, tad vismaz to nojauta.
Kas mīl, tas nekad nekļūdās mīļotā cilvēka sajūtu novērtējumā.
Viņš noprata — karalieni uztrauc kāds neizprotams, noslēpumains gadījums, kas, izņemot Andrē, nevienam citam nav zināms.
Patiesi, karaliene bija zaudējusi savu pašpaļāvību un bija spiesta slēpties aiz vēdekļa, viņa, kuras priekšā visai pasaulei vajadzēja nolaist acis.
Kamēr jaunais cilvēks lauzīja galvu par karalienes pēkšņajām pārvērtībām; kamēr viņš pētīja Kuanjī un Vodrē sejas, lai pārliecinātos, vai viņi nav iejaukti šai noslēpumā, kaut gan tie likās bija pilnīgi nogrimuši sarunā ar Hāgas grāfu, kas atkal bija iegriezies Vcrsaļā ar savu vizīti; zālē ienāca kāda persona, ģērbusies svinīgā kardināla tērpā un vairāku augstu garīdznieku un prelātu pavadībā.
Karaliene tūdaļ pazina Ludviķi Roānu. Viņa to redzēja no zāles otrā gala un tūdaļ pagrieza galvu sānis, nemaz nemēģinādams slēpt savas savilktās uzacis.
Nevienu nesveicinādams, prelāls devās cauri visam galminieku pūlim un gāja tieši pie karalienes, ko las sveicināja drīzāk kā kavalieris savu dāmu un nevis kā apkšnieks — savu karalieni.
Tad viņš pateica ļoti galantu komplimentu Viņas Majestātei, kas tik tikko pagrieza galvu un dzedri nomurmināja dažus etiķetei atbilstošus vārdus, tad atkal turpināja sarunāties ar Lambāla un Poliņaka kundzēm.
Bet princis Ludviķis izlikās, ka viņš karalienes dzedrumu nemaz nebūtu pamanījis. Viņš pēc kārtas un bez steigas izdarīja visus priekšrakstā paredzētos reveransus un tad ar īsta galminieka nepiespiesto vaļību griezās pie princesēm, karaļa vecākajām radiniecēm, labu bridi tām pakavēdams laiku un, jāsaka, ka še viņš ar uzviju saņēma visu to labvēlību, ko karaliene bija liegusi.
Kardināls Lidviķis Roāns bija pašos spēka gados, stalts augumā un cēls izskatā; viņa vaibstos izpaudās liela intclcģcncc un smalkjūtīga atturība. Viņam bija labi veidota mute un brīnišķīgas rokas; mazliet stūrainā piere varēja piederēt tikpat labi zinātniekam kā baudītājam; un patiesi princis Roāns bija ir viens, ir otrs.
Tas bija cilvēks, ko sevišķi mīlēja sievietes, kas cienīja klusu, neuzkrītošu laipnības parādīšanu. Par viņa tieksmēm uz greznību klīda veseli nostāsti, un, patiesi, viņš bija to dabūjis gatavu, ka ar miljonu simtsešdesmit tūkstošiem livru gada ienākumiem viņu vēl uzskatīja par nabagu.
Karalis to mīlēja tāpēc, ka viņš bija mācīts, bet karaliene, tieši otrādi, viņu ienīda.
Šā naida iemesli nekad nav tikuši pietiekami noskaidroti, bet ir iespējamas divas versijas.
Pirmā — būdams Francijas sūtnis Vīnē, viņš esot rakstījis Ludviķim XV par Mariju Terēzi tik ironiskas vēstules, ka Marija Antuancte to šim diplomātam nekad nevarot piedot.
Pēc otras versijas, kas ir daudz vienkāršāka un arī daudz ticamāka, sūtnis attiecībā uz dofina laulībām ar erchercogieni bija rakstījis Ludviķim XV vēstuli, ko tas kādās vakariņās pie Dibarī bija skaļi lasījis visiem priekšā. Šinī vēstulē sūtnis bija nesaudzīgi minējis dažus sīkumus, kas bija ļoti aizvainojuši jaunās sievietes patmīlību, kas tai laikā bija ārkārtīgi tieva.
Šie uzbrukumi bija dziļi aizskāruši Mariju Antuaneti, kas, nevarēdama sevi atklāti aizstāvēt, bija nozvērējusies agri vai vēlu sodīt vēstules autoru.
Bez tam te sava loma bija arī kādai citai politiskas dabas intrigai.
Līdzšinējais sūtnis Vīnē, monsicur Brctcils, bija ticis atsaukts, un viņa vietā iecelts monsicur Roāns.
MonsiEur Breteils, juzdamies pārāk vājš, lai cīnītos ar princi atklāti, bija izmantojis to, ko diplomātu valodā sauc par veiklu manevru. Viņš sadabūja kopijas no prclāta vēstulēm vai pat pašus oriģinālus un, atspēkodams diplomāta panākumus galmā ar viņa naidīgo noskaņojumu
pret valdošo Austrijas namu, Breteils atrada Marijā Antuancte sabiedroto, kas bija nolēmis agri vai vēlu pazudināt princi Roānu.
Šis naids nemanāmi rūga galmā un apdraudēja kardināla pozīcijas.
Ik reizi, kad viņš satikās ar karalieni, tam nācās piedzīvot tik ledaini saltu saņemšanu, kā mēs nule redzējām.
Bet vai nu kardināls patiesi jutās tik stiprs, vai arī viņā bija pamodušās kādas jūtas, kas tam lika viņa icnaidniccci visu piedot, fakts ir tas, ka viņš, nostādamies pāri visai nicināšanai, izmantoja katru izdevību, lai tuvotos karalienei, un šādas izdevības viņam netrūka, jo viņš bija galma virspriesteris.
Nekad un nevienam viņš nebija žēlojies, nc arī kaut ko stāstījis. Mazs pulciņš intīmu draugu, starp kuriem izcēlās vācu virsnieks, barons Planta, viņa tuvākais draugs, tic bija tie, kas viņu mierināja šādos karaliskās nelabvēlības brīžos, ja vien to jau nebija paspējušas izdarīt galma dāmas, kas attiecībā pret kardinālu nebūt nesekoja karalienes dzedrajam paraugam.
Kardināls kā ēna pārslīdēja pār karalienes smaidošo iedomu pasauli, un, tiklīdz viņš bija aizgājis, Marijas Antuanctes vaigs noskaidrojās.
— Vai jūs zināt, — viņa tcica princesei Lambālai, — ka admirāļa māsasdēla, šā jaunā virsnieka varoņdarbs ir visievērojamākais šinī karā. Kā taču viņu sauca?
— Man liekas, ka monsicur Šarnī, — atbildēja princese.
— Vai tā bija? — jautāja karaliene, pagriezusies pret Tavernī jaunkundzi.
— Jā, Šarnī, jūsu augstība, — atbildēja Andrē.
— Man gribētos, ka monsicur Šarnī pats mums par šo gadījumu pastāstītu, neizlaižot nevienu sīkumu. Uzmeklējiet viņu! Vai viņš vēl ir še?
Kāds virsnieks aizsteidzās izpildīt karalienes pavēli. ,
Lūkodamās visapkārt, viņa tai pašā acumirklī ieraudzīja Filipu un viņam uzsauca:
— Monsicur Tavernī, nu, ejiet palūkot!
Filips nosarka; varbūt viņš iedomājās, ka viņam vajadzēja nojaust karalienes vēlēšanos. Tāpēc viņš devās uzmeklēt laimīgo virsnieku, ko tas pēc priekšāstādīšanas brīža vairs nebija izlaidis no acīm.
Meklēto nenācās grūti atrast.
Monsicur Šarnī abu virsnieku pavadībā tūdaļ ieradās pie karalienes.
Galminieku pulciņš pašķīrās, un tagad karaliene to varēja apskatīt labāk nekā vakar uz ielas.
Jaunais cilvēks varēja būt divdesmit septiņus vai divdesmit astoņus gadus vecs. Viņš bija stalta auguma, ar platiem pleciem un slaidām kājām. Kad viņš kādā pavērās ar savām lielajām, zilajām acīm, viņa smalkās, maigās sejas vaibsti pieņēma enerģisku izteiksmi.
Cik tas ari nebija savādi, viņš, pārbraucis no Indijas tropisko jūru joslām, bija no sejas tikpat balts, cik Filips — iededzis. Viņa spēcīgais, labi veidotais kakls likās baltāks nekā stērķelētā, augstā kravate.
Kad viņš tuvojās galminieku grupai, kuras vidū atradās karaliene, tas vēl ne ar žestu, nc ar skatienu nebija licis manīt, ka pazītu Tavernī jaunkundzi vai arī pašu karalieni.
Virsnieku ielenkts, kuri to iztaujāja un kuriem viņš laipni un pieklājīgi atbildēja, liekas, viņš bija pavisam aizmirsis, ka nupat vēl bija runājis ar karali un ka viņā bija noskatījusies karaliene.