Šāda kautrība un pieklājīga atturība, jo vairāk bija pa prātam karalienei, kas tik ļoti cienīja labas manieres.
Tas nebija tikai klātesošo dēļ, ka monsicur Šarnī vajadzētu slēpt savu pārsteigumu, tik negaidīti redzot savā priekšā fiakra dāmas. Uzmanība prasīja, lai viņš, ja vien iespējams, ļautu viņām palikt tai pārliecībā, ka viņš tās vairs nepazīst.
Šarnī stāvēja acis nolaidis un ar pieklājīga cilvēka kautrību gaidīja, kad karaliene to uzrunās.
— Monsicur Šarnī, — viņa tcica, — šīm dāmām ir viena vēlēšanās, kas gluži dabīga, jo arī man pašai tāda ir: visos sīkumos dzirdēt šo notikumu no jūsu mutes. Lūdzu, pastāstiet mums to.
Apkārt valdīja pilnīgs klusums, kad jaunais virsnieks atbildēja:
— Madamc, — viņš tcica, — nc aiz kautrības, bet vienkārši kā jūsu labvēlību cs lūdzu atbrīvot mani no šā stāsta par to, ko esmu darījis kā „Bargā" lctnants. Desmit manu biedru bija gatavi darīt to pašu, cs tikai aizsteidzos tiem priekšā. Un tas ir viss mans nopelns. Piešķirt šim gadījumam sevišķu nozīmi, to atstāstot, man ir taisni neiespējami un jūsu cēlā karaliskā sirds mani sapratīs.
Bijušais „Bargā" komandieris ir drošsirdīgs virsnieks, kas tai brīdī bija, vienkārši sakot, pazaudējis galvu. Jūs, madamc, droši vien būsit dzirdējusi, ka visbrašākajam, ka visdrošākajam karavīram var uznākt savs vājuma brīdis. Viņam pietika desmit minūšu, lai attaptos; mūsu noteiktā apņemšanās nepadoties iedvesa viņam jaunu sparu un, sākot no šā brīža, viņš bija visdrošsirdīgākais no mums visiem. Lūk, tādēļ es lūdzu Jūsu Majestāti nepārvērtēt manu rīcību, lai vēl vairāk nepazemotu to krietno virsnieku, kas tagad ik dienu apraud savu īsā apmulsuma brīža aizmiršanos.
— Jauki, jauki! — aizkustināta un priekā starodama, iesaucās karaliene, jo viņas ausis bija uztvērušas klusos piekrišanas saucienus, ko klātesošos bija izsaukuši jaunā virsnieka sirsnīgie vārdi. — Jauki, monsicur Šarnī, jūs tiešām esat tas krietnais cilvēks, kādu cs jūs jau pazīstu.
Pie šiem vārdiem jaunais cilvēks pacēla acis, viņa jauneklīgā seja spēji pietvīka un acis kā izbijušās raudzījās te uz karalieni, tc uz Andrē. Viņu pārņēma bailes, redzot šo sievieti, kas bija tik pārdroša savā cēlsirdībā.
Bet ar to viņa pārbaudījums vēl nebija galā.
— Ir nepieciešams, lai jūs visi zinātu, — turpināja bezbailīgā karaliene,— ka monsieur Šarnī, šis jaunais cilvēks, kas tikai vakar nokāpis no kuģa, šis nepazīstamais bija mums jau pazīstams pirms savas ierašanās šovakar še, un ka viņš pelna visu dāmu apbrīnu.
Visi noprata, ka nu karaliene grasās pastāstīt pat kādu gadījumu, kurā varēja sagaidīt vai nu mazu noslēpumu vai skandāliņu. Visi saspiedās cicšā pulciņā un klausījās, elpu aizturējuši.
— Iedomājaties, manas dāmas, — turpināja karaliene, — ka monsicur Šarnī ir tikpat mīļš pret dāmām, cik viņš ir nesaudzīgs pret angļiem. Man par viņu atstāstīja kādu gadījumu, kas, es to jums jau iepriekš saku, ir sevišķi pacēlis viņa cieņu manās acīs.
— Ak, madamc, — virsnieks apmulsis nomurmināja.
Viegli saprotams, ka šie karalienes vārdi, kā arī tās, personas klātbūtne, uz kuru tas attiecās, visaugstākā mērā sakāpināja klātesošo ziņkārību.
Pūlis viegli sakustējās.
Šarnī, kura pieri klāja sviedru lāses, būtu atdevis veselu gadu no sava mūža, lai tik vēl varētu būt Indijā.
— Gadījums ir šāds, — turpināja karaliene. — Divas man personīgi pazīstamas dāmas bija aizkavējušās Parīzē, kur tās bija iclcncis naidīgs pūlis. Viņām draudēja briesmas, lielas briesmas. Šai brīdī, par laimi gadījās iet garām monsicur Šarnī. Viņš tūdaļ iejaucās pūlī un pat nezinādams, pie kādas šķiras pieder abas dāmas, ņēma tās savā apsardzībā un vēl pavadīja tās ļoti tālu… man liekas, desmit jūdzes no Parīzes.
— O, Jūsu Majestāte pārspīlē! — iesaucās Šarnī, ko jau bija nomierinājis karalienes atjautīgais lietas īstās norises maskojums.
— Nu, lai par to vairs nebūtu jārunā, teiksim — piecas jūdzes, — pēkšņi iejaucās grāfs Artuā.
— Labi, brālēn, — tcica karaliene, — bet visjaukākais ir tas, ka monsicur Šarnī pat nemēģināja uzzināt, kā sauc tās dāmas, kurām viņš bija izdarījis tik lielu pakalpojumu. Viņš aizveda tās noteiktā vietā un pats devās projām pat neatskatījies, tā ļaudams pilnīgi nepazīstamajām izbēgt no sava protežē ziņkārības, kas tās nebija apgrūtinājusi nevienu acumirkli.
Šarnī tika uzslavēts, apbrīnots, un divdesmit dāmu vienā reizē izteica tam savus komplimentus.
— Vai tas nav skaisti? — pabeidza karaliene. — Man šķiet, ka neviens Apaļā Galda bruņinieks nebūtu varējis izdarīt labāk!
— Lieliski! — visi korī sauca.
— Monsicur Šarnī, — turpināja karaliene, — karalis droši vien pašreiz apbalvo monsicur Sifrēnu, jūsu tēvoci, bet es no savas puses gribētu kaut ko darīt šā lielā cilvēka māsasdēla labā.
Un viņa tam sniedza savu roku.
Un kamēr Šarnī bāls aiz laimes uzspieda tai savas lūpas, Filips nobālis sirdssāpju dēļ, paslēpās aiz kāda loga smagajiem priekškariem.
Arī Andrē bija nobālusi, kaut gan tā pat iedomāties nespēja, ko pārcieta viņas brālis.
Šo skatu, kas varēja modināt katra novērotāja ziņkāri, pēkšņi pārtrauca monsieur grāfa Artuā balss.
— Ak, manu mīļo Provansas grāf, — viņš skaļi iesaucās, — nāciet vien šurp! Jūs esat palaidis garām lielisku skatu: monsieur Sifrēna pieņemšanu. Patiesi, tas bija acumirklis, ko Francijas galmā ilgi neaizmirsīs! Kāda velna pēc jūs, kas citādi esat pati akurātība, nokavējāt šo brīdi?
Monsieur Provansas grāfs saknieba lūpas, izklaidīgi apsveica karalieni un nomurmināja kādu parastu frāzi.
Tad, pagriezies pie savu gvardu kapteiņa, monsicur Favra, klusā balsī jautāja:
— Kā tas nāk, ka viņš ir ieradies Versaļā?
— Ak, monsicur, — atbildēja virsnieks, — par to es nu jau veselu stundu lauzu galvu, bet nevaru un nevaru saprast.
XIII
KARALIENES SIMTS LUIDORU
Tagad, kur mēs esam iepazīstinājuši mūsu lasītājus vai atjaunojuši viņu pazīšanos ar galvenajām šā romāna personām; tagad, kad mēs viņus esam ieveduši gan grāfa Artuā mazajā dārza mājiņā, gan Ludviķa XVI pilī Versaļā, mēs gribam tos aizvest vēlreiz uz Sentkloda ielas māju, kur Francijas karaliene inkognito kopā ar Andrē Tavernī bija uzkāpusi piektajā stāvā.
Kad karaliene bija aizgājusi, grāfiene Lamota līksmu prātu skaitīja un pārskaitīja simt luidorus, kas viņai bija nokrituši, tā sakot, no debesīm.
Piecdesmit skaistu monētu, katra četrdesmit astoņu livru vērtībā, bija saliktas uz nabadzīgā galdiņa, un šī zelta kaudzīte ar savu aristokrātisko mirdzumu likās vēl vairāk izcēla apkārtnes nabadzību.
Pēc naudas iegūšanas Lamota kundzei nebija lielāka prieka, kā savu guvumu parādīt arī citiem. Ieguvums pats par sevi viņai nebija nekas, ja no tā tūdaļ neizauga kādas vēlēšanās.
Viņai jau bija apriebies, ka vecā apkalpotāja līdz šim bija redzējusi vienīgi viņas nabadzību, tāpēc viņa tagad pasteidzās parādīt tai ari savu bagātību.
Viņa pasauca Klotildi, kas bija palikusi priekšistabā, un pacēla lampu tā, lai gaisma kristu uz zelta naudas gabaliem.