Uz grīdas kaudzēs samesti tepiķi un paklāji, mēbeles ar izvirpotām kājām un vītņu kolonnām, ozolkoka griezumiem greznotas bufetes, Ludviķa XV laika konsoles ar zeltītām kājām, dīvāni, ar rožainu damastu vai Utrehtas samtu pārvilkti atpūtas krēsli, milzīgi, ar ādu apvilkti atzveltnes krēsli, kādus ļoti cienīja Sullijs, mclnkoka skapji ar inkrustācijām un vara kalumiem, galdiņi ar emaljas vai porcelāna virsmu, spēļu un tualetes galdiņi ar visiem piederumiem, kumodes ar koka inkrustāciju ziediem.
Rožkoka vai ozolkoka gultas ar paaugstinājumu vai baldahīnu; vislielākā izvēle dažādas krāsas un veida aizkari, kas juku jukām jaucās šinī krēslainajā šķūnī.
Klavesīni, spineti, arfas, cītaras.
Tad veselas rindas dažādu apģērba gabalu: veļa, dāmu zīda kleitas līdzās kungu samta svārkiem; gan tērauda, gan sudraba, gan perlamutra rokturi zobeniem.
Lukturi, senču portrejas, gleznas, ierāmētas gravīras un bezgalīgi daudz toreiz moderna Vernē imitāciju, tā paša Vernē, kam karaliene tik laipni un asprātīgi pateica:
— Tikai jūs, monsieur Vernē, vienīgais visā Francijā varat likt lietum līt un saulei spīdēt.
XIV
MEISTARS FENGRĒ
Lūk, tas viss kārdināja mazturīgo pircēju skatienus un fantāziju, kad tie iegriezās meistara Fcngrē veikalā Karaļa laukumā.
Visas lietotās mantas bija arī atzīmētas ccnu rādītājā. Bet ja tās tika sakomplektētas no atsevišķiem gabaliem, kas pacēla cits cita vērtību, tad bieži vien varēja še sastādīt komplektu, kas nedarīja kaunu visizvēlīgākajam pircējam.
Lamota kundze, apskatīdama visu šo bagātību, vispirms ņēma vērā, kas viņai trūka Sentkloda ielā.
Viņai trūka salona, kur novietot šos dīvānus un atzveltnes krēslus.
Viņai nebija arī ēdamistabas — bufetēm, etažerēm un trauku galdiņiem.
Nebija buduāra — persiešu aizkariem, rotu galdiņiem un aizstatņiem.
Un, visbeidzot, kas viņai trūka, ja ari būtu bijis savs salons, ēdamistaba un buduārs, tā bija nauda, ar ko iegādāties visas šīm telpām nepieciešamās mēbeles.
Bet ar Parīzes tapsētājiem visos laikos ir bijis iespējams noslēgt darījumus un nekad nav dzirdēts, ka jauna, skaista dāma būtu kaut kur nomirusi durvju priekšā tikai tāpēc, ka viņai neviens tās nebūtu gribējis atvērt.
To, ko Parīzē nenopērk, to noīrē, un tie ir mēbelēto dzīvokļu īrnieki, kas radījuši parunu „Voir c'est avoir".
Lamota kundze, cerēdama kaut ko noīrēt, kad bija visu labi pārlikusi, apstājās pie kādas tumšas, ar dzeltenīgu zīdu pārvilktas garnitūras, kas tai bija iepatikusies pēc pirmā acu uzmetiena.
Bet nekad šī garnitūra, kas satāvēja no desmit atsevišķiem priekšmetiem, nebija ietilpināma Sentkloda ielas dzīvokļa piektajā stāvā.
Lai tās novietotu, bija nepieciešams noīrēt ceturto stāvu, kur bija priekšistaba, ēdamistaba, neliels salons un guļamistaba.
Tādā kārtā ceturtajā stāvā notiktu kardināla dāvanu pieņemšana, bet piektajā — labdarības komitejas pieņemšana, tas ir, lepnībā viņa saņemtu dāvanas no tiem, kas tās dod aiz godkārības, bet nabadzībā — no tiem, kas aizspriedumu dēļ nemēdz dod tur, kur nav vajadzības pēc atbalsta.
Nonākusi pie šāda slēdziena, Lamota kundze- pagriezās uz šķūņa tumšāko kaktu, kur krēslā mirdzēja luksuss: kristāls, sudrabs, zelts un spoguļi…
Tur viņa ieraudzīja kādu tipisku nevaļīga izskata Parīzes pilsoni ar zobgalīgu smaidu uz lūpām, kas uzlicis uz savu mazo roku rādītāja pirkstiem atslēgu un salicis pirkstgalus kopā, grieza to riņķī.
Šis cienījama izskata vecu lietu uzraugs nebija neviens cits, kā pats meistars Fengrē, kuram viņa komiji jau bija paziņojuši par jaunās dāmas vizīti.
Pagalmā varēja redzēt, ka šie komiji, ģērbušies rupja auduma uzvalkos, ar caurām zeķēm kājās, strādāja, lai ar veco mēbeļu daļām izlāpītu labākās, vai, pareizāk sakot, viņi uzšķērda vccos dīvānus un polstērētās mēbeles, lai ar šo saturu atjaunotu to pēcnācējus.
Viens sukāja astrus, piejauca tiem labi daudz pakulu un ar šo maisījumu piepolsterēja kādu mēbeles gabalu.
Kāds otrs lakoja glītus atzveltnes krēslus. Trešais gludināja smaržīgās ziepēs izmazgātos audumus.
Un no visām šīm mēbeļu grabažām drīz vien veidojās jaunās un glītās, ko Lamota kundze pašreiz apbrīnoja.
Monsieur Fengrē, pamanījis, ka jaunā kundze varēja noskatīt viņa komiju darbu un nākt pie kāda secinājuma, kas pavisam nesakristu ar viņa interesēm, pasteidzās aizvērt durvis uz pagalmu aiz bailēm, ka putekļi varētu kaitēt kundzes acīm.
— Bez tam, kundze… — viņš apklusa.
Tas bija jautājums.
— Grāfiene Lamota Valuā, — Žanna nevērīgi pateica savu vārdu.
Dzirdot šo labskanīgo titulu, monsicur Fengrē atvienoja savu pirkstu
galus, iebāza atslēgu kabatā un panāca uz priekšu.
— O, — viņš teica, — še nav nekā, kas madamc varētu noderēt. Man ir gan jaunas, gan skaistas, gan lieliskas lietiņas, bet madame nevajag iedomāties: tāpēc, ka mēs esam Karaļa laukumā, meistars Fengrē nevar sacensties ar karaļa tapsētājiem. Es lūdzu, madamc, neaplūkot šis grabažas, bet gan apskatīties citā veikalā.
Žnna nosarka.
Viss, ko viņa še redzēja, tai likās skaists, tik skaists, ka viņa pat necerēja neko no tā iegūt.
Kaut gan viņa jutās paglaimota ar meistara Fingrē novērtējumu, tomēr baidījās, ka viņš to būs novērtējis par augstu.
Viņa nolādēja savu godkārību un nožēloja, ka nebija uzdevusies par vienkāršu pilsoni.
Bet apķērīgai galvai nav ļaunuma bez labuma.
— Nē, monsicur, — viņa teica, — es nebūt nevēlos kaut ko jaunu.
— Madamc droši vien ir iekārtojams kāds viņas draugu dzīvoklis.
— Jūs uzminējāt, monsicur, tas ir kāds draugu dzīvoklis un jūs sapratīsit, ka šādam dzīvoklim…
— Pilnīgi pareizi. Lai madamc izvēlas, — atbildēja Fengrē, viltīgs kā īsts Parīzes tirgotājs, kam viņa patmīlība nebūt neliedz pārdot vecu mantu, tāpat kā jaunu, ja vien viņam ir izredzes nopelnīt no vienas tikpat labi, kā no otras.
— Piemēram, cik maksātu šī nelielā, tumšā garnitūra?
— O, madamc, tā ir tīrais sīkums, pavisam tikai desmit priekšmetu.
— Istaba arī ir tikai vidēja lieluma, — atbildēja grāfiene.
— Kā jūs, madamc, pati redzat, tā ir pavisam jauna.
— Jauna… mūsu gadījumā.
— Bez šaubām, — iesmējās Fengrē, — bet tāda, kāda ir, tā maksā astoņsimt livru.
Viņa sāka simulēt sapīkumu.
— Bet es ar jums, monsieur, nemaz nerunāju par pirkšanu, — viņa iesaucās. — Kā gan jūs varat iedomāties, ka es pirkšu šīs grabažas. Runa var būt vienīgi par īrēšanu un tad vēl…
Fingrē saviebās, kunde viņa acīs sāka zaudēt savu vērtību. Te vairs nebija runa par vecu mēbeļu pirkšanu, bet vienīgi par izīrēšanu.
— Tātad jūs vēlaties šīs mēbeles uz gadu? — vaicāja Fingrē.
— Nē, tikai uz mēnesi, man tās vajadzīgas kādam iebraucējam no provinces.
— Tad rēķināsim simt livru mēnesī, — teica Fingrē.
— Man liekas, ka jūs jokojat. Tādā kārtā es astoņos mēnešos par šīm mēbelēm būšu samaksājusi viņu vērtību.
— Tur jums, grāfien, ir taisnība.
— Nu - tātad?