— Tātad, grāfien, ja tās reiz piederēs jums, tās nepiederēs vairs man un man vairs nebūs jārūpējas par to uzturēšanu un labošanu, kas viss maksā naudu.
Lamota kundze pārdomāja.
„Simt livru mēnesī, tas ir daudz; bet jāparedz sekojošais: vai nu tas man būs par dārgu un es pēc mēneša atdošu tirgotājam viņa mēbeles
atpakaļ ar lepnu žestu, vai ari es mēneša laikā varēšu sev pasūtīt jaunas. Es esmu nolēmusi izdot šim nolūkam pieci vai seši simti livru. Spēlēsim reiz lielu spēli un izdosim simt ekiju!"
— Es paturu šo iekārtu, — viņa tcica skaļi, — protams, arī aizkariem vajag būt klāt.
— Jā, grāfien.
— Un kur paliek tepiķi?
— Tie ir še.
— Nu, un ko jūs man piedāvātu otrai istabai?
— Šos zaļos soliņus, šo ozola skapi, galdu ar vītām kājām un zaļa damasta drapērijas.
— Labi, un guļamistabai?
— Skaistu, platu gultu, ar labu matraci un sudraba rozēm izrakstītu samta segu, zilus aizkarus, mazliet gotisku, bet bagātīgi zeltītu kamīna rotājumu.
— Tad buduāram?
— Melnas mežģīnes. Apskatiet tās, grāfien! Kumodi ar skaistu koka inkrustāciju, tādu pašu skapīti, dīvānu un lēnkrēslus ar gobelēna pārvalku, elegantu kamīnu, kas nāk no Pompadūra kundzes guļamistabas Šuazī pilī.
— Un to visu par kādu cenu?
— Uz vienu mēnesi?
— Jā.
— Četri simti livru.
— Klausieties, es jūs lūdzu neuzskatīt mani par kādu grizeti. Manas kārtas ļaudis neļauj sevi apmānīt ar drapērijām. Padomājiet vien: četri simtu livru mēnesī veido četri tūkstoši astoņi simti livru gadā un par šo naudu cs varu iekārtot pili.
Meistars Fengrē pakasīja pakausi.
— Jūs mani piespiedīsit turpmāk bēgt no Karaļa laukuma.
— Man par to, grāfien, būtu ļoti žēl.
— Nu, tad pierādiet! Es jums par visām šīm mēbelēm došu simt ekiju.
Un Žanna izrunāja šos vārdus ar tādu noteiktību, ka tirgotājs no jauna
iedomājās par nākotni.
— Lai notiek, grāfien, — viņš tcica.
— Tikai ar vienu nosacījumu.
— Kādu?
— Ka tas viss būtu nolikts un iekārtots dzīvoklī, kuru cs jums norādīšu, līdz pulkstens trijiem pēc pusdienas.
— Grāfien, apdomājiet, pašreiz pulkstens sit desmito stundu.
— Jā vai nē?
— Kur tas būtu, grāfien?
— Sentkloda ielā, blakus Purvam.
— Tātad pāris soļu?
— Tieši tā.
Tirgonis pavēra durvis uz pagalmu un sauca: — Silvēn! Landrl! Remi!
Visi trīs mācekļi tūdaļ atskrēja, priecīgi, ka radusies izdevība pārtraukt darbu un paskatīties uz skaisto dāmu.
— Šurp vāģus un nestuves! Remī, jūs ņemsit salona iekārtu. Silvēns iekraus vāģos priekšistabas mēbeles, bet jūs, Landrī, kā rūpīgākais, uzņemieties nogādāt guļamistabas iekārtu!
— Nokārtosim, madamc, mūsu līgumu, es došu kvīti par saņemto summu.
— Te jums būs seši dubloni, no kuriem man vēl pienākas saņemt atpakaļ.
— Lūdzu, madamc, divi sešlivru gabali.
— Tos es izmaksāšu šiem kungiem, kad viss būs kārtībā, — atbildēja grāfiene.
Un uzdevusi savu adresi, viņa aizbrauca.
Stundu vēlāk grāfiene noīrēja ceturto stāvu, un nebija pagājušas vēl divas stundas, kad jau salons, uzgaidāmā istaba un guļamistaba visas reizē bija iekārtotas un apmēbelētas.
Desmit minūtes vēlāk Landrī, Remī un Silvēns saņēma sešas livras dzeramnaudas.
Kad dzīvoklis šādā kārtā bija ticis pārvērsts, logi nospodrināti kamīns iekurts, Zanna sēdās pie savas tualetes un divas stundas nodevās labsajūtai; baudai, kādu izjūt, kājām minot mīkstu tepiķi, jūtot, ka silta gaisa vilnis plūst ap tevi un gar gobelēniem nokārtajām sienām, un ieelpojot ziedu smaržu, kuru izraisa japāņu vāzē novietotās puķes, šūpodamas savas galviņas siltajā istabas gaisā.
Meistars Fengrē nebija aizmirsis abās pusēs spogulim picrīkot zeltītos svečturus ar slīpēta kristāla prizmu piekariņiem, kuros sveču liesma atmirdzēja visās varavīksnes krāsās.
Siltums, ziedi, sveces, parfīms; Zanna izmantoja visu, lai izdaiļotu Viņa Eminencei nolemto paradīzi.
Viņa vēl parūpējās arī par to, lai durvis uz guļamistabu paliktu pusvirus, tā ka būtu redzams iekurinātais kamīns, kura uguns atspulgoja krēslu kājās gultas pulējumā un Pompadūra kundzes kājsoliņos, uz kuru himēru galvām daiļā favorīte tik bieži bija atbalstījusi savas elegantās kājiņas.
Bet ar to Zannas koķetērija vēl nebeidzās.
Zanna ķērās pie savas tualetes un paveica to ar tādu izmeklētu gaumi un lietpratību, ka Lamots, viņas vīrs, par to droši vien būtu uztraucies.
Ieturējusi vieglas vakariņas, lai saglabātu visu savu gara možumu un eleganto bālumu, Zanna savā guļamistabā iegrima mīkstā atpūtas krēslā pretī kamīnam.
Ar grāmatu rokā un tupelītē apauto kājiņu uz soliņa atbalstījusi, viņa klausījās pulksteņa tikšķēšanā un tālajā ekipāžu troksnī, kas šad un tad pārtrauca Sentkloda ielas klusumu.
Viņa gaidīja. Pulkstenis nosita deviņi, desmit un beidzot vienpadsmit, bet neviens neieradās ne braukšus, ne kājām.
Vienpadsmit! Šī ir tā stunda, kad galantajiem prelātiem, kas kaut kur priekšpilsētā, ieturēdami vakariņas, ir sakairinājuši savas labdarības tieksmes, vajag pabraukt tikai mazu gabaliņu līdz Sentkloda ielai, lai tur par lētu naudu iegūtu cēlu un reliģiozu filantropa slavu.
Kalvarī Jaunavu tornī pulkstenis nosita divpadsmito stundu.
Nebija nc ekipāžas, ne prclāta; sveces jau sāka dzist.
Liesma kamīnā, kas gaidās tik ilgi bija uzturēta, saplaka kvēlošās oglēs, kas drīz vien pārklājās ar pelnu plēnēm. Abās istabās bija tropisks karstums.
Vccā kalpotāja, kas arī bija sagatavojusies viesu saņemšanai, sapīkusi murmināja, žēlodama savas ccpurītes pretenciozo lenšu rotu, jo kad viņa, sēdēdama savā priekšistabas krēslā pie svcccs gaismas, iesnaudās, mākslīgais lenšu mezgls liecās līdzi viņas galvai un tam nācās ciest gan no sveces liesmas, gan arī apmirkt kūstošajos taukos.
Pusvienos Zanna, bezgala saniknota, piecēlās no sava krēsla, kā viņa to šovakar jau simtām reižu bija darījusi, lai pa logu palūkotos uz kluso ielu.
Visur valdīja tāds miers un klusums, kā pirms pasaules radīšanas.
Viņa lika sevi izģērbt, tad, atsacīdamās no vakariņām, atlaida kalponi, kuras jautājumi to jau sāka nervozēt.
Bet palikusi viena aiz skaistajiem aizkariem, savā greznajā gultā, viņa tāpat kā vakar nevarēja aizmigt, taču vakar tas bija daudz laimīgāks un bezrūpīgāks nomods: viņa tad vēl loloja visas savas cerības.
Tomēr, lai galīgi nekapitulētu nenovīdīgā likteņa priekšā, Zanna atrada kardināla neatnākšanai dažādus iemeslus.
Pirmais bija tas, ka viņam, kā jau kardinālam un galma virsganam, bija tūkstošiem dažadu darīšanu un rūpju, kas bija daudz svarīgākas nekā kāda tur vizīte Sentkloda ielā.
Otrs bija tas, ka viņš vēl nepazina šo mazo grāfieni Valuā, un šis attaisnojums daudzmaz apmierināja Zannu. Nudien, viņa būtu izmisusi, ja Roāns nebūtu turējis vārdu pēc pirmās vizītes pie viņas.
Bet Zannai gribējās šo slēdzienu pamatot ar kādu taustāmāku pierādījumu.
To viņa nekavējās sev sagadāt: viņa izlēca no gultas un balta kā eņģelis savā greznajā naktstērpā aizdedza sveces un ilgi vēroja sevi spogulī.