Kad pārbaude bija beigusies, viņa apmierināti pasmaidīja, nopūta sveces un likās gulēt.
Šis slēdziens viņu apmierināja.
XV
KARDINĀLS ROĀNS
Nākamā rītā Zanna, nezaudēdama dūšu, lika uzpost dzīvokli, bet tad ķērās pie savas tualetes.
Spogulis viņai bija pareģojis, ka ieradīsies kardināls, lai arī cik maz tas būtu dzirdējis par viņu runājam.
Pulkstenis bija septiņi un kamīnā gaiši kurējās uguns, kad kāda kariete iegriezās Sentkloda ielas slīpumā.
Zanna vēl nebija paguvusi ieņemt savu novērotājas posteni pie loga.
No karietes izkāpa lielā mētelī ģērbies vīrietis un, kad šis cilvēks bija ienācis pa ārdurvīm, kariete iegriezās mazā sānieliņā, lai nogaidītu kunga atgriešanos.
Drīz vien nošķindēja zvaniņš un Lamota kundzes sirds sāka tik skaļi pukstēt, ka to varēja pa gabalu saklausīt.
Bet, sakaunējusies par savu nepamatoto jūtu mulsumu, viņa pavēlēja savai sirdij klusēt, sakārtoja izskaļīgāk zeltā izšūto galdautu, uzmeta uz klavesīna ķādu modernu āriju un uz kamīnstūra — jaunu žurnālu.
Pēc dažām sekundēm Klotilde pieteica:
— Persona, kas jums aizvakar rakstījusi.
— Palūdziet ienākt, — atbildēja Zanna.
Viegliem soļiem, čīkstošās kurpēs ienāca skaists, zīdā un samtā ģērbies vīrietis. Galvu viņš turēja augsti paceltu un viņa staltais augums, likās, aizsniedza griestus. Tas bija viss, ko Zanna, pieceldamās viesi saņemt, paguva ievērot.
Viņai tikai nepalika, ka atnācējs nebija minējis savu vārdu.
Bet, apņēmusies izmantot visas priekšrocības, kādas ir sievietei, kas rūpīgi sagatavojusies sava nodoma īstenošanai, viņa jautāja tādā tonī, kas drīzāk piestāvētu protežētājai nekā protežē meklētājai:
— Ar ko man tas gods runāt?
Princis palūkojās uz durvīm, pa kurām nule bija izgājusi vecā kalpotāja.
— Es esmu kardināls Roāns, — viņš tcica.
To dzirdot, Lamota kundze pamēģināja aiz pārsteiguma pietvīkt un, pieņēmusi pazemīgu izskatu, palocījās ar tik dziļu reveransu, kādu mēdz taisīt tikai karalim.
Viņa pabīdīja atzveltnes krēslu un tai vietā, lai atsēstos uz soliņa, kā to prasīja etiķete, viņa pati arī atsēdās savā ērtajā atzveltnes krēslā.
Kardināls, saprazdams uzaicinājumu justies pilnīgi brīvi, nolika cepuri uz galda un skatījās Zannai acīs, kas tāpat nenolaida acis no kardināla.
— Un tas būtu taisnība, jaunkundz? - viņš tcica.
— Madamc, — pārlaboja Zanna.
— Piedošanu… es aizmirsu…
— Tātad tas būtu taisnība, madamel..
— Mana vīra vārds, monsieur, ir grāfs Lamots.
— Pareizi, pilnīgi pareizi, karaļa gvards.
— Jā, monsicur.
— Un jūs, madamc, esat dzimusi Valuā?
— Jā, Valuā, monsicur.
— Liels vārds, rets vārds, izmiris vārds, — tieca kardināls, sakrustodams kājas.
Žanna noģida kardināla šaubas.
— Izmiris? Nē, monsieur, — viņa atteica, šo vārdu nesu es un mans brālis, barons Valuā.
— Vai tas ir atzīts?
— Viņam nav nekādas vajadzības būt atzītam, mčnsicur. Mans brālis var būt nabags vai bagāts, viņš vienmēr būs un paliks tas, kas viņš ir dzimis — barons Valuā.
— Madamc, cs jūs lūdzu man mazliet pastāstīt par šo sakarību. Jūs mani interesējat un šis ģērbonis ir man simpātisks.
Žanna vienkārši un atklāti izstāstīja visu to, kas mūsu lasītājiem jau ir zināms.
Kardināls klausījās un skatījās, acis no viņas ncnolaizdams.
Viņš nemaz necentās apslēpt gūtos iespaidus, un kādēļ gan lai viņš to būtu darījis? Viņš neticēja ne Žannas dižciltībai, nc viņas nopelniem; viņš redzēja to skaistu, jaunu un nabagu; viņš Žannu aplūkoja un ar to pietika.
Žanna, kuras acīm nekas nepalika apslēpts, tūdaļ nojauta sava nākamā protežē zemos nodomus.
— Tādā kārtā, — nevērīgi teica Roāns, — jūs patiesi esat bijusi ļoti nelaimīga.
— Es, monsicur, par to nesūdzos.
— Tomēr, attēlodami jūsu stāvokli, man ir stipri pārspīlējuši?
Viņš palūkojās visapkārt.
— Šis dzīvoklis ir ērts un pieklājīgi iekārtots.
— Kādai grizetei — bez šaubām, — cieti noteica Žanna, kas dega aiz nepacietības ievadīt lietu īstās sliedēs. — Tur es, monsicur, varu tikai piekrist.
Kardināls sakustējās.
— Kā! — viņš iesaucās, — jūs to saucat par grizetes istabas iekārtu?
— Es domāju, monsicur, jūs neteiksit, ka tā ir piemērota princesei.
— Un jūs esat princese, — noteica kardināls ar to smalko ironijas pieskaņu, ko tikai ļoti inteliģentas vai augstu stāvošas personas prot piejaukt savai izteiksmei, pie tam nekļūdamas bezkaunīgi banālas.
— Es esmu dzimusi Valuā, tāpat kā jūs esat dzimis Roāns, tas ir viss, ko es zinu teikt, — atbildēja Žanna.
Un šajos vārdos bija ielikts tik daudz apbēdinātas un neatzītas sievietes protesta maigā cēluma, tic tika izteikti ar tādu cienību un saskaņu, ka princis nebija aizvainots un kā vīrietis jutās samulsis.
— Kundze, — viņš tcica, — es pavisam aizmirsu, ka man pirmāmkārtām vajadzēja atvainoties. Es jums rakstīju, ka ieradīšos še vakar vakarā, bet man bija jāpiedalās Versaļā monsicur Sifrēna sagaidīšanā. Tāpēc man nācās atteikties no prieka jūs apciemot.
— Monsicur man parāda lielu godu ar to, ka ir atcerējies mani šodien, un monsicur grāfs Lamots ļoti nožēlos, ka viņš vēl joprojām atrodas savas nabadzības trimdā, kas viņam laupa iespēju baudīt tik ievērojamas personas apciemojumu.
Vārdiņš „vīrs" tūdaļ saistīja kardināla uzmanību.
— Vai jūs, madamc, še dzīvojat viena? — viņš jautāja.
— Gluži viena, monsicur.
— Tas ir ļoti jauki, ka tā dzīvo jauna, skaista sieviete.
— Tas ir gluži dabīgi, monsicur, ka tā dzīvo sieviete, kas tiek izstumta no tās sabiedrības, no kuras to šķir viņas nabadzība.
Kardināls klusēja.
— Man liekas, — viņš atsāka, — ka ģcncologi nenoliedz jūsu dižciltību.
— Ko tas man līdz? — nicīgi iesaucās Zanna, ar koķetu žestu sakārtodama mazās, nopūderētās sprodziņas uz deniņiem.
Kardināls pavilka tuvāk krēslu, it kā gribētu sasildīt pie uguns savas kājas.
— Madamc, — viņš teica, — es jau sen esmu gribējis un arī tagad gribu zināt, kādā ziņā es jums varētu būt noderīgs?
— Gluži nekādā, monsicur.
— Kā, nekādā?
— Jūsu Eminence, bez šaubām, parāda man lielu godu.
— Runāsim atklāti.
— Es gan tiešām nezinu, kā es varētu būt vēl atklātāka.
— Jūs nupat vēl man sūdzējāties, — teica kardināls, pārlaizdams skatienu istabai, lai atgādinātu Žannai, ko tā nupat vēl bija teikusi par grizetes cienīgu dzīvokļa iekārtu.
— Jā, protams es sūdzējos.
— Nu un tad?
— O, monsicur, es redzu, ka Jūsu Eminence grib man pasniegt kādu ubagdāvanu.
— M ada mcl
— Jā, jā, neko citu. Ubagdāvanu. Es tās gan esmu saņēmusi, bet turpmāk tās vairs nepieņemšu.