— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Monsicur, es esmu jau diezgan ilgi pacietuši pazemojumus, ilgāk es to vairs nespēju paciest.
— Madamc, jūs nelietojat īsto vārdu. Nabadzība nav nekāds apkaunojums.
— Arī manam vārdam ne? Sakiet man, monsicur Roān, vai jūs ietu ubagot?
— Es nerunāju par sevi, — apjucis lepni atbildēja kardināls.
— Monsicur, es pazīstu tikai divējādus ubagošanas veidus: karietē vai pie baznīcas durvīm; zīdā un samtā vai skrandās. Un tā, lūk, nupat es vēl nesapņoju par to godu piedzīvot jūsu apciemojumu; es domāju, ka esmu aizmirsta.
— Ā, tad jūs zinājāt, ka es esmu jums rakstījis?
— Es taču pazinu jūsu krāsas un zīmogu uz vēstules, kuru jūs, man godu parādīdami, atsūtījāt.
— Bet jūs izlikātics, ka mani nepazītu.
— Tas tāpēc, ka jūs pieteikdamies neparādījāt man to godu nosaukt savu vārdu.
— Lūk, šis lepnums man patīk! — iesaucās kardināls, uzmanīgi vērodams Zannas dedzīgās acis un augstprātīgo sejas izteiksmi.
— Es teicu, — viņa turpināja, — ka biju nodomājusi pirms jūsu ierašanās nomest šo manas nabadzības bēdīgo mēteli, kas tik tikko apsedz mana vārda kailumu un, kā katra ubadze iet skrandās, lai izlūgtos savu maizes kumosu nc lepnuma dēļ, bet no garāmgājēju līdzcietības.
— Es ceru, madamc, ka jūsu līdzekļi nav vēl izsīkuši.
Zanna neatbildēja.
— Varbūt jums ir vēl kādi īpašumi, kaut arī ieķīlāti, vai ģimenes rotaslietas, piemēram, kā šī te?
Un viņš norādīja uz rotu kārbiņu, ar kuru rotaļājās slaidie, baltie jaunās dāmas pirksti.
— Šī te? — jautāja Zanna.
— Goda vārds, tā ir interesanta mantiņa. Vai jūs man atļautu?
Un viņš paņēma kārbiņu.
— A, portrets!
Un kardināls pārsteigts sakustējās.
— Vai jūs pazīstat šā portreta oriģinālu? — jautāja Zanna.
— Tas ir Marijas Terēzes portrets.
— Marija Terēze?
— Jā, Austrijas ķeizariene.
— Vai patiesi? — iesaucās Zanna, — jūs, monsieur, tā domājat?
Kardināls rūpīgi apskatīja kārbiņu.
— Kur jūs to dabūjāt? — viņš jautāja.
— No kādas dāmas, kas vakar še bija.
— Pie jums?
— Pie manis.
— Hm, no kādas dāmas…
Un kardināls no jauna apskatīja kārbiņu.
— Es mazliet kļūdījos, monsicur, — tcica grāfiene, — pie manis vakar bija divas dāmas.
— Un viena no viņām atstāja jums šo kārbiņu? — kardināls neuzticīgi jautāja.
— Ne, viņa man to neatstāja.
— Bet kā tad tā nāca jūsu rokās?
— Viņa to še aizmirsa.
Kardināls kļuva domīgs, tik domīgs, ka grāfiene Valuā jutās intriģēta un nolēma uzmanīties.
Tad kardināls pacēla galvu un, uzmanīgi raudzīdamies grāfienei sejā, jautāja:
— Un kā sauc šo dāmu? Es ceru, jus man piedosit par šo jautājumu,- viņš piebilda, — jo man tiešām kauns, ka es jūs iztaujāju kā izmeklēšanas tiesnesis.
— Patiesi, monsicur, — atteica grāfiene Lamota, — tas ir savāds jautājums.
— Varbūt indiskrēts, bet ne savāds…
— Nē, savāds. Ja es pazītu to dāmu, kas te aizmirsusi šo kārbiņu…
— Tad?
— Tad cs to viņai būtu aizsūtījusi. Bez šaubām — tā viņai ir vērtīga piemiņa, un es par viņas laipno apciemojumu neliktu tai pavadīt četrdesmit astoņas stundas bailēs un neziņā.
— Tātad jūs viņas nepazīstat?
— Nē, cs zinu tikai, ka viņa ir viena no labdarības komitejas valdes dāmām.
— No kādas Parīzes komitejas?
— Nē, Versaļas.
— Versaļas? Un kādas labdarības komitejas dāma?..
— Monsicur, es pieņemu no dāmām: ja sieviete atbalsta nabadzībā kritušu sievieti, viņa to nekad nepazemo. Un, lūk, šī dāma, ko bija informējuši par manu stāvokli, aiziedama atstāja uz mana kamīna apmales simts luidoru.
— Simts luidoru! — pārsteigts iesaucās kardināls un tad tik apķērās, ka ar to var aizskart Žannas pašlepnumu, jo tā nevilšus sakustējās.
— Piedošanu, madame, — viņš teica, — cs nemaz nebrīnos, ka jums ir devuši šo summu. Gluži otrādi, jūs pelnāt visu līdzjūtīgu ļaužu atbalstu un jūsu dzimums uzliek tiem likumīgu pienākumu jums palīdzēt. Es tikai brīnos par šīs dāmas amatu: labdarības dāmas parasti nemēdz pasniegt tik lielus pabalstus. Vai jūs man varētu īsumā uzskicēt šīs dāmas izskatu?
— Tas man būs pagrūti, — atbildēja Zanna, lai vēl vairāk sakāpinātu sava viesa ziņkāri.
— Kāpēc pagrūti? Viņa taču ieradās pie jums.
— Tas taisnība. Bet šī dāma, kas acīmredzot negribēja tikt pazīta, slēpa savu seju lielā kapucē; bez tam viņa bija ģērbusies kažokā. Tomēr…
Grāfiene pūlējās atcerēties.
— Tomēr, — neatlaidās kardināls.
— Man likās, ka es redzēju… es neņemos apgalvot, monsieur.
— Ko jūs redzējāt?
— Zilas acis.
— Un mute?
— Maza, kaut gan lūpas, sevišķi apakšlūpa, bija diezgan pabiezas.
— Vidēja vai slaida auguma?
— Vidēja.
— Un rokas?
— Ļoti smalkas.
— Kakls?
— Garš un tievs.
— Seja?
— Cēla un cienīga.
— Valoda?
— Mazliet neskaidra. Bet varbūt, jūs, monsicur, pazīstat šo dāmu?
— Kā gan lai es viņu, grāfien, pazītu? — atjautāja kardināls.
— Nu, kaut vai spriežot pēc jūsu jautājumiem, vai tās simpātijās, kādu labu darbu darītāji savstarpēji parāda.
— Nē, madamc, es šīs dāmas nepazīstu.
— Tomēr, monsicur, jums varētu būt radusies kāda nojauta.
— Kādā ziņā?
— Varbūt sakarā ar šo ģīmetni?
— Ak tā! — iesaucās kardināls, kas baidījās, ka varbūt būs par daudz izteicies, — jā, protams, šī ģīmetne.
— Kas ir ar šo ģīmetni, monsicur?
— Jā, man patiesi liekas, ka šī ģīmetne būtu…
— Ķeizarienes Marijas Terēzes portrets, vai nc tā?
— Jā, tā man liekas.
— Un tātad jūs domājat?..
— Es domāju, ka jūs būs apciemojusi kāda vācu dāma, piemēram, kāda no tām, kas Versaļā nodibinājušas palīdzības komiteju.
— Versaļā?
— Jā, Versaļā.
Un atkal kardināls apklusa. Bet bija redzams, ka viņš par kaut ko šaubās un ka šī rotu kārbiņa grāfienes rokās ir pamodinājusi viņā neuzticību un aizdomas.
Bet tas, par ko Žanna nebija skaidrībā un ko viņa veltīgi nopūlējās izprast, bija prinča šaubu dziļākie motīvi. Viņa nojauta, ka šie motīvi nekādā ziņā nebija viņai labvēlīgi un varēja novest pie tā, ka princis sāktu saskatīt še viņam izliktās lamatas.
Varēja taču būt, ka ir novērots, cik ļoti kardināls interesējās par visu, kam kaut kāds sakars ar karalieni, jo tas galmā sen vairs nebija nekāds noslēpums. Un mēs jau aprādījām, cik ļoti dažas personas bija ieinteresētas kurināt naidu starp karalieni un virsganu.