Šī Marijas Terēzes ģīmetne, šī kārbiņa, ko viņa mēdza lietot un ko tas tik bieši bija redzējis ķeizarienes rokās, kādā ceļā tā bija nonākusi šīs ubadzes Zannas dzīvoklī?
Vai tiešām pati karaliene būtu spērusi kāju šinī nabadzīgajā miteklī?
Vai tiešām Žanna to nebūtu pazinusi? Vai arī viņai bija kādi citi motīvi izlikties, ka nekā nezinātu, kāds gods viņai ticis parādīts.
Kardināls šaubījās.
Jau vakar viņam bija radušās aizdomas. Valuā vārds viņam bija licis sevišķi uzmanīties. Un, lūk, runa vairs nebija par nabadzīgu sievieti, bet par princesi, kuru atbalstīja pati karaliene, personīgi atnesdama tai savu labvēlību.
Vai patiesi Marija Antuancte bija tik žēlsirdīga?
Kamēr kardināls to visu pārdomāja, Zanna, kas viņu nebija izlaidusi no acīm un kas tik uzmanīgi bija sekojusi prinča izjūtu gammai, bija tuvu izmisumam, jo cilvēki, kam ir kādi blakusnolūki, pārcieš nežēlīgas mokas, redzot šaubāmies tos, kuru pārliecināšanai viņi ņēmuši palīgā tīru patiesību.
Klusums kļuva abiem neērts, un kardināls to pārtrauca ar citu jautājumu.
— Bet vai jūs ievērojāt otru dāmu, kas pavadīja jūsu labvēli? Vai to jūs man varētu aprakstīt?
— O, jā, to es labi redzēju, — atbildēja grāfiene. — Viņa ir slaida un skaista, ar apaļām formām, lielisku sejas krāsu un enerģiskiem vaibstiem.
— Un vai pirmā dāma to ne reizi netika saukusi vārdā?
— Jā gan, vienu reizi, bet tas bija viņas kristītais vārds.
— Un kāds bija šis vārds?
— Andrē.
— Andrē! — iesaucās kardināls un nodrebēja.
Arī šī kustība, tāpat kā visas citas, Lamota kundzei nepalika nepamanītas.
Tagad kardinālam lieta bija skaidra. Andrē vārds bija izgaisinājis visas viņa šaubas un neziņu.
Un patiesi, viņš zināja, ka tiešām karaliene ar Tavernī jaunkundzi bija bijušas Parīzē. Galmā cirkulēja baumas par novēlošanos, par aizslēgtiem vārtiem, par laulātu ļaužu strīdu starp karali un karalieni, par to visu viņš bija dzirdējis Versaļā.
Kardināls atviegloti uzelpoja.
Sentkloda ielā viņam nedraudēja ne slazdi, ne sazvērestība, un Lamota kundze tam šķita skaista un tīra kā eņģelis.
Tomēr viņai vajadzēja izturēt vēl pēdējo pārbaudījumu. Kardināls bija diplomāts.
— Grāfien, — viņš tieca, — man jāatzīstas, ka visvairāk es brīnos par kaut ko citu.
— Par ko, monsicur?
— Ka ar jūsu vārdu un titulu jūs neesat griezusies pie karaļa.
— Pie karaļa?
— Jā.
— Bet, monsicur, cs karalim esmu iesniegusi četrdesmit lugumrakstu un tikpat daudz prasību.
— Bez rezultāta?
— Bez rezultāta.
— Bet ja nu arī karalis atsakās, tad tomēr visi pārējie karaliskā nama prinči būtu ievērojuši jūsu prasības, piemēram, Orleānas hercogs ir līdzcietīgs un bieži mēdz darīt, tieši to, ko karalis nedara.
— Es, monsicur, vērsos arī pie viņa augstības Orleānas hercoga, bet viss bija veltīgi.
— Veltīgi! Par to man ir brīnums.
— Protams, ja cilvēks nav bagāts, vai arī, ja viņam nav protežē, visi viņa lūgumi tiek tikai līdz valdnieku priekšistabām.
— Vēl ir grāfs Artuā. Izpriecu mīlētāji bieži hdara labākus darbus nekā labdarības draugi.
— Ar monsicur grāfu Artuā bija tāpat kā ar viņa augstību Orleānas hercogu un Viņa Majestāti Francijas karali.
— Bet galu galā taču vēl atliek karaļa krustmātes. Vai nu es ļoti maldos, vai arī šīs vecās dāmas pret jums katrā ziņā būtu bijušas atsaucīgākas.
— Arī nē, monsicur.
— O, cs nevaru iedomāties, ka Elizabetes kundze, karaļa māsa, būtu tik bezjūtīga.
— Taisnība, monsicur, viņas karaliskā augstība uz manu lūgumu bija apsolījusi mani pieņemt. Bet es patiesi nezinu, kā tas nākas: kad viņa bija pieņēmusi manu vīru, tā, neskatoties uz maniem neatlaidīgiem lūgumiem, nav vairs turējusi par vajadzīgu man kaut ko atbildēt.
— Nudien, tas ir savādi, — noteica kardināls.
Tad pēkšņi, it kā šī doma viņam nule būtu ienākusi prātā, viņš iesaucās:
— Ak, Dievs, mēs taču pavisam aizmirsām!
— Ko tad?
— Nu īsto personu, pie kuras jums vispirms vajadzēja griezties.
— Un pie kā tad man vispirms būtu vajadzējis griezties?
— Pie galvenās labvēlību izdalītājas, pie viņas, kas nekad nav atsacījusies atalgot nopelnus, — pie karalienes.
— Pie karalienes?
— Jā, pie karalienes. Vai jūs viņu jau esat redzējusi?
— Nekad vēl, — vientiesīgi naivi atbildēja Žanna.
— Kā, un jūs viņai neesat iesniegusi nevienu lūgumu?
— Nekad.
— Vai jūs neesat mēģinājusi panākt pie viņas audienci?
— To esmu darījusi, bet bez panākumiem.
— Jums vismaz vajadzēja lūkot nostāties viņai ceļā, lai viņa jūs ievērotu un uzaicinātu uz galmu. Tas arī būtu bijis viens līdzeklis.:
— To cs nekad neesmu mēģinājusi.
— Patiesi, madamc, tas, ko jūs man stāstāt, ir tīri vai neticami.
— Ticiet man, es tikai divi reizes esmu bijusi Versaļā un redzējusi tur tikai divas personas: doktoru monsicur Luī, kas apmeklēja manu tēvu nabagmājā, un monsicur baronu Tavernī, kuram mani rekomendēja.
— Un ko jums tcica monsicur Tavernī? Viņš jūs katrā laikā varēja pieteikt karalienei.
— Viņš man atbildēja, ka es darot ļoti neprātīgi.
— Kā tā?
— Ka prasot no karaļa savu tiesību labvēlīgu atjaunošanu, cs līdz ar to pasvītroju savu radniecību, kas Viņa Majestātei var būt tikai nepieņemama, jo nabadzīgs rads nekad nav patīkams.
— To varēja sagaidīt no šā brutālā egoista, — piebilda princis.
Brīdi viņš pārdomāja Andrē vizīti pie komteses.
„Cik savādi: tēvs noraida lūdzēju, bet karaliene atved pie tās viņa meitu. No šīs pretrunas kaut kam vajag iznākt."
— Zvēru pie sava muižnieka godavārda, — viņš skaļi piebilda, — es esmu sajūsmināts, dzirdot sakām lūdzēju un visaugstākā dzimuma sievieti, ka viņa nekad nav redzējusi nc karali, nc karalieni.
— Izņemot, protams, gleznā, — pasmaidīja Zanna.
— Labi, — iesaucās kardināls, kurš tagad bija galīgi pārliecināts par grāfienes vaļsirdību un godīgumu, — ja vajag, cs pats jūs aizvedīšu uz Versaļu, kur jums atvērsies visas durvis.
— Ak, monsicur, cik jūs esat labs! — priekā iesaucās grāfiene.
Kardināls pievirzījās tuvāk.
— Un tas būtu neiespējami, — viņš tcica, — ja par jums drīzā laikā neieinteresētos visa pasaule.
— Ak, monsieur, — Žanna koķeti nopūtās, — vai patiesi jūs tā domājat?
— Es par to esmu vairāk nekā pārliecināts.
— Es domāju, jūs, monsicur, man tikai glaimojat.
Un viņa cieši tanī paskatījās.
Tiešām, šī kardināla izturēšanās pēkšņā pārmaiņa varēja pārsteigt grāfieni, pret kuru vēl pirms desmit minūtēm viņš bija izturējies ar īstu dižciltīgu vienaldzību.