Žannas skatiens — tik straujš, kā no loka izlidojusi bulta, — trāpīja vai nu kardināla sirdi, vai viņa jūteklību. Viņā dzirkstīja vai nu alku vai godkārības kvēle, bet tomēr tā bija kvēle.
Monsicur Roāns, liels sieviešu pazinējs, bija spiests sev atzīties, ka reti kad viņam bija gadījies sastapt tik valdzinošu sievieti.
„Goda vārds," viņš nodomāja ar īstu diplomāta neatkarību, „tas būtu tiešām neparasts un interesants gadījums, ja cs še vienā reizē sastaptu godīgu sievieti ar mazas viltnieces seju un šādā nabadzībā sev varenu protežē."
— Monsicur, — ierunājās šī buduāra sirēna, — jūs bieži klusējat, bet tas mani uztrauc. Atvainojiet, lūdzu, ka cs jums to tik atklāti pasaku.
— Kādā ziņā, madamc grāfien ? — jautāja kardināls.
— Lūk, šādā, monsicur: tādi cilvēki, kā jūs mēdz būt galanti tikai pret divām sieviešu grupām.
— Ak, Dievs, madamc grāfien, ko jūs sakāt! Goda vārds! Jūs mani nobiedējāt.
Viņš satvēra tās roku.
- Jā, — atbildēja grāfiene, — to es saku un pie tā cs palieku.
— Nu, redzēsim, pret kādām tad?
— Pret sievietēm, ko ļoti mīl, un pret sievietēm, kuras visai augstu nevērtē.
— Madamc grāfien, jūs man liekat nosarkt. Vai patiesi cs pret jums būtu bijis nepieklājīgs?
— Protams!
— Ak, nesakiet tā! Tas būtu briesmīgi!
— Tas patiesi tā ir, monsieur, jo, pirmkārt, jūs mani nevarat sevišķi mīlēt un, otrkārt, cs līdz šim vismaz neesmu jums devusi iemesla mani sevišķi nicināt.
Kardināls saņēma Žannas rokas.
— Ak, grāfien, jūs ar mani tā runājat, it kā būtu uz mani noskaitusies.
— Nē, monsicur, jo jūs vēl neesat izpelnījies manas dusmas.
— Un cs tās, madamc, arī nekad ncizpelnīšos, sākot ar šo dienu, kad man nu ir bijis tas prieks jūs redzēt un ar jums iepazīties.
„Ak, mans spogulis! Mans spogulis!" pie sevis nodomāja Žanna.
— Un, sākot ar šo dienu, — turpināja kardināls, — mana protekcija jūs vairs neatstās.
— Ak, monsicur, — teica grāfiene, kas bija atstājusi savu roku kardināla rokā, — cs domāju — par to būtu diezgan runāts
— Ko jūs gribat teikt?
— Nestāstiet man vairs par jūsu protekciju!
— Lai Dievs man piedod, ja cs vēlreiz minētu vārdu — protekcija! Ak, madamc, tad tā nebūsit jūs, ko šis vārds pazemos, bet gan es.
— Tad, monsieur kardināl, pieņemsim vienu lietu, kas man bezgala glaimotu…
— Pieņemsim, ka jūs, monsicur, esat bijuši pie Lamotas Valuā kundzes pieklājības vizītē. Nekā vairāk.
— Bet arī ne mazāk, — atbildēja galantais kardināls.
Un pielicis Žannas pirkstus pie lūpām, viņš tiem uzspieda diezgan ilgu skūpstu.
Grāfiene atvilka roku.
— Tā bija tikai pieklājība, — atvainodamies teica kardināls.
Žanna atkal pasniedza kardinālam roku, ko tas šoreiz ļoti godeienīgi noskūpstīja.
— Lūk, tā man patīk, monsicur.
Kardināls palocījās.
— Viss, ko cs vēlētos, — turpināja Žanna, — būtu tas, ka es varētu apzināties, ka man ir sava, lai cik maza vietiņa, tik augsti stāvoša cilvēka sirdī, kāds esat jūs. Tas mani apmierinātu veselu gadu.
— Gadu! Tas ir par maz… cerēsim, ilgāk, madamc grāfien.
— Es nesaku nē, monsicur kardināl, — viņa smaidīdama atbildēja.
Žanna jau otru reizi bija lietojusi šo īso, familjāro „monsicur
kardināl". Kurā katrā citā reizē tas būtu varējis aizvainot augstprātīgo princi, bet šoreiz lieta pieņēma tādu virzienu, ka viņš par to nebūt nedusmojās, bet uzņēma šo vārdu kā labvēlības apliecinājumu.
— Tātad pilnīga uzticēšanās! — iesaucās viņš, pievirzīdamies vēl tuvāk. — Jo labāk, jo labāk.
— Jā, cs pilnīgi uzticos, tāpēc ka Jūsu Eminencē es jūtu…
— Jūs nupat vēl teicāt — monsicur…
— Piedošanu, monsicur, cs nezinu galma paražas. Es teicu, ka uzticos jums, tāpēc ka jūs spējat saprast tādu sirdi, kā manējā — bezbailīgu, uzņēmīgu un tīru sirdi. Neskatoties uz manu nabadzību un grūto cīņu, ko man nācies izcīnīt ar visiem maniem ienaidniekiem, Jūsu Eminencei labpatiks pieņemt no manis, tas ir, no manas sabiedrības to, kas būs tās cienīgs. Es ccru, ka Jūsu Eminenč^ būs saudzīga pret mani.
— Tātad mēs, madamc, noslēdzam draudzību.
— Tas ir parakstīts un apzvērēts?
— Es tā domāju.
Kardināls piecēlās un, rokas atplētis, tuvojās Lamota kundzei, bet tā kā zvēresta došanai roku pacelšana bija mazliet par plašu, grāfiene viegli un vijīgi izvairījās no apskāviena.
— Bet tikai draudzība trijatā! — viņa iesaucās ar neatdarināmu nevainīgi valšķīgu izteiksmi.
— Kāpēc trijatā? — jautāja kardināls.
— Bez šaubām — vai tad nav kaut kur trimdā kāds nabags, ko sauc par grāfu Lamotu?
— Ak, madamc, cik žēl; ka jums ir tik laba atmiņa!
— Bet tā kā jūs par viņu nerunājat, tad ir jārunā man.
— Un vai jūs zināt, madame grāfien, kāpēc es par viņu nerunāju?
— Sakiet, lūdzu!
— Tāpēc, ka viņš pats par sevi diezgan runās; ticiet man, šajā ziņā vīri nekad nav aizmāršas.
— Un ja viņš pats par sevi runās?
— Tad runās arī par jums, runās par mums.
— Kā tā?
— Piemēram, sacīs, ka grāfs Lamots vai nu ir samierinājies, vai nav samierinājies ar to, ka kardināls Roāns divas, četras vai piecas reizes nedēļā apciemo viņa kundzi Sentkloda ielā.
— Ko jūs sakāt, monsieur kardināl, — trīs, četras vai piecas reizes nedēļā!
— Jā, kur tad paliek draudzība, madame? Es teicu piecas reizes, es pārteicos. Man vajadzēja teikt — sešas vai septiņas, protams, neskaitot vēl vienu dienu garajā gadā.
Žanna smējās.
Kardināls ievēroja, ka Zanna pirmo reizi parādīja šo godu viņa jokiem, un viņš jutās glaimots.
— Vai jūs varētu izdarīt tā, ka par to nerunātu? — viņa jautāja.
— To var, — kardināls atbildēja.
— Un kā?
— O, tas ir pavisam vienkārši, vai nu no labās vai sliktās puses, bet parīzieši mani pazīst.
— Tikai no labās puses, monsieur.
— Bet viņiem nav tā laime pazīt jūs.
— Nu, un tad?
— Palūkosimies no otras puses!
— Kā tas saprotams?
— Piemēram… ja jūs gribētu…
— Lūdzu, turpiniet!
— Ka nevis cs, bet jūs izejat.
— Es, monsieur, lai eju uz jūsu pili?
— Jūs nāksit pie kāda ministra.
— Bet ministrs taču nav vīrietis, monsicur.
— Jūs esat debešķīga! Nu, labi, nerunāsim par pili — man ir nams.
— Teiksim skaidri — maza dārza mājiņa.
— Nē, nams, kas nodots jūsu rīcībā.
— Ak! — iesaucās grāfiene, — manā rīcībā. Un kur tas būtu? Es to nezinu.