Kardināls piecēlās.
— Rīt, pulksten desmitos jūs dabūsit tā adresi.
Grāfiene nosarka. Kardināls galanti satvēra viņas roku un šoreiz skūpsts bija ir maigs, ir pieklājīgs, ir uzmācīgs.
Abi atvadījās ar to smaidošo laipnību, kas vēstī par tuvu intīmu draudzību.
— Parādiet, monsicur, gaismu! — iesaucās grāfiene. Kalpotāja darīja, kā bija pavēlēts.
Prelāts aizgāja.
„Man liekas," nodomāja Žanna, „tas ir krietns solis uz priekšu." „Labi, tīri labi," nodomāja kardināls, „man liekas, ka es būšu nošāvis divus zaķus ar vienu šāvienu. Šī sieviete ir pietiekam gudra, lai savaldzinātu karalieni, kā karaliene ir savaldzinājusi mani."
XVI
MESMĒRS UN SENMARTĪNS
Bija reiz laiki, kad parīzieši vaļasbrīžos kaislīgi nodevās tādu jautājumu pētīšanai, kas mūsdienās nodarbina tikai tos bagātniekus, kurus sauc par liekēžiem, zinātniekiem un sliņķiem.
Ap to laiku, kurā norisinās mūsu stāsts, tas ir, ap 1784.gadu, visu prātus nodarbināja kāda jauna ideja, kas kā vēsma lidoja gaisā, pieskardamās katram pāri vidusmēram stāvošam prātam, tāpat kā ūdens tvaiki pieskaras kalnu galotnēm. Šī jaunā ideja bija mesmerisms- noslēpumainā zinātne, kuras atradēji, nejuzdami nekādu vajadzību to popularizēt plašākās masās,, bija ļāvuši tai saistīties ar kāda cilvēka prātu, tas ir, pieņemt tīri aristokrātisku titulu, kurpretī mūsdienu zinātnieki pārspīlētas kautrības dēļ, vietā un nevietā lietodami grieķisku terminoloģiju, tikai vulgarizē katru zinātnisku elementu.
Un patiesi, kāda gan būtu bijusi vajadzība 1784.gadā popularizēt kādu zinātnes atklājumu? Vai tautai, par kuras domām, tās valdnieki nebija interesējušies simt piecdesmit gadu, valstī bija kāda nozīme?
Nekāda. Tauta bija auglīgā zeme, kas dod ienākumus; tā bija bagāta raža, ko ievāca; šīs zemes saimnieks bija karalis, bet pļāvēji — muižniecība.
Šodien tas viss ir citādi: Francija ir kā smilšu pulkstenis, kas rāda gadu simteņus. Veselus deviņsimt gadus viņš bija rādījis karaļa stundu; tad to apgrieza Visuvarenā roka un tagad atkal tā gadu simteņus rādīs — tautas stundu.
1784.gadā kādai lietai nozīmi piešķīra cilvēka vārds; mūsu dienās kādas ieceres panākumi izceļ cilvēka vārdu.
Bet atstāsim „šodienu", lai paskatītos uz «vakardienu", jo kas gan ir mūžības priekšā pusgadusimtenis? — pat ne tik daudz, kā īsais laika sprīdis starp „šodicn" un „vakar".
Doktors Mcsmērs uzturējās Parīzē, kā mēs to jau zinām no Marijas Antuanetcs, kas lūdza karalim atļauju viņu apciemot. Tādēļ lai mums būtu atļauts drusku pakavēties pie šā cilvēka, kura vārds, kas tagad saistās ar nelielu adeptu pulciņu, tajā laikā, kad norisinās mūsu stāsts, bija visu mutē.
Ap 1777.gadu Mcsmērs bija pārvedis no Vācijas, šis krēslaino sapņu zemes, kādu miglā Utu un zibeņiem cauraustu zinātnisku teoriju. Šo zibeņu gaismā zinātnieks redzēja pār savu galvu savelkamies tumšu mākoņu loku; kurpretī iedzīvotāji redzēja tikai zibeņus.
Vācijā Mcsmērs bija nācis klajā ar savu teoriju par planētu iespaidu. Viņš mēģināja pierādīt, ka debesu ķermeņi ar savu savstarpējo pievilkšanas spēku atstāj arī iespaidu uz visu dzīvo radību, sevišķi uz tās nervu sistēmu, pie kam šis iespaids tiek pārnests ar kāda neuztverama fluīda palīdzību, kas piepilda visu pasaules telpu. Bet šī teorija izrādījās pārāk abstrakta. Lai to saprastu, vajadzēja pazīt Galileja un Ņūtona mācības. Vārdu sakot, tas bija-astronomisku atziņu un astroloģisku murgojumu sajaukums, kas nevarēja kļūt populārs augstākās aprindās, jo tad būtu vajadzējis pārveidot visu muižniecību par zinātnieku sabiedrību. Tāpēc ari Mcsmērs drīz vien atmeta savu pirmo teoriju un pievērsās magnētismam.
Magnētu iedarbība ap šo laiku bija vispusīgi izpētīta; to pievilkšanas un atgrūšanas spējas piešķīra minerāliem gandrīz vai tādas pašas dzīvības izpausmes parādības, kā cilvēcīgām būtnēm, liekot tām par pamatu abas lielās cilvēku dvēseles kaislības: mīlu un naidu. No tā izrietēja, ka magnētiem pierakstīja izcilas spējas, sevišķi dažu slimību dziedināšanā. Mesmērs nu papildināja savu teoriju ar magnetārām parādībām un mēģināja saskatīt, ko viņš no šādas koalīcijas varētu iegūt.
Mesmēram par nelaimi, ierodoties Vīnē, viņš tur atrada jau priekšā kādu sāncensi. Šis sāncensis, vārdā Halls, apgalvoja, ka Mesmērs piesavinājies viņa paņēmienus. Mesmērs, kuram netrūka fantāzijas, deklarēja, ka viņš turpmāk savā ārstniecībā atsakoties no magnētiem kā no pilnīgi nevajadzīgiem objektiem un ārstēšot savus slimniekus vienīgi ar ķermeņa magnētiem.
Šis vārds, kas gan likās nedzirdēts, patiesībā nenozīmēja nekā jauna: magnētisms, ko jau sirmā senatnē pielietoja savos rituālos ēģiptiešu priesteri un grieķu pitijas, bija saglabājies tradīciju veidā cauri visiem viduslaikiem. Trīspadsmitajā, četrpadsmitajā un piecpadsmitajā gadsimtā burvji bija cilvēki, kam bija izdevies uzlasīt dažas šīs zinātnes drusciņas. Daudzi no viņiem, stāvēdami uz sārta, apliecināja savu piederību pie šīs savādās reliģijas, par kuras mocekļiem tie kļuva.
Irbāns Grandjē nebija nekas cits kā magnetizētājs.
Mesmērs bija dzirdējis stāstām brīnumus par magnētismu.
Zozefs Balzāmo, viens no mūsu romānu varoņiem, bija atstājis šīs zinātnes pēdas Vācijā, sevišķi Strasbūrā. Mesmērs sāka vākt un sakopot šīs zinātnes drusciņas, kas mirgoja šur un tur, kā malduguntiņas naktī dejo pār purvu akačiem. Viņš tās sakausēja vienā teorijā, izveidoja par noteiktu sistēmu un nosauca to par mesmerismu.
Tad viņš iesniedza to Zinātņu Akadēmijai Parīzē, Karaliskajai biedrībai Londonā un Berlīnes Akadēmijai. Abas pirmās viņam pat neatbildēja, bet trešā to nosauca par prātā jukušu.
Mesmērs atcerējās grieķu filozofu, kurš bija iedomājies noliegt kustību un kuru viņa pretinieks apkaunoja, pieceldamies un aiziedams. Viņš ieradās Francijā, atņēma dakterim Storkam un acu ārstam Vencelim viņu pacienti, kādu jaunu divdesmit septiņus gadus vecu dāmu, kas slimoja ar aknām un grūtu acu kaiti. Pēc trīs mēnešu ilgiem seansiem aklā slimniece bija izveseļojusies un redzēja skaidri.
Šis gadījums pārliecināja daudzus. Starp tiem bija arī kāds ārsts, vārdā Delons, kas no ienaidnieka kļuva par apustuli.
Sākot ar šo brīdi, Mesmēra slava auga augumā. Akadēmija izteicās pret viņu, bet galms nostājās Mesmēra pusē. Ministrija ievadīja sarunas ar Mesmēru, lai viņš aplaimotu cilvēci, nododams atklātībai savu doktrīnu. Mesmērs noteica cenu. Sākās kaulēšanās, monsicur Brctcils karaļa vārdā piedāvāja viņam 20 000 livru mūža rentes un 10 000 vienreizēja atalgojuma, ja viņš apmācīs savā mākslā trīs personas. Mesmērs, kuru bija sarūgtinājusi karaļa sīkmanība, atteicās un kopā ar dažiem saviem slimniekiem aizbrauca uz Spā kūrortu.
Bet tad pēkšņi Mcsmēram nāca negaidīts sitiens. Delons, viņa māceklis, Delons, kas zināja sava kunga noslēpumu, ko tas bija atsacījies pārdot par 30 000 livru gadā, šis pats Delons atvēra publisku kabinetu, kur ārstēja pēc Mesmēra metodes.
Kad Mcsmērs to uzzināja, viņš nosauca to par zādzību, par krāpšanu. Likās, ka viņš zaudēs prātu. Tad vienam no viņa pacientiem, monsicur Bergasam, ienāca prātā laimīga ideja: nodibināt slavenā profesora atraduma realizēšanai komanditsabiedrību. Drīz izveidojās simts vīru liela grupa ar 340 000 livru lielu pamatkapitālu. Mesmēram vajadzēja iepazīstināt šīs grupas akcionārus ar saviem ārstēšanas paņēmieniem. Doktors pieņēma šos noteikumus un, ticis pie kapitāla, atgriezās Parīzē.