Tādi toreiz bija laiki. Tautu dzīvē dažreiz ir brīži, sevišķi pirms lielām pārmaiņām, kad visa nācija it kā apstājas kāda nezināma šķēršļa priekšā. Tā mīņājas uz vietas, it kā nojauzdama bezdibeni, pie kura tā ir nonākusi un kuru tā vēl neredz, bet jūt.
Tādās krustcelēs toreiz bija nonākusi Francija. Ārēji visā sabiedrībā vēl valdīja miers, kaut gan prāti bija uzbudināti. Visi jutās it kā ietaukojušies kādā neīstā labklājībā, kuras galu visi paredzēja, kā, izejot mežmalā, jau iztālēm var nojaust klajumu. Šis klusums, kurā nebija nekā paliekoša, nekā reāla, visus nogurdināja. Visi meklēja sajūtu atsvaidzinājumu. Un viss, kas bija jauns, vai nu tas bija labs vai slikts, tika apsveikts ar prieku. Visi bija kļuvuši pārāk frivoli, lai kā senāk nopūlētos ap smagajiem valdīšanas jautājumiem, bet labprāt strīdējās par mūziku, izteikdamies vai nu par
Gliku, vai Pičinni, aizrāvās ar «Enciklopēdiju", vai sajūsminājās par Bomaršē memuāriem.
Kādas jaunas operas parādīšanās uz skatuves tika vairāk pārrunāta nekā miera līgums ar Angliju vai Savienoto Valstu atzīšana. Vārdu sakot, tas bija viens no tiem laikmetiem, kad gaišākie gari, kurus filozofi noveduši pie patiesības, tas ir — pie vilšanās, un apnikuši šinī gaismā redzēt visu lietu būtību vispilnīgākā dzidrumā, sper vēl soli tālāk un mēģina pārkāpt reālās pasaules robežas, lai ieietu sapņu un ilūziju pasaulē.
Un ja ir pierādījies, ka tikai skaidras un gaišas atziņas drīzā laikā iespiežas sabiedrībā, tad tikpat noteikti var apgalvot, ka ne mazāk liels pievilkšanas spēks ir visam tam, kas noslēpumains un neizprotams.
Arī franču sabiedrību neatvairāmi pievilka šā mesmeriskā fluīda mistērija, kas, pēc viņas adeptu apgalvojuma, atdeva slimniekiem veselību, neprātīgiem — prātu un apdomīgos padarīja pārdrošus.
Bet pamazām pamodās šaubas par Mesmēra visvareno metodi. Jā, ko tad viņš bija izdarījis? Kad viņš bija parādījis savus dievišķos brīnumus? Kuram augstmanim viņš bija atdevis jaunību un spēku? Kurai vecuma sagrauztai dāmai viņš bija atdevis uzdzīvē izšķiesto nervu enerģiju? Kurai jaunavai viņš magnētiskā lēkmē bija atklājis nākotni?
Nākotne! — visu laiku lielākais vārds, visu domājošo lielākā mīkla, visu problēmu atrisinājums. Un kas bija tagadne?
Karaļvalsts bez mirdzuma, aristokrātija bez nopelniem, zeme bez tirdzniecības, tauta bez tiesībām un sabiedrība bez uzticības.
Sākot ar karaļģimeni, kas apmulsusi un vientuļa sēdēja troni, un visbeidzot ar izbadējušo strādnieku ģimeni tās būdiņā — visur valdīja bailes, kauns un posts.
Aizmirst visus citus un domāt vienīgi par sevi; smelt no jauniem, neparastiem, nezināmiem avotiem pārliecību, ka ir iespējama bezgalgara dzīve visu spēku pilnībā; izraut no skopajām debesīm kādu jaunu noslēpumu — vai kāds brīnums, ka šādā noskaņojumā visi tiecas uz to nezināmo, no kura Mesmērs mazliet atvilka plīvuru.
Voltērs bija miris un Francijā vairs nekur nedzirdēja aizrautīgus smieklus, izņemot varbūt Bomaršē, kas bija vēl dzēlīgāks nekā viņa skolotājs. Ruso bija miris: Francijā vairs nebija reliģiskas filozofijas. Ruso gribēja atbalstīt Dievu, bet pēc viņa nāves neviens vairs neriskēja to darīt, aiz bailēm, ka šis neatvairāmais smagums varētu sadragāt.
Senāk karš franču tautai bija nopietna lieta. Ar tā palīdzību karaļi uzturēja možu nacionālo heroismu; tagad vienīgais karš, ko franči izkaroja, bija amerikāņu karš, kurā karalim nebija ne mazākās nozīmes. Un patiesi — šinī karā cīnījās par to nepazīstamo lietu, ko amerikāņi sauca par neatkarību, bet franči šo vārdu tulkoja ar abstrakto jēdzienu — brīvība.
Bez tam vēl šis tālais karš, ko izkaroja nevien cita tauta, bet kas arī norisinājās citā pasaulē, pašreiz jau bija beidzies.
Visu to labi apsverot, vai tiešām nebija labāk nodarboties ar Mesmēru, šo vācu ārstu, kas pēdējos sešos gados nu jau otrreiz aizrāva visu franču sabiedrību, nekā interesēties par lordu Kornuēlu vai monsicur Vašingtonu, kas abi atradās tik tālu, ka nc vienu, ne otru nevarēja cerēt kādreiz redzēt.
Turpretī Mcsmērs bija šepat: viņu varēja redzēt, ar roku aizskart un, kas jau bija divu trešdaļu parīziešu lielākā godkārība, — pašiem tikt viņa roku skartiem.
Un tā, lūk, šis cilvēks, kuru, viņam ierodoties Parīzē, neviens neatbalstīja, pat ne viņa tautiete — karaliene, kas labprāt atbalstīja savus tautas brāļus. Šis cilvēks, kurš, ja vien nebijis doktors Delons, kas to vēlāk piekrāpa, būtu palicis neviena nepazīts. Šis cilvēks valdīja pār visu parīziešu prātiem, tālu atstādams aiz sevis karali, ar kuru pat nebija runājis, tāpat arī Lafajetu, par kuru vēl nerunāja un Neķēru, par kuru vairs nerunāja.
Tā kā šis gadsimts bija izvēlējies sev par pienākumu dot katram saprātam pēc viņa spējām, katrai sirdij — pēc viņas tieksmēm, katrai miesai — pēc viņas vajadzībām, tad preti materiālisma iemiesojumam Mcsmēram pacēlās Senmartīns, spiritisma pārstāvis, kura mācībai vajadzēja apmierināt visus tos, ko bija ievainojis vācu doktora pozitīvisms.
Iedomājaties milzi, kura reliģija ir maigāka par pašu reliģiju; iedomājaties republikāni, kas vislielākā mērā respektē karaļus; īstu muižnieku, kura sirds ir pilna mīlas un maiguma pret vienkāršo tautu; iedomājaties šā cilvēka uzbrukumu, kas tiek īstenots ar vislielāko daiļrunības loģiku pret visiem iespējamiem kultiem, vienkārši tā iemesla dēļ, ka tic apliecina savu dievišķo dabu.
Iedomājieties šo Epikūru balti pūderētā parūkā, zeltā izšūtos svārkos, spīgulīšu vestē, atlasa biksēs un zīda zeķēs ar sarkaniem papēžu aizsargiem.
Šo Epikūru, kas neapmierinās ar to, ka gāž dievus no viņu augstumiem, dievus, kuriem tas netic, bet kurš tikpat nesaudzīgi vēršas pret visām valdīšanas formām, uzskatīdams tās par kultiem, tāpēc, ka starp tiem parasti nav nekādas saskaņas un tie gandrīz vai vienmēr noved cilvēci nelaimē.
Viņš uzstājās pret sabiedriskajiem likumiem, iznīcinādams tos ar šo vienīgo sentenci: „tie ar vienādu soda mēru soda nevienādus pārkāpumus, tie soda sekas, nenovērtēdami cēloņus".
Tad vēl ņemiet vērā, ka šis kārdinātājs, kurš sevi dēvē par nepazīstamo filozofu, lai iesaistītu cilvēkus sava skepticisma ideju lokā, apvieno visu, ko vien var iedomāties iztēle, celdama savas morāles paradīzi, un tai vietā, lai teiktu, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, kas, protams, ir absurds, viņš izgudro šādu formulu, kas, liekas, nākusi no tās pašas mutes, kas to noliedz:
„Visas saprātīgās būtnes ir karaļi!"
Un nu iedomājaties, ka šāda morāle pēkšņi tiek pasludināta sabiedrībai, kurai nav ne cerību, ne vadoņa; sabiedrībai, kura piekaisīta ar dažādu ideju salām un saliņām, — īstām zemūdens klintīm. Atceraties, ka šinī laikmetā sievietes ir maigas un kaislīgas, bet vīrieši tiecas pēc varas, goda un baudas; un ka, beidzot, šinī laikmetā karaļi noliec zemāk savu kroni, uz kuru viņa krēslainajos augstumos pirmo reizi vēršas ziņkārīgi un draudoši skatieni. Vai kāds brīnums, ka šai laikā radās tik daudz piekritēju doktrīnai, kas sludināja:
«Izvēlieties cēlāko dvēseli no jums, dvēseli, kas ir cēla savā mīlā, žēlsirdībā un varenajā gribā mīlēt un darīt laimīgus; tad, kad šī dvēsele, cilvēkā iemiesota, būs atmodusies, noliecieties tās priekšā, pazemojieties un atsakieties no sevis, jūs, zemākās dvēseles, lai nodibina savu diktatūru, šī augstākā dvēsele, kuras misija ir atjaunot jūsu būtības pamatprincipus, tas ir, vienlīdzību ciešanās, ko jums ir nolaupījusi tradīciju un individuālu spēju uzspiestā nevienlīdzība!"