Выбрать главу

—   Nemirstīgs?

—   Jā, nemirstīgs.

—   To es tiešām nezinu, bet noteikti cs varu apgalvot vienu.

—            Ko tad? — jautāja Tavernī, visziņkārīgākais no visiem grāfa klausītājiem.

—           Ka esmu redzējis visas tās lietas un pazinis visus tos cilvēkus, par kuriem cs jums nupat stāstīju.

—   Jūs pazināt Montekukoli?

—           Tāpat kā cs pazīstu jūs, monsicur Favr, un vēl daudz tuvāk: jūs cs redzu tikai otro vai trešo reizi, bet ar pieminēto slaveno stratēģi mēs veselu gadu nodzīvojām vienā teltī.

—   Un jūs pazināt Filipu Valuā?

—           Kā jau man bija tas gods jums to iepriekš apgalvot; bet kad viņš atgriezās Parīzē, es atstāju Franciju un devos atpakaļ uz Bohēmiju.

—   Un Kleopatru?

—           Jā, grāfienes kundze, arī Kleopatru. Es jau jums teicu, ka viņai bija melnas acis kā jums un gandrīz tikpat daiļš krūšu veidojums kā jums.

—   Bet, grāf, kā jūs zināt, kādas man ir krūtis?

—           Tāpēc, kundze, ka viņas ir tādas pašas kā Kasandrai, un lai līdzība būtu pilnīga, viņai bija tāpat kā jums, vai, pareizāk sakot, jums ir tāpat ka viņai neliela tumša dzimumzīmīte tieši uz sestās ribas, kreisajā pusē.

—   Grāf, jūs laikam patiesi esat burvis.

—           O, nē, marķīze, — iesaucās maršals smiedamies, — es viņam to pateicu.

—   Un kā jūs to zināt?

Maršals izstiepa lūpas.

—   Hm, — viņš noņurdēja, — tas nu ir ģimenes noslēpums.

—           Lai nu paliek, — tcica Dibarī kundze. — Patiesību sakot, maršal, ierodoties pie jums, ir jāuzliek divas kārtas smiņķa.

Tad, pagriezusies pret Kaliostro, viņa piebilda:

—           Man šķiet, monsicur, jūs zināt mūžīgās jaunības noslēpumu, jo kaut gan esat trīs vai četrus tūkstošus gadu vecs, jums nevar dot pat četrdesmit gadu.

—   Jā, kundze, es zinu mūžīgās jaunības noslēpumu.

—   Ak, tad atjaunojiet arī mani!

—           Tas, kundze, būtu gluži lieki, jo šis brīnums jau ir noticis. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš izskatās, un jums, vislielākais, var dot trīsdesmit gadu.

 — Tas ir kompliments.

—   Nē, kundze, tas ir fakts.

—   Lūdzu paskaidrojiet.

—           Tas ir viegli izdarāms. Jūs pati pie sevis esat pielietojusi manu līdzekli.

—   Kādā veidā?

—   Ieņemdami manu eliksīru.

—   Es?

—   Jā, jūs pati, grāfienes kundze. Un to jūs neesat aizmirsusi.

—   Iemērām!

—          Grāficn, jūs taču atceraties kādu māju Sentkloda ielā? Jūs atceraties, ka reiz tur icradātics, lai nokārtotu kādu lietu ar monsieur Sartlnu? Vai jūs atceraties, ka izdarījāt mazu pakalpojumu Zozefam Balzāmo, vienam no maniem draugiem? Jūs atceraties, ka Balzāmo uzdāvināja jums flakonu ar eleksīru, ieteikdams ieņemt no tā ik rītus trīs pilienus? Un vai jūs atceraties, ka jūs sekojāt viņa norādījumam līdz pat šā gada sākumam, kad flakons beidzot bija tukšs? Ja jūs, grāfienes kundze, no visa tā nekā vairs neatcerētos, tā nebūtu vairs aizmāršība, tā būtu jau nepateicība.

—   Ak, monsicur Kaliostro, jūs man stāstāt tādas lietas.

—           Kas zināmas vienīgi jums, to es zinu ļoti labi. Bet kāda tad būtu nozīme būt burvim, ja cs nezinātu savu līdzcilvēku noslēpumus?

—           Bet, tad jau Zozefs Balzāmo, tāpat kā jūs, zināja šā brīnišķīgā eleksīra noslēpumu?

—           Nē, kundze, bet tā kā šis cilvēks bija viens no maniem labākajiem draugiem, es viņam iedevu trīs flakonus.

—   Vai viņam vēl ir kāds no tiem?

—           Par to cs nekā nezinu. Jau trīs gadus mans nabaga Balzāmo ir pazudis bez vēsts. Pēdējo reizi es viņu tiku redzējis Amerikā Ohaio upes krastos. Viņš grasījās doties ar kādu ekspedīciju uz Klinšu kalniem. Pēc tam es dzirdēju stāstām, ka viņš esot miris.

—            Nu, redzēsim, grāf, — iesaucās maršals, — tikai, lūdzu, bez komplimentiem! Noslēpumu, grāf, jūsu noslēpumu!

—   Vai jūs, monsicur, runājat nopietni? — jautāja Hāgas grāfs.

—           Ļoti nopietni, sirc, piedošanu, cs gribēju teikt — monsicur grāf, — un viņš godeienīgi palocījās, likdams ar to saprast, ka viņa kļūda nebūt nebija nejaušība.

—           Tātad kundze nav pietiekami veca, lai viņu atjaunotu? — jautāja maršals.

—   Patiesi — nē.

—           Labi, tad es jums norādīšu citu personu. Lūk, mans draugs Tavernī. Ko jūs par viņu teiksit? Vai viņš neizskatās tā, it kā būtu Poncija Pilāta laikabiedrs? Bet var jau būt, ka še atkal ir cita nelaime un viņš jau ir par vecu?

Kaliostro paskatījās uz baronu.

—   Nedomāju vis, — viņš tcica.

—           Mīļo, grāf! — iesaucās maršals Rišeljē, — ja jūs atjaunosit to še, es jūs atzīšu par Mēdcjas* mācekli.

—           Jūs to vēlaties? — jautāja Kaliostro namatēvam, tai pašā laikā ar acīm jautājoši vērdamies visos klātesošajos.

Visi pamāja piekrītoši.

—   Un jūs, monsicur Tavernī, domājat tāpat kā pārējie?

—   Velns lai parauj, es to vēlos vēl vairāk nekā viņi, — atteica barons.

—            Labi, tā ir viegla lieta, — teica Kaliostro. Viņš ļāva diviem pirkstiem ieslīdēt ķešā, no kuras izvilka slīpētu kristāla flakonu.

Tad, paņēmis gluži tīru kristāla glāzi, viņš tanī ielēja dažus pilienus no pudeles satura.

Pēc tam viņš atšķaidīja šos nedaudzos pilienus pusglāzē auksta šampānieša un šādi sagatavoto dzērienu pasniedza baronam.

Visi sēdēja, mutes iepletuši, un, acis ncnolaizdami, vēroja katru viņa vismazāko kustību.

Barons satvēra glāzi, bet līdz ko to gribēja celt pie lūpām, viņš apjucis apstājās.

Visi, redzēdami viņa vilcināšanos, sāka skaļi smiet, bet Kaliostro kļuva nepacietīgs.

—            Pasteidzieties, baron, — viņš iesaucās, — citādi jūs sabojāsit dzērienu, no kura katrs piliens ir vērts simts luidoru!

—            Velns lai parauj, tas cērt pāri tokajietim! — iesaucās Rišeljē, mēģinādams jokot.

—   Vai man patiesi ir jādzer? — barons drebošā balsī jautāja.

—           Vai arī jāsniedz glāze tālāk, lai vismaz kādam citam tiktu labums no šā eleksīra.

—           Dod šurp! — iesaucās Rišeljē, izstiepis roku. Barons paostīja glāzi: pikantā balzama smarža un skaisti sarkanā krāsa, ko šie nedaudzie pilieni piešķīra šampanietim, beidzot iedrošināja baronu un viņš norija maģisko dziru.

Tai pašā acumirklī viņš juta, ka pa visu miesu izskrien savādas trīsas. Viņa vecās asinis, kas kūtri ritēja vēnās, sākot no kājām līdz pat sirdij, strauji ieplūda zemādas audos. Viņa krunkainā āda palika gluda; viņa acis, kas pa pusei bija iegrimušas aiz plakstiem, izpletās pret viņa gribu, un redzoklis kļuva liels un mirdzošs. Roku drebēšana kļuva par enerģisku žestu; balss sāka skanēt skaļi, bet viņa ceļi un gurni kļuva vingri un elastīgi — kā senās jaunības dienās. Likās, ka iedzertā dzira būtu atjaunojusi viņa ķermeni no viena gala līdz otram.