Pie visa tā vēl ņemiet vērā, ka šis nepazīstamais filozofs tinās noslēpuma plīvurā, ņemdams palīgā visbiezāko krēslu, lai, būdams brīvs no spiegiem un parazītiem, pilnīgā mierā diskutētu par lielo sociālo mācību, kurai vajadzēja turpmāk kļūt par pasaules politiku.
Viņš mēdza teikt:
— Klausieties, jūs, uzticīgās dvēseles un ticīgās sirdis, klausieties un mēģiniet mani saprast, vai klausieties mani par tik, par cik jūsu interese un prāts liek jums mani saprast, jo es jūs vedīšu uz ciešanām un neatklāšu savu noslēpumu nevienam, kas sev nenoraus savu plīvuru!
Es saku jums lietas, ko es varbūt negribētu teikt, lūk, tāpēc jums liksies, ka bieži saku kaut ko citu, nekā to, ko saku.
Un Scnmartīnam netrūka klausītāju, viņa darbiem bija daudz klusu piekritēju, kas ar greizsirdīgu kaislību nodevās viņa idejām. Tā bija noslēpumaina savienība, kuras reliģiozā mistikā reti kāds spēja iedziļināties.
Tā, cenzdamies pēc Dieva un kristīgās reliģijas iznīcināšanas, neatlaidīgi strādāja pie matērijas un dvēseles triumfa sagatavošanas šie divi cilvēki, kas bija saskaldījuši divās grupās visas Francijas gaišākos prātus un izcilākās personības.
Viena daļa grupējās ar Mesmēra amforu, no kuras strāvoja labklājība, visa šī jutekliskā dzīve un viss šīs izvirtušās nācijas elegantais materiālisms, bet ap patiesības un maldu bauslību pulcējās dievbijīgās, žēlsirdīgās, mīlas pilnās dvēseles, kas pēc kalpošanas elkiem bija atradušas pareizo pestīšanas ceļu.
Neaizmirsīsim, ka starp šīm abām priviliģētajām grupām idejas skaldījās, šķēlās un jaucās haotiskā jūklī. Skaņas, kas nāca no augšas, pārvērtās pērkonos un atspīdumi — zibeņos. Līdz ar to mums kļūs saprotama tā neziņa, kādā maldījās zemākie sabiedrības slāņi, tas ir, buržuāzija un vienkāršā tauta, kuru vēlāk nosauca par trešo šķiru un kura pagaidām tikai neskaidri nojauta, ka runāts tiek par viņu, bet kas savā nomāktībā un nepacietībā alktin alka nozagt dieviem svēto uguns dzirksti, kā to bija darījis Prometejs, lai tad izveidotu sev jaunu pasauli, kura pilnīgi piederētu tai un kurā tā savu dzīvi varētu veidot pēc savas patikas.
Sazvērestības to organizēšanas stadijā, savienības, kas pagaidām vēl sastāvēja no atsevišķiem pulciņiem, sabiedriski novirzieni, kas vēl jaucās juku jukām, ar vārdu sakot — īsts pilsoņu karš un anarhija, tas, lūk, bija viss, kas atklājās vērotājam filozofam, kas vēl nemanīja šīs sabiedrības otro dzīvi.
Ak, jā, šodien, kad visi plīvuri ir norauti, kad uguns, ko Promctejs-tauta nolaupīja dieviem, ir desmitām reižu viņu pašu notriekusi zemē, sakiet, ko gan citu varēja novērot filozofs šā savādā XVIII gadsimta beigās, ja ne pilnīgu pasaules uzskatu apvērsumu, kaut ko līdzīgu tam , ko piedzīvoja senā Roma pēc Cēzara nāves, kamēr pie varas nāca Augusts.
Augusts bija tas cilvēks, kas nošķīra pagānisma laikmetu no kristiānisma ēras, tāpat kā Napoleons nošķir feodālismu no demokrātijas.
Varbūt mēs esam noveduši mūsu lasītājus ar šo apcerējumu sānis un tas var likties viņiem garlaicīgs. Bet patiesi ir grūti pieskarties šim laikmetam, nemēģinot apgaismot tos svarīgos jautājumus, kas ir tā miesa un asinis.
Tagad mēs to esam lūkojuši darīt, kaut gan mūsu pūles varbūt ir tīrā bērna niekošanās, kad tas ar nadziņu nokasa kādas antīkas statuetes rūsas kārtu, lai izlasītu zem šīs rūsas laika zoba izdzēsto uzrakstu.
Atgriezīsimies pie mūsu stāsta un turpināsim šķetināt reālās dzīves pavedienu, par kuru mums, kā vēsturniekiem, maz kas sakāms, bet toties vairāk — kā romānistiem.
XVII
AMFORA
Tās nedaudzās rindas, kurās mēs iepriekšējā nodaļā notēlojām šo laikmetu līdz ar šā laikmeta cilvēku dziņām un tieksmēm, cerams, palīdzēs lasītājam saprast to aizrautīgo kaislību, ar kādu parīzieši interesējās par Mesmēra publiskajiem seansiem.
Tāpēc arī karalis Ludviķis XVI, kurš, ja ari pats sevišķi par visu neinteresējās, tomēr zināja, kas interesē viņa labajai, vecajai Parīzei, bija atļāvis, kā mēs jau zinām, karalienei kādas karaliskas princeses pavadībā iet un vērot to, ko visa Parīze jau bija redzējusi.
Tas bija divas dienas pēc tam, kad kardināls Roāns bija apciemojis Lamota kundzi.
Laiks bija kļuvis mīlīgāks: iestājās atkusnis. Vesela armija ielas slaucītāju, kas priecājās, ka var reiz darīt galu šai bezgalīgajai ziemai, cītīgi, kā zaldāti pie tranšeju rakšanas, šķūrēja uz notekām pēdējās netīrā, kūstošā sniega ūdens peļķes.
Pie dzidri zilajām debesīm jau mirdzēja pirmās zvaigznes, kad Lamota kundze, eleganti ģērbusies — kā visturīgāko aprindu sievietes, tīri ciešama izskata fiakrā, ko viņai vecā Klotilde bija sameklējusi, atbrauca uz Vandomas laukumu un lika apturēt pie kāda varena nama, kura logi laistījās vienās ugunīs.
Tas bija doktora Mesmēra miteklis.
Bez Lamota kundzes fiakra vēl prāvs skaits ekipāžu un kalcšu jau stāvēja nama durvju priekšā, bez tam vēl divi vai trīs simti ziņkārīgo mīņājās ielas dubļos, gaidīdami izārstēto iznākšanu vai arī vērodami namā ieejošos slimniekus.
Šos, kas pa lielākai daļai piederēja dižciltīgo mantīgajai šķirai un atbrauca savās greznajās karietēs, cēla un nesa viņu sulaiņi, un šie neparastie, kažokos un atlasa mēteļos satīstītic saiņi, bija liels apmierinājums tiem izbadušajiem un noskrandušajiem ļautiņiem, kas, pie durvīm stāvēdami, lieku reizi pārliecinājās, ka Dievs dara cilvēkus veselus un slimus, nemaz neņemdams vērā viņu radurakstus.
Kad kāds no šiem slimniekiem, bāls un ar šļauganiem locekļiem tika ienests pa lielajām durvīm, to pavadīja skatītāju klusi saucieni un ļoti reti gadījās, ka šis ziņkārīgais un saprātīgais pūlis, kas bija redzējis visus šos aristokrātus spiežamies balles zālēs un teātru priekštelpās, kādu no šiem kungiem nepazītu. Lūk, — tādam un tādam hercogam trieka ķērusi kāju vai roku; — tādam un tādam ģenerālmajoram kājas atsacījušās kalpot, turklāt vainīga nc tik daudz bija piepūle karadienestā, cik vizītes pie Operas un Itāļu komēdijas dāmām.
Pats par sevi saprotams, ka pūļa kritiskās piezīmes neaprobežojās vienīgi ar vīriešiem.
Tur, lūk, kādu dāmu ar nokārtu galvu un sastingušu skatienu nes viņas haiduki, tāpat kā romiešu dāmas no dzīrēm aiznesa tesāliešu verdzenes. Šo dāmu ir sagrābušas nervozas sāpes, vai arī viņas veselību ir sagrauzušas negulēto nakšu pārmērības un viņai nav varējuši līdzēt tolaik tik ļoti iecienītie kumēdiņu rādītāji, vai arī tic «spēcīgie eņģeļi", par kuriem Digazo kundze ir sarakstījusi dažu interesantu stāstu. Tāpēc, lūk, šī dāma nāk pie Mesmēra amforas, lai smeltos to, ko citur ir velti meklējusi.
Bet lai lasītājs nedomā, ka mēs aiz patikas pārspīlējām šā laikmeta tikumu pagrimšanu. Jāatzīstas, ka tai laikā norisinājās sīva cīņa starp galma dāmām un skatuves māksliniecēm. Šīs atņēma augstākās sabiedrības sievietēm viņu vīrus un mīļākos, bet tās atkal pēc bretāniešu parauga zaga šīm partnerus un darbabiedrus.
Dažas no šim dāmām bija tikpat labi pazīstamas kā kungi, un ziņkārīgais pūlis, nc mazāk trokšņaini minēja viņu vārdus, bet šoreiz daudzas, un, jāsaka, pašas efektīgākās izbēga no publikas dzēlīgajām piezīmēm, jo ieradās pie Mesmēra, aizsegušās ar atlasa maskām.
Lieta tā, ka šodien, gavēņa vidū, Operā bija maskuballe, un šīs dāmas bija sagatavojušās no Vandomas laukuma tūdaļ doties uz Palērojālu.