Un caur šo pūli, kura rūkoņā bija dzirdama gan žēlošānās, gan ironija, gan apbrīna, stalta un lepna ar masku uz sejas izgāja Žanna, saklausīdama savā ceļā tikai šo atkārtoto frāzi:
— Ak, šī, kā liekas, nav no slimajām.
Tomēr šī frāze bez paskaidrojuma nebūtu saprotama.
Kas gan Lamota kundzei bija meklējams pie Mesmēra, ja viņa nebija slima.
Ja pūlis būtu pārzinājis visus lietas apstākļus, kā mēs tos no iepriekšējā stāsta zinām, tas būtu secinājis, ka viss ir gluži dabīgi.
Lamota kundze bija nopietni pārdomā jusi savu sarunu ar kardinālu Roānu un sevišķi nopietni to vērību, kādu viņš bija piegriezis kārbiņai ar ģīmetni, ko pie viņas bija atstājuši vai aizmirsuši.
Bet tā kā šīs kārbiņas īpašnieces vārdā slēpās visas pēkšņās kardināla labvēlības noslēpums, Žanna bija atradusi divus veidus, kā to uzzināt.
Vispirms viņa bija ķērusies pie vienkāršākā.
Viņa bija devusies uz Versaļu, lai kaut ko uzzinātu par labdarīgo vācu dāmu komiteju.
Pats par sevi saprotams, ka viņa tur nebija guvusi nekādu skaidrību.
Pateicoties tam, ka pret savām vācu tautietēm karaliene juta lielas simpātijas, Versaļā to bija ļoti daudz: simtpiecdcsmit, vai pat divi simti.
Visas viņas nodarbojās ar labdarību, bet nevienai no tām nebija nācis prātā nodibināt kādu labdarības komiteju.
Žanna velti taujāja pēc abām dāmām, kas bija ieradušās to apmeklēt; veltīgi viņa bija norādījusi, ka viena no tām saucas Andrē. Versaļā, kas vispār bija ļoti vāciska, nepazina nevienu vācu dāmu ar šādu vārdu.
Tātad no šīs puses visa meklēšana nebija devusi nekādus rezultātus.
Prasīt tieši pašam Roānam vārdu, kas viņam bija ienācis prātā, nozīmētu atklāt, ka ar viņu saistās kādi tālāki nodomi, un nozīmētu satricināt savu tik necerēti un negaidīti uzlabojušos stāvokli.
Un tāpēc, ka šo abu dāmu apciemojums bija neizprotams un noslēpumains, tāpēc ka noslēpumaina bija kardināla izbrīna un pārsteigums, Žanna nolēma, ka tikai noslēpumaini spēki var viņai palīdzēt atrisināt šā vārda mīklu.
Viņā bija iedegusies nesalaužama spītība cīņā ar šo nezināmo.
Žanna bija dzirdējusi, ka Parīzē kādu laiku esot apmeties cilvēks gaišreģis un brīnumdarītājs, kas no cilvēku ķermeņa izdzenot bēdas un slimības — līdzīgi tam, kā Kristus izdzina dēmonus no velna apsēstajiem.
Viņa zināja, ka šis cilvēks nevien dziedēja fiziskās kaites, bet arī prata izvilkt dvēselei viņas mocošo noslēpumu. Bija redzēts, kā zem viņa varenā lāsta viņa pacientu tiepīgā griba sabruka un kļuva verdziski padevīga.
Tāpat arī miegā, kas iestājās pēc sāpēm, kad zinātnieks bija nomierinājis satrauktās organisma funkcijas, iegremdēdams ķermeni pilnīgā bezjūtībā, dvēsele, kuru. bija aplaimojis lielā burvja dāvātais miers, pilnīgi atdevās viņa varai. Sākot ar šo mirkli, viņš pārvaldīja visas tās kustības, katru šķiedru, arī katru domu, ko atzinīgā dvēsele atklāja īpatā valodā, kurai, salīdzinot ar cilvēku runu, piemita tikai viena kļūda vai priekšrocība — nekad nemelot.
Vēl vairāk — pēc sava pašreizējā kunga pavēles atstādama miesas važas, šāda dvēsele devās pasaulē, sastapās ar citām dvēselēm, neapnikusi zaudēja tās, un bez žēlastības urbās tajās, kamēr uztrauca tām dziļi sirdī glabāto noslēpumu, tad dzinās tam pakaļ, notvēra to un atnesušas nolika pie sava pavēlnieka kājām, tāpat kā medību suņi — aizšauto un notverto putnu. Šāda dvēsele patiesi līdzinājās labi dresētam kurtam vai vanagam, kas, uzlidojis mākoņos, meklē savam kungam kādu cīruli vai paipalu, līdz beidzot tie krīt par upuri viņa mežonīgajiem instinktiem.
Tikai tā bija izskaidrojama dažu noslēpumu pārsteidzošā atklāšana.
Šādā ccļā Dirā kundze bija atradusi savu nozagto zīdainīti, Šantonē kundze — savu brīnišķīgo, mazo angļu sugas sunīti, par kuru tā būtu bijusi ar mieru atdot visas pasaules bērnus, un monsicur Vodrē kādu pazudušu matu sprogu, par kuru viņš būtu bijis gatavs atdot pusi no savas mantas.
Visus šos noslēpumus Mesmēra magnētisma ietekmē bija atklājuši sevišķi pareģi vai pareģes.
Ikviens varēja ierasties slavenā zinātnieka namā ar visdažādākajiem noslēpumiem, lai mēģinātu atrisināt tos ar pārdabiski dievišķo spēku palīdzību. Lūk, tāpēc arī Lamota kundze, piedalīdamās kādā seansā, cerēja sastapt šo interesanto mēģinājumu iedvesmotājus un ar viņu palīdzību atrast kārbiņas īpašnieces vārdu, kas bija viņas viskaislākā vēlēšanās.
Lūk, tāpēc viņa ar tik veikliem soļiem devās uz zāli, kurā pulcējās slimnieki.
Mums jāatvainojas mūsu lasītājiem, bet šī telpa prasa, lai tai tiktu veltītas dažas rindas.
Droši ieiesim tajā.
Ārsta māja sadalījās divās galvenajās zālēs.
Kad apmeklētājs bija izgājis caur priekštelpām un nodevis šveicaram nepieciešamās pieteikšanas zīmes, viņš tika ielaists kādā zālē, kuras hermētiski noslēgtie logi kā dienu, tā arī nakti neļāva šinī telpā ieplūst ne gaismai, ne gaisam.
Pašā zāles vidū zem lustras, kuras sveces vāji un spokaini mirdzēja, bija redzams liels, ar vāku apsegts toveris.
Šis toveris pēc izskata bija ļoti vienkāršs, bez kādiem rotājumiem. Nekāds drapējums neklāja tā kailos metāla sānus.
Šis toveris bija tā saucamā Mesmēra amfora.
Kāda nozīme bija šīm toverim? Ļoti vienkārša!
Tas bija gandrīz vai līdz malām pilns ar ūdeni, kurā bija izšķīdināts sērs. Sēra tvaiki sabiezēja zem vāka un savukārt piepildīja balonus, kas otrādi bija iestiprināti tovera dibenā.
Tā radās noslēpumainie izgarojumi, kuru dziedinošajam iespaidam slimnieki pierakstīja savu izveseļošanos.
Vākam bija pielodēts dzelzs riņķis, bet riņķī ievērta virve, kuras nozīme mums kļūs saprotama, ja pametīsim skatienu uz slimniekiem.
Visi tie, ko mēs nupat redzējām ieejam namā, bāli un gurdi bija nosēdināti krēslos visapkārt toverim.
Ar nopietnām sejām, cits uztraucies, cits gluži vienaldzīgs, tur sēdēja juku jukām vīrieši un sievietes, gaidīdami pārbaudes rezultātus.
Kāds kalpotājs, aiz gala satvēris pie vāka piestiprināto virvi, aptina to ap pacientu slimajiem locekļiem, tā kā visi, savienoti vienā ķēdē, vienlaikus sajuta traukā kondensēto fluīdu strāvojumu.
Lai nekādā veidā netiktu pārtraukta animālisko fluīdu iedarbība, atbilstoši katra dabai un sajūtai, slimniekiem bija cieši piekodināts savā staipā nesaskarties ne ar elkoņiem, nc ar pleciem, ne ar kājām, lai dziedinātāja amfora vienlaikus pievadītu visiem ķermeņiem savu siltumu un dziedniecības spējas.
Nenoliedzami šī medicīniskā ceremonija bija interesants skats un nav nekāds brīnums, ka šie seansi tik lielā mērā nodarbināja parīziešu prātus.
Divdesmit vai trīsdesmit slimnieku bija nosēdušies ap trauku. Kalpotājs, tikpat mēms un kluss kā pacienti, sasaistīja tos ar vienu virvi, kas apvija viņu locekļus kā čūsku gredzeni Laokona grupu. Tad šis cilvēks steidzīgiem soļiem aizgāja, iepriekš norādījis pacientiem uz dzelzs kloķiem, kas vietām bija pierīkoti pie amforas sienām un noderēja kā mesmērisko fluīdu strāvojuma kondensatori.
Tiklīdz seanss bija sācies, zālē pamazām sāka izplatīties patīkams, maigs siltums, kas nomierināja slimnieku satrauktās nervu šķiedras. Šis siltums no parketa pacēlās arvien augstāk pret griestiem un tam sāka piejaukties savādas maigas smaržas, kas ar gurdu līksmi pārņēma visdumpīgākās smadzenes.