Bija redzams, kā slimnieki ar labpatiku ļāvās šīs smaržu piesātinātās atmosfēras iespaidam. Tad pēkšņi atskanēja salda, melodiska mūzika un aizlidoja kā klusa liesma šinī smaržu pietvīkušajā siltumā.
Drīz vien harmoniskajām mūzikas skaņām pievienojās melodiska kora balsis, grupētas vienkopus kā ziedi pušķī, un pār klausītāju galvām kā maigas ziedlapiņas nolija daiļskanīgu toņu gamma.
Dzidra kā kristālskaidrs avots, no kura bija dzimusi ši mūzika, tā atstāja uz nerviem neatvairāmu iespaidu. Varēja domāt, ka tās ir tās noslēpumainās, nezināmās skaņas dabā, kurās ar izbrīnu kā apburta klausās visa dzīvā radība — vēja elsas skanīgajās klinšu plaisās.
Visu sejās, kurās sākumā bija atspoguļojies gaidu satraukums, pamazām atspoguļojās pilnīga fiziska nomierināšanās, kas radās no jutekliskās sfēras iespaida. Dvēsele padevās, viņa atstāja savu visdziļāko paslēptuvi, kur tā mēdz nobēgt, kad viņu vajā fiziskais vārgums. Brīva un līksma viņa iekļāvās šinī lokā un, pārvarējusi miesu, sāka pārveidoties.
Tas bija tas brīdis, kad katrs slimnieks, satvēris pie amforas piestiprināto dzelzs stienīti, virzīja tā galu sev vai nu pret krūtīm, galvu, sirdi — kur nu visvairāk bija koncentrējusies viņa slimība.
Tagad iedomājieties, ka ciešanu un nemiera vietā visu sejās pamazām ataust svētlaimības sajūta, iedomājieties šo ieaijāšanu patmīlības labsajūtas snaudā, šo klusumu, kurš pārņēmis visu sapulcējušos loku un kuru tikai retumis pārtrauc kāda nopūta, un jums būs kāds jēdziens par šiem seansiem, ko mēs pēc septiņdesmit pieciem gadiem še aprakstām!
Tagad vēl dažus vārdus par pašiem seansa dalībniekiem.
Vispirms tie mums jāiedala divi grupās.
Pirmā, teiksim, bija īstie slimnieki, kas maz izrādīja to, ko sauc par kautrēšanos no citiem, un pēc sava stāvokļa atradās tālu no tā sauktajiem vidusmēra cilvēkiem. Šie, teiksim, bija īstie seansu dalībnieki, kas bija ieradušies šinī zālē atgūt veselību un no visas sirds mēģināja to panākt.
Otrie, skeptiķi vai vienkārši — interesenti, ko nemocīja nekādas slimības, bet kas bija atnākuši šurp kā uz kādu teātri, vai nu, lai paši pārliecinātos, kādu iespaidu atstāj burvja amfora, vai arī kā vienkārši skatītāji, kas gribēja studēt šo jauno ārstēšanās paņēmienu un tagad vēroja slimos, kā arī tos, kas, veseli būdami, intereses dēļ ieslēdzās ārstējamo lokā.
Starp pirmajiem Mesmēra adeptiem, kas bija piekrituši viņa mācībai varbūt tīras pārliecības dēļ, bija arī kāda jauna, slaida un gracioza auguma, mazliet uzkrītoši ģērbusies sieviete, kas, ieslēgusies magnētiskā fluīda lokā, tik ilgi lika pie galvas un pakrūts dzelzs spieķīti, kamēr sāka valbīt savas skaistās acis, it kā viņai iekšā viss sāpētu, bet viņas rokas drebēja nervozā konvulsijā, kas vēstī par magnētiskā fluīda izplūdumu.
Kad viņa atmeta galvu atpakaļ uz krēsla atzveltnes, skatītāji varēja redzēt tās bālo pieri, krampjaini sakniebtās lūpas un viņas baltā kakla asins dzīslu straujo pulsu.
Starp skatītājiem, kas ar izbrīnu noraudzījās uz šo sievieti, divi vai trīs sabāza kopā galvas un cits citam pateica kādu savādu novērojumu, kas vēl jo vairāk pastiprināja šo ziņkārīgo skatītāju uzmanību.
Starp tiem bija arī Lamota kundze, kas nebaidīdamās, ka viņu varētu pazīt, turēja rokā savu atlasa masku, ar kuru tā bija aizsegusies, ejot caur pūli.
Bez tam viņa bija nostājusies tā, ka citu skatieni viņai gandrīz vai nemaz nepievērsās.
Viņa stāvēja netālu no durvīm, atspiedusies pret kādu pilāru, kas pa pusei bija aizsegts ar drapērijām. No turienes tā pārskatīja visu.
Šinī seansā tai visvairāk ievērības vērta likās šī jaunā sieviete, ko tik lielā mēra bija elektrizējis Mesmēra magnētisms.
Un patiesi, šī figūra tik lielā mērā saistīja viņas uzmanību, ka jau vairākas minūtes viņa stāvēja uz vietas, kāri klausīdamās un skatīdamās.
— O, — viņa murmināja, nenovērzdama acis no skaistās slimnieces,- nav nekādu šaubu, tā ir viņa, jaunā komitejas dāma, kura mani aizvakar apciemoja un kuras vārds tik ļoti ieinteresēja monsieur Roānu.
Pārliecinājusies, ka viņa nav maldījusies, un vēlēdamās tuvāk izmantot šo sagadīšanos, kas solīja viņai atklāt vairāk, nekā tai bija devusi visa iepriekšējā meklēšana, Žanna paspēra dažus soļus tuvāk.
Bet tieši šai acumirklī jaunā slimniece aizvēra acis, sašķobīja muti un konvulsīvi sāka ar rokām tvarstīt gaisu.
Jāatzīstas, ka šīs vairs nebija tās gleznās, smalkās rokas, kuru ādas vaska mīksto baltumu Žanna pirms dažām dienām bija apbrīnojusi.
Šīs krīzes iespaids tūdaļ pārsviedās arī uz pārējiem slimniekiem, kuru prāti bija smaržu un skaņu piesātinātā siltuma apmāti. Nervu sasprindzinājums pieauga. Drīz vien vīrieši un sievietes, aizrauti ar savas jaunās līdzbiedres paraugu, sāka izdvest pa nopūtai, atskanēja murmināšana, kliedzieni, rokas, kājas, galvas sāka raustīties un drīz vien visus pārņēma šī savādā lēkme, ko meistars bija nosaucis par krīzi.
Šai brīdī zālē pēkšņi parādījās kāds cilvēks. Neviens nebija redzējis viņu ienākam un neviens nezināja pateikt, kā viņš še bija iekļuvis.
Vai viņš bija izkāpis no amforas kā Fēbs, vai kā Apollons no ūdeņiem? Vai viņš bija sabiezējis no šīs telpas skaņu un smaržu piesātinātajiem izgarojumiem? Nenoliedzams bija tas, ka viņš pēkšņi atradās starp klātesošajiem, un viņa violetās krāsas tērps, skaistā, bālā, inteliģentā un apgarotā seja likās apstiprinām šīs parādības dievišķo raksturu.
Rokā viņš turēja garu spieķi, kura viens gals bija piestiprināts vai, pareizāk sakot, iemērkts lielajā traukā.
Viņš pamāja: tūdaļ atvērās durvis, atskrēja divdesmit spēcīgu kalpotāju, kas žigli sagrāba katrs savu slimnieku, kas jau grasījās zaudēt līdzsvaru, un ar steigu ienesa tos blakustelpā.
Tai laikā, kad norisinājās nule aprakstītā aina, kas, pateicoties jaunās dāmas svētlaimīgā trakuma lēkmes izpausmēm, patiesi bija kļuvusi interesanta, Lamota kundze, kas līdz ar citiem ziņkārīgajiem bija piegājusi pie otrās zāles durvīm, kur tika ienesti slimnieki, pēkšņi dzirdēja kādu iesaucamies:
— Tā ir viņa, tā patiesi ir viņa!
Lamota kundze jau gribēja šim cilvēkam jautāt:
— Kāda viņa?
Tai pašā mirklī, viena pie otras pieķērušās, pa pirmās zāles durvīm ienāca divas dāmas, kurām pa gabaliņu sekoja kāds cilvēks, kas atgādināja uzticamu kambarsulaini, kaut gan bija ģērbies parastos pilsoņa svārkos. * Šo dāmu, sevišķi vienas, izskats tik ļoti pārsteidza- Lamota kundzi, ka viņa atkāpās soli atpakaļ.
Šai brīdī zālē no jaunās slimnieces lūpām atskanēja spēcīgs kliedziens, un visi, atstājuši Lamota kundzi vienu, steidzās turp.
Tāpat šai brīdī, cilvēks, kas jau reizi bija iesaucies: „Tā ir viņa", un kas stāvēja līdzās Lamota kundzei, vēlreiz dobjā un noslēpumainā balsī iesaucās:
— Kungi, skatieties, tā taču ir karaliene!
Dzirdot šo vārdu, Zanna nodrebēja.
— Karaliene! — vairāki klātesošie, pārsteigti un nobijušies, vienā balsī iesaucās.
— Karaliene pie Mesmēra!
— Karaliene seansā!
— O, tas ir neticami!
— Nu, skatieties, — atbildēja nepazīstamais, — vai jūs pazīstat vai nepazīstat karalieni!?
— Patiesi, — nomurmināja klātesošie, — līdzība ir neticama.
Tā kā Lamota kundze, tāpat kā visas pārējās dāmas, kas bija nodomājušas no Mesmēra tūliņ doties uz Operas balli, bija uzlikusi masku, viņa varēja droši apjautāties.