— Monsieur, — viņa vērsās pie kunga, kurš pirmais bija pamanījis karalieni, — vai jūs neteicāt, ka tā tur dāma ir karaliene?
— Par to, kundze, nav ne mazāko šaubu, — atbildēja viņas partneris, korpulents kungs ar veselīgi sārtu seju un gudrām novērotāja acīm.
— Bet kur tad?
— Lūk, tur tā jaunā dāma, kas gul uz violetā spilvena un raustās tādā nervu lēkmē, ka nespēj vairs par sevi valdīt, tā pati ir karaliene!
— Bet kādi jums, monsieur, ir pierādījumi, ka šī sieviete ir karaliene?
— Nu, vienkārši tādi, ka viņa ir karaliene, — mierīgi atbildēja viņas sarunas biedrs.
Un atstājis Lamota kundzi, viņš devās pie citām grupām, lai pastāstītu tām par savu novērojumu.
Jaunās epileptiķes krampjainā raustīšanās kļuva pretīga un Žanna no tās novērsās. Bet tiklīdz viņa bija paspērusi dažus soļus uz durvju pusi, tā gandrīz vai saskrējās ar abām ienākušajām dāmām, kas, gaidīdamas, kamēr pienāks viņu kārta apskatīt slimnieci, pašreiz ziņkārīgi aplūkoja amforu un tās dažādos piederumus.
Tikko Žanna bija ieskatījusies vecākai dāmai sejā, viņa nespēja apvaldīt pārsteigumu izsaucienu:
— Kas ar jums? — jautāja dāma. Zanna norāva sev masku.
— Vai jūs mani pazīstat? — viņa jautāja.
Dāma it kā apjuka, bet tūdaļ atkal pārvarēja savu apjukumu.
— Nē, kundze, — viņa mazliet apmulsusi atbildēja.
— Bet es jūs pazīstu un jums to tūdaļ pierādīšu. Abas dāmas nobijušās piespiedās viena pie otras. Žanna izvilka no ķešas mums jau pazīstamo kārbiņu.
— Lūk, šo jūs aizmirsāt pie manis, — viņa teica.
— Un ja arī tas tā būtu, kāpēc par to tik daudz uztraukties? — teica vecākā.
— Es esmu uztraukusies tāpēc, ka Jūsu Majestātei ir riskanti še atrasties.
— Lūdzu, paskaidrojiet!
— Nē, madamc, ātrāk nc, pirms jūs nebūsit uzlikusi šo masku.
Un viņa pasniedza savu masku karalienei, kas to vilcinājās pieņemt, domādama, ka viņas lielā kapuce pietiekami aizsedz seju.
— Dieva dēļ, nekavējieties ne brīdi! — uzstāja Žanna.
— Lieciet, lieciet, madamc, — tai pačukstēja viņas pavadone. Karaliene mehāniski paņēma masku un aizsedza seju.
— Un tagad, lūdzu, nāciet, nāciet! — teica Žanna.
Pie tam viņa tik steidzīgi aizvilka abas viešņas, ka tās apstājās tikai pie ārdurvīm, ko bija sasniegušas dažās sekundēs.
— Bet ko tas nozīmē? — aizelsdamās prasīja karaliene.
— Vai Jūsu Majestāti neviens nepamanīja? — jautāja Žanna.
— Es domāju gan, ka ne.
— Jo labāk.
— Bet sakiet taču reiz, ko tas viss nozīmē.
— Es lūdzu Jūsu Majestāti ticēt, ja jūsu padevīgā kalpone saka: jums še draud lielas briesmas.
— Vēl arvien šīs briesmas, kas tās ir par briesmām?
— Es visu izstāstīšu Jūsu Majestātei, ja vien jūs man kādu dienu žēlīgi dotu stundu ilgu audienci. Bet mēs še kavējamies, Jūsu Majestāti var ievērot un pazīt.
Un Žanna, pamanīdama, ka karaliene kļūst nepacietīga, vērsās pie otras dāmas.
— Ak, madamc, — viņa teica princesei Lambālai, — es lūdzu, sakiet jus ari, tai Viņas Majestāte atstāj šo vietu un uz karstām pēdām.
Princese pievienojās Žannas lūgumam.
— Nu, ja jūs tā vēlaties, tad ejam, — noteica karaliene. Tad, pagriezusies pret Lamota kundzi, piebilda:
— Jūs man lūdzāt audienci?
— Es ceru, ka Jūsu Majestāte man atļaus to godu sniegt jums paskaidrojumus par manu izturēšanos.
— Labi, atnesiet man šo kārbiņu un piesakieties vārtniekam Lorānam! Viņam jau būs ziņots.
Tad, pagriezusies pret ielu, viņa vācu valodā uzsauca:
— Kommcn sie da, Veber!
Steigšus piebrauca kariete, kurā abas karaliskās dāmas iekāpa. Bet Lamota kundze palika uz sliekšņa stāvot un noskatījās tām pakaļ, kamēr kariete bija pazudusi no viņas acīm.
— Hm, — viņa klusi nomurmināja, — tas, ko es izdarīju, bija labi darīts; bet ko nu turpmāk… par to ir jāpadomā.
XVIII
OLĪVAS JAUNKUNDZE
Pa to laiku cilvēks, kurš klātesošajiem bija norādījis uz šķietamo karalieni, uzsita uz plcca kādam vērīgam skatītājam, kas bija ģērbies ļoti nodilušos svārkos.
— Jums kā žurnālistam, — viņš teica, — lielisks temats.
— Kā tā? — jautāja reportieris.
— Vai jūs gribat? — cs jums došu virsrakstu.
— Labprāt.
— Nu, lūk: „Kādas briesmas draud pavalstniekam, kas piedzims valstī, kur karalis atrodas karalienes iespaidā, bet karalieni iespaido nervu lēkmes."
Reportieris sāka skaļi smieties.
— Bet kā tad paliek ar Bastīliju? — viņš jautāja.
— Ko jūs! Kam tad ir domātas anagrammas, ar kuru palīdzību jūs varat apvest ap stūri katru cenzoru. Es jums prasu, vai kādam cenzoram ienāks prātā aizliegt jums pastāstīt par princi Ulī un princesi Etenautnu- Sajicnarfas valdnieci? Nu, ko jūs uz to teiksit?
— Nudien, tā ir lieliska ideja! — sajūsmā iesaucās reportieris.
— Un es jums apgalvoju, ka artiķelim ar virsrakstu: «Princeses Etenautnas lēkmes faķīra Arēmsema pilī" būtu vislielākā piekrišana salonos.
— Man arī tā liekas.
— Nu tad ejiet un rakstiet to ar jūsu vislabāko tinti!
Reportieris paspieda nepazīstamajam roku.
— Vai jums piesūtīt dažus numurus, — viņš jautāja, — es to darītu ar lielāko prieku, ja vien jums labpatiktu minēt savu vārdu.
— Nu, protams! Šī ideja man lieliski patīk, un ja jūs to pienācīgi apstrādāsit, tā atnesīs simtprocentīgu peļņu. Cik liela parasti ir jūsu mazo pamfletu tirāža?
— Divi tūkstoši.
— Izdariet man mazu pakalpojumu!
— Labprāt.
— Te jums būs piecdesmit luidoru un lieciet iespiest sešus tūkstošus!
— Kā, monsicurl Jūs mani pārsteidzat… Ļaujiet taču man uzzināt tik devīga mcccnāta vārdu.
— To cs jums pateikšu, kad pēc astoņām dienām paņemšu tūkstoš eksemplāru — par divām livrām numuru. Vai iet tā?
— O, monsicur, cs strādāšu dienām un naktīm.
— Bet lai būtu, par ko pasmieties.
— Es jums galvoju, — visa Parīze smiesies līdz asarām, izņemot vienu vienīgu cilvēku.
— Kas raudās rūgtas asaras, vai nc tā?
— O, monsicur, jūs esat asprātīgs!
— Un jūs nc mazāk. Vēl ko, rakstiet to kā korespondenci no Londonas! Kā vienmēr.
— Monsieur, jūsu padevīgais kalps!
Un korpulentais svešnieks atvadījās no spalvas vīra, kurš ar saviem piecdesmit luidoricm kabatā aizsteidzās kā nelaimes nesējs krauklis.
Svešais, kas bija palicis viens bez sava sarunu biedra, vēl ieskatījās lēkmju telpā, kur jaunā sieviete pēc ekstāzes tagad gulēja pilnīgi bez spēka, kamēr kāda kalpotāja, kuras uzdevums bija pieskatīt lēkmes pārņemtās dāmas, novilka lejup viņas mazliet indiskrēti uzrautos svārkus.