— Jūs esat kūtra.
— Var jau būt.
— Ļoti labi.
— Jūs sakāt — ļoti labi.
— Saprotams. Vai man tur kāds sliktums, ka jūs esat kūtra? Vai jūs labprāt pastaigājaties?
— Ļoti labprāt.
— Jūs bieži apmeklējat balles un izrādes?
— Vienmēr.
— Lai patīkami pavadītu laiku?
— Kā gan citādi?
— Bet, ja cs jums piedāvātu divdesmit piecus luidorus mēnesī, vai jūs atteiktos?
— Monsicurl
— Mīļā, Olīvas jaunkundz, jūs atkal sākat pukoties. Mēs taču norunājām, ka jūs nedusmosities. Jā, es teicu divdesmit piecus luidorus, tāpat kā es būtu teicis piecdesmit.
— Man labāk patīk piecdesmit, nekā divdesmit pieci, bet vēl labāk man patīk pašai izvēlēties sev mīļāko.
— Velns lai parauj! Es jau jums reiz teicu, ka negribu būt jūsu mīļākais. Tāpēc esat pilnīgi mierīga.
— Pie joda, tad sakiet reiz, kas man par jūsu piecdesmit luidoricm būs jādara!
— Vai es teicu piecdesmit?
— Jā.
— Labi, lai būtu piecdesmit. Jūs mani pieņemsit še, jūs man rādīsit pēc iespējas laipnāku seju, kad es to lūgšu, jūs pasniegsit man savu roku un, ja es vēlēšos, lai jūs mani kaut kur gaidāt, tad jūs to darīsit.
— Bet man, monsieur, jau ir savs mīļākais.
— Nu, kas tad ir?
— Kā, kas tad ir?
— Padzcniet taču viņu!
— O, Bosīru nav tik viegli padzīt, kā jūs domājat.
— Vai jūs gribat, lai es jums palīdzu?
— Nē, es vinu mīlu.
— Ak tā!
— Tā drusciņ.
— Tieši tas, lūk, ir par daudz.
— Tā nu tas reiz ir.
— Nu, lai tad arī paliek Bosīrs.
— Jūs esat piekāpīgs, monsicur.
— Tātad pie šādiem noteikumiem tā lieta iet?
— Tā iet, ja jūs man pateiksit visu.
— Klausieties, mana dārgā, visu, kas man bija pašreiz jums sakāms, es jau esmu pateicis!
— Uz goda vārda?
— Goda vārds! Tomēr jūs saprotat…
— Ko tad?
— Ja nu gadījumā man vajadzētu, ka jūs patiesi esat mana mīļākā.
— Ak, redzat nu, monsicurl Tāda vajadzība jums nekad nedrīkst rasties.
— Nu, tikai tā, — formas pēc.
— O, tad tā lieta iet.
— Norunāts. Un tc būs avanss par pirmo mēnesi.
Viņš pasniedza tai satītu piecdesmit luidoru vīstoklīti, pat nepieskardamies viņas pirkstiem. Tā kā Olīvas jaunkundze kavējās tos pieņemt, viņš iebāza naudu tai kabatā, pat nepiedurdamies tās apaļajam gurnam, ko pat lielākie spāņu gardēži būtu pratuši novērtēt labāk nekā viņš.
Tiklīdz svešais bija ielaidis roku viņas kabatā, pie āra durvīm bija dzirdami divi īsi sitieni un Olīva, uzlēkusi kājās, piesteidzās pie loga.
— Ak, Dievs! — viņa iesaucās, — pazūdiet… ātri… tas ir vinš.
— Viņš? Kāds viņš?
— Bosīrs… mans mīļākais… Nu, kustieties taču, monsicurl
— Ak, goda vārds, jo sliktāk!
— Kā, jo sliktāk! Viņš jūs saraustīs gabalos.
— Nu, nu!
— Jūs dzirdat, kā viņš dauzās, viņš ielauzīs durvis.
— Lieciet atvērt. Kāda velna pēc jūs viņam nedodat ārdurvju atslēgu?
Un svešais ērti atlaidās uz dīvāna, pie sevis nomurminādams:
— Vajag pārliecināties, kas tas ir par puisi.
Sitieni pie durvīm atkārtojās un tos pavadīja lāsti, kas pacēlās daudz augstāk par otro stāvu.
— Māt, ejiet atvērt, — aiz dusmām drebēdama, teica Olīva, — bet kas uz jums attiecas, mans kungs, tad jo sliktāk, ja ar jums notiks kāda nelaime.
— Kā jau jūs teicāt — jo sliktāk, — nesatricināmā mierā atbildēja svešais, pat acis nepamirkšķinājis.
Olīva, pie visām miesām drebēdama, gaidīja trepju augšgalā.
XIX
MONSIEUR BOSĪRS
Olīva, rokas izstiepusi, metās pretī kādam satrakotam cilvēkam, kas ar saburzītām drēbēm un bāls dusmās, nikni lādēdamies, iebruka istabā.
— Bosīr! klausies, Bosīr! — viņa tcica tik baiļu pārņemtā balsī, kas nekādā ziņā nedarīja godu šīs sievietes drosmei.
— Laid mani! — iesaucās atnācējs, rupji atsvabinādamies no Olīvas apkampieniem.
Un viņš arvien skaļāk turpināja:
— Ak tā! Tad man neatver tāpēc, ka še ir kāds vīrietis! Aha!
Svešais bija palicis, kā mēs jau teicām, mierīgi sēžam uz dīvāna un pat
nedomāja kustēties, ko monsicur Bosīrs varēja iztulkot kā apjukumu vai pat bailes.
Viņš pienāca svešajam klāt un viņa zobu griešana nevēstīja nekā laba.
— Es domāju, monsieur, ka jūs man par to atbildēsit, — viņš šņāca.
— Ko gan jūs, monsieur Bosīr, gribat, lai es jums saku, — svešais jautāja.
— Ko jus še darāt? — un vispirms, kas jus tāds esat?
— Es esmu ļoti mierīgs cilvēks, uz kuru jūs briesmīgi bolāt acis, un es nupat vēl ļoti pieklājīgi un godīgi runāju ar jaunkundzi.
— Jā, ļoti pieklājīgi un godīgi, — nomurmināja Olīva.
— Vai jūs reiz turēsit muti! — uzkliedza viņai Bosīrs.
— Cst, cst, — tcica svešais, — neuzbrūcict jaunkundzei, kas nekādā ziņā nav vainīga, un ja jūs esat sliktā omā…
— Jā, es esmu.
— Viņš būs atkal paspēlējis, — nomurmināja Olīva.
— Velns un elle! man ir novilkuši ādu pār acīm! — viņš rēca.
— Un, pats par sevi saprotams, mīļo Bosīr, jums nekas nebūtu pretī izmēģināt to pie kāda cita.
— Beidziet savus muļķīgos jokus un taisieties kā pazūdat no šejienes!
— Lēnāk, mīļo Bosīr, lēnāk!
— Velns un elle! celieties un ejiet, vai es salauzīšu šo dīvānu ar visu, kas uz tā atrodas!
— Jūs man, jaunkundz, nekā neteicāt, ka monsieur Bosīram mēdz iesisties galvā tāds slapjdraņķis. Cst! Kas par trakumu!
Monsicur Bosīrs, izvests no pacietības, ar lielisku teatrālu žestu tvēra pēc zobena un viņa roka līdz ar asmeni apvilka gaisā aploci vismaz desmit pēdu diametrā.
— Vēl pēdējo reizi es saku — celieties, vai es jūs pienaglošu pie atzveltnes.
— Patiesi, tas nebūtu diez cik patīkami, — atbildēja svešais un ar kreiso roku izvilka no maksts nelielu zobenu, ko viņš jau iepriekš bija paslēpis sev aiz muguras uz dīvāna.
Olīva sāka histēriski kliegt.
— Klusāk, jaunkundz, klusāk, — teica svešnieks ar zobenu rokā, turpinādams mierīgi sēdēt uz dīvāna. — Kļūsiet jel, jo citādi var notikt divas nepatikšanas: vai nu jūs apdullināsit Bosīru un viņš var uzdurties uz zobena, vai ari uznāks naktssargs, saņems jūs cict un aizvedīs tieši uz Scntlazaru.
Olīva mitējās kliegt un aizvietoja kliedzienus ar izteiksmīgiem žestiem.
Skats bija tiešām interesants. No vienas puses monsieur Bosīrs noplucis un apdzēries, bez jēgas, bez taktikas, krustām un šķērsām cirta savam ncievainojamjaam pretiniekam.