— Uz balli.
— Un tu mani aizvedīsi uz bulvāri ieturēt vakariņas.
— Protams, bet ar vienu noteikumu.
— Kādu?
— Ka jūs būsit paklausīgs.
— Vienmēr, vienmēr.
— Nu, tad parādiet jūsu uzcītību!
— Es jau skrienu.
— Kā, jūs vēl neesat aizgājis?
— Bet izdevumiem?
— Jums jau ir divdesmit picci luidori.
— Kā, man esot divdesmit pieci luidori! Kur cs tos būtu ķēris?
— Jūs tos nupat uz grīdas salasījāt.
— Olīva, Olīva, tas nav smuki.
— Kā jūs to domājat?
— Olīva, jūs jau tos man atdcvāt.
— Es nesaku, ka es to nedarīšu, bet ja es tos jums atdotu tagad, jūs vairs neatgrieztos. Nu, ejiet un steidzieties drīzāk atpakaļ!
— Nudien, viņai taisnība, — teica viltnieks, apjucis. — Mans nodoms bija iet un vairs neatnākt.
— Jūs dzirdējāt — divdesmit minūtes!?
— Es klausos.
Šis bija tas brīdis, kad sulainis, kas bija paslēpies savā nišā pretī logam, redzēja vienu ēnu pazūdam.
Tas bija Bosīrš, kas izgāja svārkos bez stērbelēm. Pie sāniem viņam kūļājās zobens, bet krekls bija izvilcies no vestes pēc Ludviķa XIII laika modes.
Kamēr šis slaists devās uz Sēnas ielu, Olīva ātri uzmeta šādas rindiņas, kas īsumā apkopoja visu notikušo:
„Miers noslēgts, laupījums sadalīts, balle pieņemta. Pulkstens divos būsim Operā. Man būs balta atlasa domino ar zila zīda lentu uz kreisā pleca."
Olīva aptina šo zīmīti kādai .fajansa vāzes lauskai, izbāza galvu pa logu un uz labu laimi nometa savu sūtījumu uz ielas. Kalpotājs tūdaļ atstāja savu paslēptuvi, sameklēja nokritušo zīmīti un devās projām.
Monsicur Bosīrs atgriezās pēc trīsdesmit minūtēm divu vcikalzēnu pavadībā. Tie nesa par astoņpadsmit luidoricm nopirktos divus domino, kas patiesi bija glīti un eleganti, jo nc par velti Kapucīnu Burvis bija paša karaļa un visa galma apgādātājs.
XXI
DĀRZA MĀJIŅA
i
Mēs atstājām Lamota kundzi pie Mesmēra nama vārtiem, kad tā ar acīm sekoja ātri aizbraucošajai karalienes karietei.
Kad tā vairs nebija redzama un riteņu rīboņu tik tikko vairs varēja sadzirdēt, Žanna iekāpa savā kalcšā, lai atgrieztos mājās pēc jauna masķu tērpa, un apskatītos, vai par šo laiku tur nav noticis kas jauns…
Lamota kundze bija nolēmusi šinī laimīgajā naktī sevi atalgot par visiem dienas uztraukumiem, viņa bija nodomājusi, kaut gan vispār nebija ļoti sievišķīgas dabas, šonakt, vulgāri runājot, uzstāties zēnu lomā un viena izbaudīt visu nakts nejaušību saldumu.
Bet ar pirmo soli, ko viņa spēra uz šā vilinošā ceļa, kas tā valdzina dzīvu un ilgi apvaldītu iztēli, viņa sastapa necerētu pretvēji*.
Kāds kalpotājs lejā pie vārtnieka gaidīja viņu pārnākam.
Tas bija kardināla Roāna cilvēks, kas bija atnesis Lamota kundzei no Viņa Eminences šāda satura vēstulīti:
Grāfienes kundze,
Jums droši vien vēl nebūs aizmirsies, ka mums šis tas ir kopīgi nokārtojams. Varbūt jūsu atmiņa ir vājāka; es turpretī nekad neaizmirstu to, kas man iepaticies. Ja jums nav nekas pretī, man būs tas gods gaidīt uz jums tur, kur šis kalpotājs jūs aizvedīs!'
Paraksta vietā bija garīdznieku krusts.
Lamota kundze, kuru šis negaidītais šķērslis sākumā nepatīkami pārsteidza, vienu mirkli pārdomāja un tad izšķīrās jo drīz un noteikti, kā to vispār viņa bija pieradusi.
— Sēžaties pie mana kučiera, — viņa tcica, — vai pasakiet viņam adresi.
Kalpotājs piesēdās pie kučiera un kundze iekāpa karietē.
Desmit minūšu pietika, lai grāfieni no Scntantuāna priekšpilsētas novestu līdz kādai nesen nolīdzinātai ieplakai, kur vareni koki, kas bija tikpat veci kā pati priekšpilsēta, ziņkārīgo skatieniem slēpa vienu no tām skaistajām Ludviķa XV laikā celtajām mājiņām, kuru stilā bija saskatāma visizsmalcinātākā sešpadsmitā gadsimta gaume un komforts, kādu nepazina astoņpadsmitais gadsimts.
— Hm, hm, — dārza mājiņa, — murmināja grāfiene, — bagātam karaliskam princim tā ir gluži dabīga lieta, bet pazemojoša Valuā nama atvasei. Beidzot!
Šis vārds, kas rezignācijai ir nopūta, bet nepacietībai — gaviļu izsauciens, parādīja visu to neapmierināmo godkāri, visas tās neprātīgās alkas, kas snauda viņas dvēselē.
Bet viņa vēl nebija pārkāpusi šīs mājas slieksnim, kad jau viņai bija gatavs savs lēmums.
Zannu veda no vienas istabas otrā, tas ir, no viena pārsteiguma uz otru, kamēr viņa nonāca lieliski iekārtotā ēdamistabā.
Tur viņu jau gaidīja kardināls.
Viņa Eminence šķirstīja dažas brošūras, kas ļoti līdzinājās to pamfletu krājumam, kādi tajā laikā izplatījās tūkstošiem, sevišķi, kad vējš pūta no Anglijas vai Holandes.
Viņu ieraudzījis, tas piecēlās.
— Ak, tā esat jūs, grāfien, pateicos.
Un viņš panāca tai pretī, lai noskūpstītu viņai roku.
Grāfiene nicīgi un aizvainoti atkāpās.
— Ko tas nozīmē? Kas jums ir, madamc? — jautāja kardināls.
— Jūs gan, monsicur, nebūsit paradis, ka sievietes, kurām Jūsu Eminence parādā godu, ataicinot tās šurp, rāda tādu seju?
— Bet, madamcl
— Sakiet, monsicur, mēs taču atrodamies jūsu dārza mājiņā? — vaicāja grāfiene, mezdama apkārt nicīgus skatienus.
— Madamc…
— Es gan biju domājusi, ka Jūsu Eminencei labpatiks atcerēties, kādos apstākļos es esmu dzimusi. Es domāju, ka Jūsu Eminencei labpatiks atcerēties, ka — ja ari Dievs mani ir padarījis nabagu, viņš tomēr man vismaz ir atstājis manas kārtas lepnumu.
— Ko jūs, grāfien, cs jūs uzskatīju par saprātīgu sievieti, — teica kardināls.
— Liekas, monsicur, ka par saprātīgu jūs saucat kuru katru sievieti, kas smej par visu, arī par negodu. Šādām sievietēm, lai Jūsu Eminence man to neņem ļaunā, es esmu pieradusi dot citu vārdu.
— Tā nav, grāfien, jūs maldāties, es saucu par saprātīgu katru sievieti, kas uzklausa, kad ar viņu runā, un, kas nerunā neuzklausījusies.
— Nu, redzēsim, es klausos.
— Es gribēju ar jums pārrunāt nopietnas problēmas.
— Un tāpēc jūs mani uzaicināt ēdamistabā?
— Protams. Vai jums būtu labāk paticis, ja es jūs gaidītu buduārā?
— Tā jau ir liela starpība.
— Es domāju gan, grāfien.
— Tātad runa ir vienīgi par kopējām vakariņām?
— Vienīgi.
— Tad Jūsu Eminence var būt pārliecināta, ka es izjūtu šo godu, kā tas man piederas.
— Jūs, grāfien, mani izsmejat?
— Nē, es tikai smejos.
— Jūs smejaties?
— Jā, vai jums labāk patiktu, ja es dusmotos? Ak, monsicur, jūs, kā rādās, esat smaga rakstura cilvēks.
— Bet jūs esat brīnišķīga, kad jūs smejaties, un es nekā cita nevēlētos, ka redzēt jūs vienmēr smejošu. Bet jūs jau pašreiz nesmejaties. O, nē, nē! cs redzu dusmas aiz šīm lūpiņām, kas tik koķeti rāda baltos zobus.
— Nav tiesa, monsicur, un šī ēdamistaba mani pilnīgi nomierina.
— Ļoti patīkami.
— Un cs ceru, ka jums vakariņas labi garšos.