— Kā, man garšos? Bet jums?
— Es neesmu izsalkusi.
— Jūs, madamc, atsakāties no vakariņām?
— Jums tas nepatīk?
— Jūs mani aizdzenat?
— Es jūs nesaprotu, monsicur.
— Klausieties, mīļo grāfien!
— Es klausos.
— Ja jūs būtu mazāk ērcīga, es teiktu, lai ko jūs darītu, jūs tomēr esat un paliekat apburoša, bet tā kā cs pēc katra komplimenta baidos, ka nesaņemu vilka pasi, tad es labāk atturos.
— Jūs baidāties, ka nesaņemat vilka pasi! Patiesi, monsieur, neņemiet lūdzu ļaunā, bet jūs kļūstat neizprotams!
— Bet tas, kas še notiek, ir skaidrs.
— Atvainojiet, monsicur, manu neskaidro saprašanu.
— Nu, lūk, viņdien jūs mani pieņēmāt stipri nokaunējusies. Jūs atradāt, ka jūsu dzīves apstākļi nekādā ziņā neatbilst ne jūsu kārtai, ne jūsu vārdam. Tas mani spieda saīsināt manu vizīti, kas jūs pret mani mazliet atsaldēja. Tad cs nolēmu atvest jūs atpakaļ jūsu vidē, j~ju dzīves apstākļos, tāpat kā sagūstītajam putnam atdod debess plašumu.
— Un tad? — uztraukta jautāja grāfiene, kas sāka saprast.
— Tad, man daiļā grāfiene, lai jūs mani varētu uzņemt bez kādām neērtībām, lai es no savas puses varētu jūs apciemot, nckompromitēdams sevi un nekompromitēdams jūs..
Kardināls cieši skatījās grāfienē.
— Nu un tad? — viņa jautāja.
— Nu, un tad cs cerēju,- ka jūs neatteiksities pieņemt šo neērto mītni. Jūs saprotat, grāfien, cs nesaku mazo mājiņu.
— Es lai pieņemtu! — iesaucās kundze. — Jūs atdodat man šo māju?
Viņas sirds aiz lepnuma un iekāres sāka strauji pukstēt.
— Ak, tas, grāfien, ir tikai sīkums. Ja cs jums būtu piedāvājis ko vairāk, jūs droši vien nebūtu pieņēmusi.
— O, ne vairāk, ne mazāk! — iesaucās grāfiene.
— Nu, ko jūs teiksit, madamc?
— Es saku, tas nav iespējams, ka es pieņemtu šādu dāvanu.
— Nav iespējams? Kādēļ?
— Nu, vienkārši tāpēc, ka tas nav iespējams.
— Ak, grāfien, neatkārtojat man vairs šo vārdu.
— Kādēļ?
— Tāpēc, ka jūsu tuvumā es tam neticu.
— Monsicurl..
— Madamc, šī māja jums pieder, atslēgas ir tur uz tās emaljētās paplātes. Es jūs pagodinu kā uzvarētāju. Nu, vai jūs vēl še saskatāt kādu pazemojumu?
— Nē, bet…
— Klausieties, ko jums saka, pieņemiet!
— Monsicur, es jau jums teicu.
— Kā, jūs rakstiet ministriem un lūkojat izkaulēt pensiju; jūs pieņemat no divām nepazīstamām dāmām simts luidoru; jūs…
— O, monsicur, tas ir pavisam kas cits! Kas saņem…
— Kas saņem, tas uzliek pienākumus, — godeienīgi piebilda princis.
— Nu, lūk, tāpēc ari cs jūs sagaidu ēdamistabā; cs neesmu pat redzējis ne buduāru, ne salonus, ne citas istabas, kaut gan tas viss te, jādomā, ir.
— Piedošanu, monsicur, jūs mani piespiežat atzīties, ka nav smalkjūtīgāka cilvēka par jums.
Un grāfiene, kas tik ilgi bija valdījusies, nosarka aiz prieka, iedomādamās, ka tagad varēs teikt: „Mana māja".
Tad atjēgdamās, ka ir aizrāvusies, tā, soli atkāpusies, teica:
— Bet, monsicur, cs gaidu, kad Jūsu Eminence mani aicinās vakariņās.
Kardināls nometa manto, ko viņš visu laiku bija turējis uz pleciem, pabīdīja grāfienei kādu krēslu un, ģērbies civlltērpā, kas tam lieliski piestāvēja, viņš stājās pie savu virssulaiņa pienākumu pildīšanas.
Dažās minūtēs galds bija klāts.
Kamēr sulaiņi kārtoja galdus, Žanna bija uzlikusi saVu masku.
— Patiesību sakot, — teica kardināls, — man vajadzētu būt maskā, jo jūs taču esat savā mājā, starp saviem cilvēkiem, kurpretī es še esmu svešinieks.
Žanna smējās, tomēr paturēja masku uz sejas. Neskatoties uz pārsteigumu un priecīgo satraukumu, kas to draudēja tīri vai nosmacēt, viņa ar garšu iebaudīja vakariņas.
Kardināls, kā mēs to jau bijām vairākkārt aizrādījuši, bija ļoti inteliģents un plaša vēriena cilvēks.
Ilgā pazīšanās ar kulturālākajiem Eiropas galmiem, kur liels iespaids bija karalienēm; pazīšanās ar izcilām sievietēm, kas tai laikā sarežģīja, bet vēl biežāk izšķīra svarīgus politiskas dabas jautājumus; pieredze, kas, tā sakot, bija mantota jau no senčiem un vēl papildināta ar personīgiem piedzīvojumiem — visas šīs īpašības, tik reti sastopamas mūsdipnās un jau toreiz retas, izveidoja no prinča cilvēku, kas bija neizprotams tiklab viņa pretiniekiem, diplomātiem, kā arī sievietēm, viņa metresēm.
Viņa nosvērtā izturēšanās un smalkās manieres bija kā bruņas, caur kurām nekas nespēja izspiesties cauri.
Tā, lūk, kardināls bija pārliecināts, ka viņš stāv tālu pāri Žannai. ŠI pretenciozā provincictc, kas zem godkārības maskas tomēr nevarēja apslēpt savu mantkārību, viņam šķita viegli iegūstama un iededzināja viņā alkas vai nu ar savu skaistumu, saprātu, vai arī ar kaut ko citu, kas neizprotamā kārtā bieži vien vairāk saista piedzīvojušos vīriešus, nevis naivos. Varbūt kardināls, kas parasti labāk izprata citus, nekā citi viņu, šoreiz kļūdījās. Fakts tomēr ir tas, ka Žanna, neskatoties uz visu viņas skaistumu, neiedvesa tam nekādas aizdomas.
Un tas, lūk, pazudināja šo izcilo cilvēku. Viņš ne tik vien padarīja sevi vājāku, viņš padarīja sevi par pigmeju. Starpība starp Mariju Terēzi un Žannu Lamotu bija tik liela, ka tāds vīrs kā Roāns nemaz nedomāja, ka še būtu jācīnās.
Kad cīņa patiesībā bija sākusies, Žanna, kas labi saprata, cik daudz zemāk viņa stāv ārēji, sargājās parādīt savu iekšķīgo pārākumu. Viņa turpināja tēlot koķeto provincicti un dāmiņu, lai viņas pretinieks saglabātu sava pārspēka pārliecību un līdz ar to mazinātos viņa uzbrukuma spars. Kardināls, kas bija novērojis viņas sajūtu izpausmi, ko tā nebija spējusi apvaldīt, domāja, ka viņa ir aizgrābta no pasniegtās dāvanas. Tā tas arī patiesībā bija, jo šis dāvinājums pārsniedza ne tik vien viņas cerības, bet arī viņas pretenzijas.
Bet viņš nezināja, ka viņš stāvēja tālu zem šīs sievietes godkārības alkām un tieksmēm. X
Tas, kas tūdaļ izgaisināja Žannas ieguvuma prieku, bija jaunas vēlēšanās, kas rāva viņu tālāk, tiklīdz kāda no agrākajām bija apmierināta.
— Tagad, — tcica kardināls, ieliedams grāfienei Kipras vīnu mazā, zelta zvaigznītēm nokaisītā kristāla kausiņā, — tagad, kad mēs esam parakstījuši mūsu vienošanās kontraktu, nedusmojaties vairs uz mani, madame. \
— Uz jums dusmoties? Nē!
— Tātad jūs mani šad un tad bez lieliem iebildumiem še uzņemsit?
— Nekad es nebūšu tik nepateicīga un neaizmirsīšu, jus še esat savās mājās.
— Savās mājās? Nonscnss! v
— Jā, jā, tikai savās mājās.
— Uzmanieties, ja jūs man runāsit pretī!..
— Labi, kas tad būs?
— Es jums izvirzīšu citus noteikumus.
— Nu, tad jums savukārt būs jāpiesargās.
— Kādā ziņā?
— Visādā.
— Sakiet!
— Es taču esmu savās mājās.
— Un…
— Ja es uzskatu, ka jūsu noteikumi ir nepieņemami, cs pasaucu savus cilvēkus.
Kardināls sāka smieties.
— Vai, vai jūs redzat? — piebilda Žanna.