Medeja — Burve sengrieķu teikas.
No visām pusēm atskanēja pārsteiguma un izbrīnās saucieni. Tavernī, kurš līdz šim varēja tikai zelēt ar smaganām, pēkšņi jutās izsalcis. Viņš enerģiski satvēra šķīvi un nazi, uzlika sev krietnu porciju ragū un, sasmalcinādams žokļos irbes kauliņus, teica, ka viņš jūtot mutē visus zobus — kā divdesmit gadu vecumā.
Viņš ēda, smējās, dzēra un kliedza no prieka kādu pusstundu, un visu šo laiku pārējie galdabiedri noraudzījās viņā galīgi apmulsuši. Tad pamazām viņš sāka saplakt, kā liesma lampā, kurai aptrūkusi eļļa. Vispirms tas kļuva redzams uz pieres, kur vecuma krunkas, kas uz brīdi bija pazudušas, iegūla atkal no jauna. Viņa skatiens aizmiglojās un satumsa, viņš pazaudēja garšu līdz ar ēstgribu; mugura kļuva līka, un ceļgali sāka drebēt kā līdz šim.
— Ak vai! — viņš nopūtās.
— Kas ir? — jautāja tam visi klātesošie.
— Kas ir? Jaunība zūd!
Viņš dziļi nopūtās un divas asaras pamirdzēja zem acu plakstiem.
Redzot šo sirmgalvi, kurš pēc atjaunošanas brīža tagad jutās vēl vecāks, gluži instinktīvi visi viesi nopūtās līdz ar Tavernī.
— Tas viss, mani kungi, ir viegli izskaidrojams, — ierunājās Kaliostro, — es iepilināju barona glāzē tikai trīsdesmit piecus pilienus dzīvības eleksīra, kas pietika tikai trīsdesmit piecām minūtēm.
— O, grāf, dodiet vēl, vēl! — kāri čāpstināja sirmgalvis.
— Nē, monsicur, — atteica Kaliostro, — otra deva varētu jūs nogalināt.
No visiem klātesošajiem it sevišķi Dibarī kundze, kas jau pazina eleksīra iedarbi, ar vislielāko uzmanību bija sekojusi mēģinājuma norisei.
Tiklīdz Vecā Tavernī artērijas sāka piepamt no jaunības enerģijas pieplūduma, grāfiene nenovērsa acis no tām, sekodama, kā atgriežas dzīvības spēks un jaunība. Viņa smējās, aplaudēja un pati kļuva jaunāka.
Kad dzēriena iespaids bija sasniedzis savu augstāko pakāpi, grāfiene mēģināja sagrābt Kaliostro roku, lai izrautu tam dzīvības flakonu.
Bet tieši šai brīdī Tavernī novecoja vēl straujāk nekā bija atjaunojies.
— Ak vai! — viņa nopūtās, — viss ir tikai maldi un ilūzija, lieliskais iespaids nederēja ilgāk par trīsdesmit piecām minūtēm.
— Tas nozīmē, — piebilda Hāgas grāfs, — ka lai atgūtu jaunību uz desmit gadiem, vajadzētu izdzert veselu upi.
Visi iesmējās.
— Nē, — teica Kondorsē, — aprēķins ir pavisam vienkāršs: trīsdesmit pieci pilieni — trīsdesmit piecām minūtēm ir tīrais nieks — trīs miljoni viens simts piecdesmit trīs tūkstoši un pieci pilieni — ar to pietiek, lai saglābātu jaunību uz veselu gadu.
— īsti plūdi, — noteica Laperūzs.
— Tomēr mana pieredze liecina pavisam ko citu, jo no tās mazās pudelītes, kuru man iedeva jūsu draugs Žozcfs Balzāmo un kura bija tikai četras reizes lielāka par jūsu flakonu, man pietika, lai uz desmit gadiem es apturētu laika skrējienu.
— Pilnīgi pareizi, kundze, un vienīgi jūs esat pieskārusies šis mistikas būtībai. Cilvēkam, kas ir novecojis un pat pārāk novecojis, ir nepieciešams šāds kvantums, lai tūdaļ panāktu spēcīgu iespaidu. Turpretī trīsdesmit gadu vecai sievietei, kāda esat jūs, vai četrdesmit gadu vecam vīrietim, kāds biju es, kad mēs sākām lietot dzīvības eleksīru, vajag ieņemt tikai desmit pilienus paguruma periodos, un ar šo desmit pilienu palīdzību tas vai tā, kas viņus dzers, būs mūžīgi jauns un saglabās arī šiem gadiem atbilstošo skaistumu un enerģiju.
— Bet ko jūs saucat par paguruma periodiem? — jautāja Hāgas grāfs.
— Zināmus laika sprīžus, monsicur grāf. Dabīgos apstākļos cilvēka spēki pieaug līdz trīsdesmit piektajam mūža gadam.. Tad līdz četrdesmit gadiem tie stāv uz vietas. Sākot ar četrdesmit viņi sāk nemanāmi slīdēt uz leju, tā tas iet līdz piecdesmitajam; tad iestājas pagurums, kas top arvien straujāks, līdz beidzot iestājas nāve. Kultūras dzīves apstākļos, kad rūpes, dažādas kaislības un slimības novājina ķermeni, spēku pieaugums apstājas jau ap trīsdesmito gadu un ar trīsdesmit piekto jau sākas pagurums. Un, lūk, tad, vai tas būtu laucinieks vai pilsētas iedzīvotājs, ikvienam ir jāizmanto tas laiks, kad daba stāv uz vietas, lai uzsāktu cīņu ar spēku pagrimšanu. Tas, kurš zina šā eleksīra noslēpumu, kā to zinu es, pratīs apstādināt dabas parādību kauzālo norisi un aizkavēt to atkārtojošos secību. Tāds tad dzīvos tāpat, kā dzīvoju cs, mūžīgi jauns, vai vismaz pietiekami jauns, lai tam šinī pasaulē vēl kas būtu darāms.
— Bet sakiet, monsicur Kaliostro, — iesaucās grāfiene, — kādēļ tad jūs, kurš spējat pats izvēlēties savu vecumu, neesat izvēlējies divdesmitos, bet gan četrdesmitos gadus?
— Tāpēc, grāfienes kundze, — smaidīdams atbildēja Kaliostro, — ka man ir izdevīgāk būt četrdesmit gadus vecam, nobriedušam vīrietim, nekā divdesmit gadus vecam nenobriedušam un zaļam jauneklim.
— Ak tā! — novilka grāfiene.
— Jā, cienītā kundze, — turpināja Kaliostro, — divdesmit gadu vcci mēs patīkam trīsdesmit gadu vecām sievietēm, bet četrdesmit gadu vecumā mēs valdām par divdesmit gadu vecām sievietēm un sešdesmit gadu vccicm vīriem.
— Es padodos, monsicur, — teica grāfiene, — jo kā gan lai apstrīd dzīvu pierādījumu.
— Tātad man vairs nav nekādu cerību, — gaudās Tavernī, — es esmu jau nokavējis.
— Monsicur Rišeljē ir bijis veiklāks par jums, — naivā jūrnieka vaļsirdībā ierunājās Laperūzs, — es bieži esmu dzirdējis sakām, ka viņam esot sava recepte.
— Nu, to stāsta tikai sievietes, — smiedamies piebilda Hāgas grāfs.
— Sakiet, hercog, vai tas būtu pietiekams iemesls tam neticēt? — jautāja Dibarī.
Vecais maršals, kas gandrīz nebija spējīgs nosarkt, šoreiz nosarka, bet tūdaļ attapās.
— Vai jūs, kungi, gribat zināt, kāda bija mana recepte?
— Protams, mēs to gribam zināt.
— Mērenība, mani kungi.
— Oho! — atskanēja no visām pusēm.
— Jā, tā tas ir, — apstiprināja maršals.
— Ja es nebūtu redzējusi monsicur Kaliostro eleksīra iespaidu, cs būtu gatava apstrīdēt katru recepti. Tāpēc, burvja kungs, turaties, es ar saviem jautājumiem vēl neesmu galā.
— Lūdzu, kundze, jautājiet vien.
— Jūs apgalvojāt, ka, pirmo reizi lietojot dzīvības eleksīru, jums bija četrdesmit gadu?
— Jā, kundze.
— Un ka no tā laika, tas ir, kopš Trojas…
— Mazliet agrāk, kundze.
— Nu, kaut arī; un jūs esat saglabājis pusmūža izskatu?
— Jūs pati redzat.
— Bet tādā gadījumā jūs, monsicur, mums pierādiet vairāk, nekā jūsu teorēma to pieļauj, — ierunājās Kondorsē.
— Ko cs jums pierādu, monsicur marķīz?
— Jūs mums pierādāt ne tik vien mūžīgas jaunības iespējamību, bet arī dzīvības mūžīgumu. Tā kā jums kopš Trojas laikiem arvien vēl tikai četrdesmit gadu, tad jūs nekad neesat nomiris.
— Jums taisnība, monsicur marķīz, man pazemīgi jāatzīstas, ka cs patiesi nekad neesmu nomiris.
— Un tomēr jūs taču neesat neievainojams kā Ahilejs, kaut gan Ahilejs nebija gluži neievainojams, jo Pariss to nogalināja, iešaudams viņam bultu papēdī.