— Nē, es nekā vēl neredzu, — atteica kardināls.
— Tomēr, jūs redzat, ka jūs par mani zobojaties.
— Kā tā?
— Jūs smejaties.
— Pašreiz jā.
— Pašreiz jā, tāpēc, ka jūs ļoti labi zināt, ka pēc mana sauciena neviens neieradīsies.
— Velns lai parauj! Jums taisnība!
— Bet, monsicur\
— Ko cs izdarīju?
— Jūs nupat lādējāties.
— Še, madame, es neesmu kardināls, še cs esmu jūsu viesis, kam ir labi panākumi.
Un viņš no jauna iesmējās.
«Patiesi lielisks cilvēks", Zanna pie sevis nodomāja.
— Ak, jā, — pēkšņi ierunājās kardināls, it kā kaut kāda aizmirsusies doma tam būtu uzaususi atmiņā, — ko jūs man viņdien stāstījāt par šim divām labdarības dāmām, par šim divām vācietēm.
— Par tām, kuras atstāja kārbiņu ar portretu? — atjautāja Zanna, kas tagad, kad bija redzējusi karalieni, tūdaļ ieņēma pozīciju un sagatavojās cīņai.
— Jā, par šīm pašām.
— Monsieur, — teica Lamota kundze, skatīdamās kardinālam acīs, — es varu derēt, ka jūs viņas pazīstat tikpat labi, vai vēl labāk nekā es.
— Es viņas pazītu? Ak, grāfien, jūs mani pārvērtējat. Bet vai jūs nemaz neesat mēģinājusi uzzināt, kas viņas ir?
— Protams, un man liekas, ka tā ir gluži dabīga vēlēšanās pazīt savus labdarus.
— Ja es zinātu, kas viņas ir, tad to zinātu arī jūs.
— Bet es jums saku, monsicur kardināl, ka jūs viņas pazīstat.
— Nē!
— Vēl vienu „nē" un es jūs nosaukšu par meli.
— Un es par šo apvainojumu tūdaļ atriebšos.
— Kādā veidā, ja atļauts zināt?
— Jūs apkampdams.
— Jūs, sūtnis Vīnes galmā, jūs ķeizarienes Marijas Terēzes labs draugs, man liekas, pavisam neiespējami, ka jūs nepazītu jūsu draudzenes ģīmetni.
— Kā, vai patiesi, tā būtu Marijas Terēzes ģīmetne?
— O, monsicur diplomāt, jūs vēl izliekaties, ka to nezinājāt.
— Nu, labi, pieņemsim, ka es būtu pazinis ķeizarieni Mariju Terēzi, pie kāda secinājuma tas mūs varētu novest?
— Pie tā, ka, redzot Marijas Terēzes ģīmetni, jums varēja rasties zināmas aizdomas par sievietēm, kam šāda ģīmetne varētu piederēt.
— Bet kāpēc jūs domājat, ka man tas ir jāzina, — kardināls ar zināmām bažām jautāja.
— Tāpēc, ka nav parasts redzēt mātes ģīmetni, citās, ka tikai…
— Pabeidziet!
— Viņas meitas rokās.
— Karaliene! — iesaucās Ludviķis Roāns ar tik neliekuļotu pārsteiguma intonāciju balsī, ka Žanna apmulsa. — Karaliene! Viņas Majestāte personīgi būtu ieradusies pie jums!
— Kā nu jūs, monsicur, to nezinājāt?
— Tik tiešām nē! — kardināls vientiesīgi atbildēja. — Ungārijā ir parasta lieta, ka valdošo personu ģīmetnes glabājas daudzās ģimenēs. Piemēram, es taču neesmu ne Marijas Terēzes dēls, ne meita, pat ne radinieks un man arī tagad ir klāt viņas ģīmetne.
— Jums, monsicur?
— Nu, lūk, — vienaldzīgi noteica kardināls.
Un izvilcis no ķešas tabakas dozi, viņš apmulsušajai Žannai parādīja ģīmetni.
— Nu, redzat, — piebilda kardināls, — ja šāda ģīmetne ir man, kam, kā jau cs jums teicu, nav tas gods piederēt pie ķeizariskās ģimenes, tāpat to var būt aizmirsis pie jums kāds, kam nav nekādu sakaru ar augsto ķeizarisko Austrijas namu. •
Zanna klusēja. Viņai gan bija visas diplomāta spējas, bet viņai trūka diplomāta prakses.
— Tātad, pēc jūsu domām, — turpināja princis Ludviķis, tā bija pati karaliene, Marija Antuancte, kas jūs apciemoja?
— Karaliene kopā ar kādu otru dāmu.
— Ar Poliņjako kundzi?
— Es nezinu.
— Tad ar Lambāla kundzi?
— Tā bija ļoti skaista, jauna un nopietna dāma.
— Varbūt Tavernī jaunkundze?
— Tas var būt; es viņas nepazīstu.
— Bet ja nu patiesi jūs ir apciemojusi pati Viņas Majestāte, tad jūs varat pārliecināties par karalienes atbalstu. Tas ir liels solis pretī jūsu laimei.
— Es arī tā ccru, monsicur.
— Piedodiet man par šo jautājumu, vai Viņas Majestāte bija pret jums labvēlīga?
— Viņa man iedeva simts luidoru.
— O, Viņas Majestāte nav nemaz tik bagāta, sevišķi pašreizējos apstākļos.
— Tas divkāršo manu pateicību viņai.
— Un vai viņa kaut kādā ziņā sevišķi interesējās par jums?
— Jā, ļoti.
— Tad viss ir labi, — domīgi teica prelāts un, aizmirsis savu protežē, sāka domāt par protežētāju, — tad jums atliek tikai viena lieta.
— Kāda?
— Iekļūt Versaļā.
Grāfiene pasmaidīja.
— Es jums to, madamc, nemaz negribu noliegt, ka še sākas īstās grūtības.
Grāfiene vēlreiz pasmaidīja, bet šoreiz jau nozīmīgāk nekā pirmoreiz.
Arī kardināls pasmaidīja. f
— Patiesi, — viņš teica, — jūs, provincieši, nekad ne par ko nešaubāties. Tāpēc ka jūs esat redzējuši Versaļā vārtus, kas tiek atvērti, un trepes, pa kurām uzkāpj, jums liekas, ka tie katram tiek atvērti un katrs var doties augšā pa trepēm. Vai jūs esat redzējuši visus tos metāla un marmora nezvērus, kas uzstādīti Versaļas parkos un uz terasēm?
— Jā gan, monsicur.
— Tur ir simtiem grifu, pūķu, medūzu un citu nezvēru. Nu, lūk, iedomājaties desmitkārt drausmīgākus dzīvus briesmoņus, kas stāv starp jums un valdnieka labvēlību, nekā tic, kas uzstādīti starp skatītāju un Versaļas parka puķu dobēm.
— Jūsu Eminence man palīdzēs tikt cauri šiem briesmoņiem, ja tie man stāsies ceļā.
— Es mēģināšu, bet man var arī neizdoties. Vispirms, ja jūs nosauksit manu vārdu un atklāsit jūsu talismanu, tas jau pēc dažām pirmajām vizītēm jums vairs nederēs.
— Par laimi, no šīs puses mani sargā tieša karalienes protekcija, un, ja es iekļūtu Versaļā, man būs līdzi laba atslēga.
— Un kas tā par atslēgu, grāfien?
— Ak, monsicur kardināl, tas ir mans noslēpums… Nē, es pārteicos: ja tas būtu mans noslēpums, es jums to pateiktu, jo negribu nekā slēpt savam augstsirdīgajam labvēlim.
— Tomēr starp mums paliek viens „bet".
— Diemžēl, tā ir, monsicur, un tā kā tas nav mans noslēpums, man tas ir jāglabā. Tikai vienu cs jums varu teikt…
— Ko tad?
— Ka es rīt eju uz Versaļu, ka mani tur pieņems un, es ceru, labvēlīgi pieņems.
Kardināls paskatījās uz jauno sievieti, kuras pašpaļāvība tam likās bija saistīta ar vakariņās iebaudītā vīna daudzumu.
— Es gribu redzēt, grāfien, — viņš smiedamies teica, — vai jūs tur iekļūsit.
— Jūsu ziņkārība piespiedīs jūs mani izsekot?
— Noteikti.
— Es tam nemaz nepretojos.