— Tātad, uzmanieties, grāfien, sākot ar rītdienu, jūs atbildēsit ar savu goda vārdu, ka iekļūsit Versaļā!
— Protams, tā būs tikai mazā pieņemšana.
— Ticiet, grāfien, jūs man esat dzīva mīkla.
— Viens no tiem mazajiem Versaļas parku briesmonīšiem?
— Bet, madamc, jūs taču nenoliegsit, ka man mazliet ir gaume, vai ne tā?
— Nekādā ziņā, monsieur.
— Nu, lūk, tā kā jūs redzat mani pie jūsu kājām un es skūpstu šo mazo rociņu, jūs taču nevarat ticēt, ka cs pieskārtos ar lūpām un rokām kādas metāla zivs zvīņainajai astei.
— Es jūs lūdzu, monsicur, — dzedri teica Zanna, — neaizmirst, ka es neesmu ne grizete, ne Operas dāma. Tas nozīmē, ka es nepiederu savam vīram, es piederu pati sev un, juzdamās līdzīga kuram katram citam šinī karaļvalstī, es kādu dienu spontāni un brīvi piederēšu cilvēkam, kas būs pratis man iepatikties. Tāpēc, monsicur, es lūdzu jūs mani kaut nedaudz respektēt, to darīdami, jūs respektēsit arī to kārtu, pie kuras mēs abi piederam.
Kardināls piecēlās.
— Tātad jūs gribat, lai es jūs visā nopietnībā iemīlētu.
— To es nesaku, monsicur kardināl, bet es pati gribu jūs iemīlēt. Ticiet man, kad īstais brīdis būs pienācis, jūs to viegli uzminēsit. Un ja jūs to neievērosit, cs pati likšu jums to manīt, jo jūtos pietiekami jauna un pieņemama, lai par saviem panākumiem nešaubītos. Godīgs cilvēks mani neatstums.
— Grāfien, — teica kardināls, — es jums galvoju, — ja tas ir atkarīgs tikai no manis, jūs mani iemīlēsit.
— To mēs redzēsim.
— Jūs taču jau jūtat pret mani draudzību?
— O, vairāk!
— Patiesi? Nu tad jau mēs būtu pusceļā.
— Nemērosim ceļu ar acumēru, bet iesim.
— Grāfien, jūs esat sieviete, ko es varētu dievināt…
Un viņš nopūtās.
— Varētu dievināt… — Zanna pārsteigta piebilda, — ja…
— Ja jūs to atļautu, — pasteidzās atbildēt kardināls.
— Monsicur, to es varbūt jums atļaušu, kad man laime būs uzsmaidījusi pietiekami ilgi, lai jūs saņemtu atalgojumu par to, ka esat gulējis manā priekšā uz ceļiem un pirms laika skūpstījis man roku.
Viņa piecēlās, jo visu laiku bija sēdējusi, lai labāk izceltu savu tikumību.
— Tad, — teica kardināls, — jūs man novelkat nepārkāpjamas robežas.
— Kā tā?
— Jūs man neļaujat iekarot jūsu sirdi.
— Nebūt nē, vai tad vienīgais ceļš uz sievietes sirdi ir ceļu locīšana un manierība.
— Nu, sāksim drīzāk, madamc. Ko tad īsti jūs man atļautu?
— Visu to, kas savienojams ar manām tieksmēm un pienākumiem.
— Oho, jūs izvēlaties divus grūtākos priekšnoteikumus pasaulē.
— Jūs mani, monsicur, pirms laika pārtraucāt, jo es tiem gribu pievienot vēl trešo.
— Ak, Dievs! Kādu tad?
— Manas kaprīzes.
— Es esmu pazudis.
— Jūs atkāpjaties?
Šai brīdī kardināls vairs tik daudz nevadījās no savas iekšējās nojautas, cik no šīs sievietes valdzinošā daiļuma.
— Nē, — viņš teica, — es neatkāpjos.
— Ne manu pienākumu, ne manu tieksmju priekšā?
— Un nebīstos ari no jūsu kaprīzēm.
— Lūdzu pierādījumus.
— Sakiet!
— Es šovakar gribu iet uz Operas balli.
— Tā, grāfien, ir pilnīgi jūsu darīšana; jūs esat brīva kā putns gaisā, un es nopietnībā neredzu, kas jums gan varētu liegt iet uz šo balli.
, — Atļaujiet; jūs redzat tikai pusi no manas vēlēšanās, otra puse ir tā, ka ari jūs tur ierastos.
— Es Operā!.. Ak, grāfien!
Un kardināls demonstrēja tādu lēcienu, kas var būt gluži parasta lieta kādam citam mirstīgajam, bet pavisam nepiestāvēja princim Roānam.
— Lūk, kā jūs cenšaties man izpatikt, — teica grāfiene.
— Kardināls, madame, neierodas Operas ballē, tas būtu tikpat, ja es jūs ievestu kādā smēķējamā istabā.
— Un kardināls laikam arī nedejo?
— Nē, nekad…
— Bet es esmu lasījusi, ka kardināls Rišeljē esot dejojis sarabandu.
— Bet viņā noskatījās Austrijas Anna… — paspruka kardinālam.
— Jā, tas taisnība, viņā noskatījās karaliene, — teica Žanna, viņā cieši lūkodamās. — Varbūt arī jūs to darītu par prieku kādai karalienei…
Lai cik labi princis mācēja savaldīties, pēc šiem vārdiem viņš tomēr nosarka.
Vai nu viltīgajam radījumam bija žēl apjukušā kardināla, vai ar viņa atrada, ka izdevīgāk ir nepaildzināt šo neveiklo situāciju, tāpēc viņa pasteidzās piebilst:
— Kā gan lai es, kurai jūs esat tik daudz solījis, neapvainotos, redzot, ka jūs mani vērtējat zemāk par karalieni pat arī tad, ja iespējams paslēpties aiz maskas. Turklāt, darīdami man šo prieku, jūs manās acīs būtu spēris tādu soli uz priekšu, kādu jūs ar savu līdzšinējo mēru nekad nebūtu varējis panākt.
Kardināls, laimīgs, ka tik viegli izkļuvis no neērtā stāvokļa un priecādamies par Žannas veiklību, kas arvien vajadzīgā brīdī prata paturēt virsroku, satvēra viņas delmu un, to cieši spiezdams, iesaucās:
— Jūsu labā, grāfien, esmu gatavs darīt visu, pat neiespējamo!
— Pateicos, monsicur, cilvēks, kas manis dēļ gatavs nest šo upuri, ir pārāk vērtīgs draugs; tagad, kad jūs esat man piekritis, es jūs no šim klaušām atsvabinu.
— Nē, ne tā, tikai tas var cerēt uz atalgojumu, kas veic savu uzdevumu. Es jums, grāfien, sekošu, protams, tikai pārģērbies.
— Labi. Mēs brauksim pa Sentdenī ielu, kas ir blakus Operai. Tur es maskota ieiešu kādā veikalā, nopirkšu jums masku tērpu un karietē jūs pārģērbsities.
— Vai zināt, grāfien, tas būs brīnišķīgs vakars.
— Ak, monsieur, jūs esat pret mani tik labvēlīgs, ka tiešām nezinu, ko teikt… Bet es domāju, varbūt Roānu pilī Jūsu Eminencei būtu kāds pieņemamāks domino, nekā tas, ko mēs gatavojamies iegādāties.
— Tas, grāfien, ir nepiedodams joks. Ja es eju ar jums uz Operas balli, tad jūs varat būt pārliecināta…
— Par ko, monsicur?
— Ka cs būšu tikpat pārsteigts, redzot sevi tur, cik pārsteigta būtu jūs, redzot sevi divatā pie vakariņām ar kādu kungu, kas nav jūsu vīrs.
Žanna juta, ka viņai nav ko atbildēt, un tikai pateicās.
Kāda kariete bez hcraldiskām zīmēm piebrauca pie mazajiem vārtiņiem, lai uzņemtu divus pasažierus, un tad strauji aizripoja bulvāru virzienā.
XXII
OPERA
Opera, šis Parīzes prieku templis, bija nodegusi 1781.gada maijā.
Divdesmit personas bija dabūjušas galu brūkošajās drupās, un tā kā astoņpadsmit gados šis bija jau otrs ugunsgrēks Operā, tas ir, Palērojālā, līdzšinējā Operas vieta parīziešu izpriecām šķita liktenīga; pēc karaļa pavēles jaunais nams tika celts nomaļākā pilsētas iecirknī.
Šī koķa, audekla, kulišu un dekorāciju pilsēta vienmēr piepildīja tuvāko iedzīvotāju sirdis ar bažām. Kamēr tā stāvēja vesela, tur sadega mantīgo ļaužu un dižciltīgo sirdis, sadega kārtu starpība un veseli kapitāli mainīja savus īpašniekus, bet kad tā reiz patiesi sāka degt, tā varēja iznīcināt veselus kvartālus, pat veselu pilsētu. Viss tad bija atkarīgs tikai no vēja labā prāta.