Jaunizvēlētā vieta atradās pie Sentmartīna vārtiem. Karalis, kuram nepatika, ka viņa vecajai, labajai Parīzei,ilgi jāpaliek bez operas, noskuma, tāpat kā viņš noskuma katru reizi, kad nepienāca labības transporti un maizes četru mārciņu cena pārsniedza septiņus sū.
Vajadzēja redzēt visu šo veco muižniecību, šos jaunos frantus, virsniekus un bagātniekus, nezinot, kur vakaros aiz garlaicības dēties. Vajadzēja redzēt, kā klīda bez pajumtes palikušās mākslas dievības, sākot no šveicara un beidzot ar labāko aprindu primadonnu.
Lai apmierinātu karali un mazdrusciņ arī karalieni, pie viņiem atveda kādu arhitektu Lenuāru, kas solīja brīnumus.
Šim cilvēkam bija pavisam jauni projekti un plāni, ar tik asprātīgu gaiteņu sistēmu, ka pat ugunsgrēka gadījumā tajos neviens nevarēja nosmakt. Publikas rīcībā tad bija astoņas durvis, neieskaitot piecus lielos pirmā stāva logus, kas bija tik zemi, ka visbailīgākie varēja pa tiem izlekt uz bulvāra, sliktākā gadījumā varbūt satriekdami kāju.
Skaistās Moro zāles vietā, kas bija greznota ar Diramo freskām, monsieur Lenuārs uzcēla staltu celtni ar 96 pēdu platu fasādi pret bulvāri. Astoņas kariatīdu kolonnas ietvēra trīs galvenās ieejas durvis, astoņas kolonnas novietojās gar fasādi un augšā kapitelis bija greznots ar bareljefu.
Rampas dziļums bija 36 pēdas, bet zāles platums 72 pēdas, pie 84 pēdu platuma, rēķinot no vienas sienas līdz otrai.
Foajē bija greznots ar spoguļiem, un ar vienkāršu, bet gaumīgu dekorējumu.
Zem orķestra grīdas Lenuārs izbūvēja divpadsmit pēdu dziļu baseinu, visā zāles platumā: tas bija milzīgs ūdens rezervuārs, ar diviem sūkņu komplektiem, ko apkalpoja divdesmit brašu gvardu.
Un, beidzot, visinteresantākais ir tas, ka arhitekts prasīja septiņdesmit piecas diennaktis, lai zāli varētu nodot publikas lietošanā, un nevienu stundu vairāk, vai mazāk.
Šo pēdējo noteikumu daudzi skatītāji uzskatīja par aprīļa joku un sākumā par to daudz smējās, bet karalis kopā ar monsicur Lenuāru izdarīja aprēķinus un — deva savu piekrišanu.
Monsicur Lenuārs ķērās pie darba un pildīja, ko bija solījis: noteiktā laikā teātris bija gatavs.
Bet tad publika, kas nekad nav apmierināma un vienmēr šaubās, sāka pārdomāt, ka zāle ir koka konstrukcija, jo vienīgi ar šādu materiālu iespējams tik drīz uzbūvēt šādu ēku, bet ātrums ir nedrošības priekšnoteikums un gala slēdziens bija tas, ka jaunā Opera ir nedroša. Tā, lūk, šinī teātra namā, pēc kura visi tā bija ilgojušies, kuru visi ziņkārīgie bija vērojuši un redzējuši izaugam vaiņagu pēc vaiņaga, ko visa Parīze bija nākusi skatīties augam ne pa dienām, bet pa stundām un kurā katrs bija jau izvēlējies sev vietu, šinī namā, kad tas bija gatavs, neviens vairs negribēja spert kāju. Vispārdrošākie, kas jau līdzinājās pustrakiem, iegādājās biļetes uz pirmo „Pontjē Adeles" izrādi ar Piēinī mūziku, bet vienlaikus viņi uzrakstīja savu testamentu.
To redzēdams, arhitekts savās bēdās griezās pie karaļa, kas tam deva labu ideju.
— Francijā, — viņš tcica, — visgļēvākie ļaudis ir tie, kas spēj maksāt. Viņi nežēlotu desmittūkstoš livru, ja jūs tos notēlotu presē, bet viņi negrib riskēt tikt nospiesti zem iebrūkošiem griestiem. Atstājiet šos ļaudis manā ziņā un uzaiciniet drošiniekus, kas nemaksā. Karaliene man ir uzdāvinājusi troņmantinieku, pilsēta līksmo. Izsludiniet, ka, atzīmējot mana dēla piedzimšanu, opera dos brīvizrādi; un ja ar šīm divi tūkstoši pieci simti personām, kas apmēram būtu trīs simti tūkstoši mārciņu, jums vēl nepietiktu, lai pierādītu celtnes izturību, tad palūdziet šos slaistus, lai viņi drusku palēkā. Jūs zināt, monsicur, ka masa krītot no piecu sprīžu augstuma, pavairo savu svaru picckārtīgi un tā, lūk, jūsu vakara publikas svars būs trīssimt tūkstoši mārciņu, ja jūs tiem ļausit palēkāt; tāpēc pēc 'izrādes sarīkojiet balli!
— Sire, cs jums pateicos, — teica arhitekts.
— Bet iepriekš padomājiet, svars būs liels.
— Sire, es galvoju par savu celtni un pats būšu šai ballē.
— Un es, — piebilda karalis, — apsolu jums noskatīties nākošo izrādi.
Arhitekts darīja, kā karalis bija teicis. „Pontjē Adeli" noskatījās trīs
tūkstoši skatītāju, kas aplaudēja sirsnīgāk nekā galms.
Tauta bija ļoti priecīga, ka var pēc izrādes padejot, un leca tā, ka tās svars varēja būt nevis picckārtīgs, bet desmitkārtīgs.
Zālē nekas pat nepakustējās.
Ja būtu bijis jābaidās par kādu nelaimi, tad tikai nākamajās izrādēs, kad aristokrāti stāvgrūdām, piepildīja zāli, to pašu zāli, kurā trīs gadus pēc Operas atklāšanas ieradās ballē kardināls Roāns ar Lamota kundzi.
Lūk, šī mazā ekskursija, ko bijām parādā mūsu lasītājiem, un tagad pievērsīsimies mūsu romāna varoņiem.
XXIII
BALLE OPERĀ
Ballē jautrība bija sasniegusi savu augstāko pakāpi, kad starp tūkstošiem visāda veida domino un masku bikli ieslīdēja kardināls Roāns un Lamota kundze.
Drīz vien viņi iejuka un pazuda pūlī, kā virpuļos pazūd mazie sīkie vilnīši, ko skatītājs krastā īsu brīdi redz, pirms tos aiznes straumes plūsma.
Divi domino, kas turējās viens otram blakus, cik nu tas šādā burzmā bija iespējams, mēģināja, saskaņodami savus spēkus, turēties pretī šai ļaužu straumei, bet redzēdami, ka viņu pūles ir veltīgas, tie atteicās no šā nodoma un meklēja patvērumu zem karalienes ložas, kur pūlis nebija tik biezs un kur tiem siena sniedza savu atbalstu.
Viens domino bija balts, otrs — melns; viens — liela, otrs — vidēja auguma; viens — vīrietis, otrs — sieviete; viens vicināja rokas, otrs grozīja galvu.
Šie abi domino acīmredzot bija uzsākuši dzīvu sarunu. Paklausīsimies.
— Es jums saku, Olīva, ka jūs še kādu gaidāt, — tcica lielākais, — jūsu kakls jau vairs nav kakls, bet vēja rādītājs, tikai tas negriežas pa vējam, bet pretī katram nācējam un gājējam.
— Nu, un kas tad ir?
— Kā, kas tad ir?
— Jā, kas tur par brīnumu, ka man griežas galva? Vai es tāpēc neesmu šurp nākusi?
— Jā, bet ja nu jūs prasāt arī citas galvas.
— Sakiet man, monsicur, kāda gan cita vajadzība ir nākt uz Operu?
— Ir dažādas.
— O, jums vīriešiem varbūt gan, bet mums, sievietēm, ir tikai viena vajadzība.
— Kāda?
— Tā, ko jūs jau minējāt, lai sagrozītu pēc iespējas vairāk galvu. Jūs mani esat atvedis uz Operas balli. Še cs esmu, un ar to lai jums pietiek.
Melnais domino sašutis saslējās, bet šai brīdī pienāca kāds zils domino — liels, plecīgs un impozants pēc izskata.
— Klausieties, monsicur, — tcica jaunais pienācējs, — ļaujiet taču kundzei amizēties, kā viņai labāk patīk! Pie velna! katru dienu taču nav karnevāls un katrā karnevālā nenāk uz Operas balli.
— Ejiet, no kurienes esiet nācis! — rupji atcirta melnais.
— Oho! — nosmējās zilais, — iegaumējiet reizi par visām reizēm, ka mazliet pieklājības nekad nenāk par ļaunu.
— Es jūs nemaz nepazīstu, kāda velna pēc man no jums kautrēties?
— Tas var būt, ka jūs mani nepazīstat, bet…