— Kas par bet?
— Bet es, monsicur Bosīr, jūs pazīstu.
Dzirdot nosaucam sevi vārdā, melnais domino nodrebēja, kas bija redzams pēc viņa zīda kapuces kustībām.
— O, nebīstieties, monsicur Bosīr! — turpināja maska. — Es neesmu tas, ko jūs domājat.
— Velns lai parauj! Un ko tad cs domāju? Vai jūs, kas tik labi protat atminēt citu vārdus, negribēsit apgalvot, ka tikpat viegli lasāt citu domas?
— Kādēļ gan ne?
— Nu, tad uzminiet, ko cs domāju! Es vēl nekad neesmu redzējis burvi, un man būtu liels prieks še vienu tādu sastapt.
— O, tas, ko jūs no manis prasāt, nav nemaz tik grūti, lai izpelnītos nosaukumu, ko jūs ar tik vieglu mēli man piešķirat.
— Nu, tad sakiet!
— Nē, izvēlaties kaut ko grūtāku.
— Man ar to pietiks! Uzminiet!
— Jūs gribat?
— Jā.
— Nu, labi, jūs mani noturējāt par vienu no Kronjē kunga aģentiem.
— Kronjē kunga?
— Jā, jūs taču viņu gluži labi pazīstat, monsicur Kronjī, policijas priekšnieku.
— Monsicur…
— Klusāk, mīļo Bosīr! Varētu domāt, ka jūs meklējat pie sāniem zobenu.
— Protams, cs to meklēju.
— Ak, tu Dieviņ, kas par kauslīgu raksturu? Bet nomierinieties, mīļo Bosīr! Jūs atstājāt savu zobenu mājās un tas bija labi darīts. Parunāsim par ko citu. Vai jūs laipni atļautu kundzes roku?
— Kundzes roku?
— Jā, kundzes. Man liekas Operas ballē tas tā ir pieņemts, vai varbūt es būtu nokļuvis šurp no Indijas?
— Bez šaubām, monsicur, tas tā ir pieņemts, bet tikai ar kavaliera piekrišanu.
— Mīļo Bosīr, dažreiz pilnīgi pietiek ar dāmas piekrišanu.
— Vai jūs uz ilgu laiku lūdzat viņas roku?
— Ak, mīļo Bosīr, jūs esat ļoti ziņkārīgs: varbūt uz desmit minūtēm, varbūt uz stundu, varbūt uz visu nakti.
— Jūs, monsicur, par mani smejaties.
— Mīļo Bosīr, atbildiet — jā vai nē. Vai jūs gribat atvēlēt man kundzes roku?
— Nē.
— Eita nu, neesat jel tik pūcīgs.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka ja jau reiz ir viena maska, tad nevajag uzlikt vēl otru.
— Kā tas saprotams?
— Nu, lūk, jūs tagad dusmojaties, bet pirms neilga laika vēl bijāt mīļš un maigs.
— Kur tad?
— Dofīna ielā.
— Dofina ielā? — iesaucās Bosīrs gluži apstulbis.
Olīva sāka skaļi smiet.
— Klusu, m ada mcl — nošņāca melnais domino. Tad pagriezies pret zilo, tcica:
— Es, monsieur, no tā, ko jūs sakāt, nekā nesaprotu. Ja tas jums iespējams, runājiet ar mani godīgi.
— Mans mīļais, man liekas, ka nekas nav godīgāks par patiesību, vai tā nav, Olīvas jaunkundz?
— Kā, vai jūs arī mani pazīstat? — viņa jautāja.
— Bet vai tad nupat sarunā monsicur nenosauca jūsu vārdu?
— Un patiesība, — tcica Bosīrs, atgriezdamies pie sarunas, — patiesība ir tā…
— Ka tai brīdī, kad jūs gribējāt nogalināt šo dāmu, tas ir, pirms vienas stundas, cs saku, — tai brīdī, kad jūs gribējāt nogalināt šo dāmu, jūs apstājāties, dzirdēdami noskanām divdesmit luidoru..
— Pietiek, monsicur!
— Lai būtu tā, atļaujiet man kundzes roku, ja jau jums ar viņu pietiek.
— O, cs itin labi redzu, — murmināja Bosīrs, — ka šī kundze un jūs…
— Nu, kā kundze un es?
— Kā jūs saprotatics.
— Es jums zvēru, ka nc.
— O, to nevar teikt, — iesaucās Olīva.
— Un bez tam… — piebilda zilais.
— Kas — bez tam?
— Ja arī mēs saprastos, tad tas būtu tikai jūsu pašu labā.
— Manis labā?
— Bez šaubām.
— Ja mēs kaut ko apgalvojam, mēs to arī pierādām, — pašapzinīgi noteica Bosīrs.
— Labprāt.
— A, es topu ziņkārīgs.
— Es pierādīšu, — tcicu zilais domino, — ka jūsu klātbūtne še jums ir tikpat kaitīga, cik jūsu prombūtne jums varētu nākt par labu.
— Man?
— Jā, jums.
— Kādā ziņā?
— Mēs abi esam kādas zināmas akadēmijas locekļi, vai ne tā?
— Es?
— Nu, nedusmojaties atkal, mīļo Bosīr, es jau nemaz nerunāju par Franču Akadēmiju.
— Akadēmija… akadēmija… — noņurdēja Olīvas kavalieris.
— Jā, Katlu ielā, vienu trcpi uz leju, pagrabā; vai tā ir, mīļo Bosīr?
— Cst!
— Oho!
— Jā. Cst! Jūs, monsicur, izrādās, esat ļoti nepatīkams cilvēks.
— Tā nesakiet.
— Kāpēc nc?
— Velns lai parauj! Tāpēc, ka jūs tam pats neticat. Bet nu atgriezīsimies pie mūsu akadēmijas.
— Un tad?
Zilais domino izvilka pulksteni, skaistu, dimantiem bagātīgi rotātu pulksteni, kuru ieraugot Bosīra acis sāka kvēlot kā ogles.
— Nu, un tad? — viņš atkārtoja jautājumu.
— Pēc stundas ceturkšņa, mīļo Bosīr, jūsu akadēmijā apspriedīs mazu projektu, kas varētu dot divus miljonus peļņas divpadsmit vīru lielai sabiedrībai, kurā arī jūs esat loceklis.
— Un jūs arī, monsieur, tikai…
— Pabeidziet.
— Tikai, ja vien jūs neesat policijas spiegs.
— Nudien, mīļo Bosīr, cs jūs uzskatīju par prātīgu cilvēku, bet cs redzu, ka jūs esat muļķis. Ja cs būtu policijas aģents, es jūs jau desmit reizes būtu licis apcietināt par sīkākām lietiņām nekā šis divu miljonu projekts, ko pēc dažām minūtēm apspriedīs mūsu akadēmijā.
Bosīrs mirkli pārdomāja.
— Pie velna, ja nu tas viss būtu blefs.
Tad apdomājies, viņš iesaucās:
— Ā, monsicur, jūs mani sūtāt uz Kallu ielu!
— Jā, uz Katlu ielu.
— Es zinu, kāpēc.
— Sakiet.
— Lai mani tur notvertu. Bet cs neesmu ar pliku roku ņemams.
— Vēl viena muļķība.
— Monsieur!
— Bez šaubām, ja cs varētu likt izdarīt to, ko jūs nupat teicāt, vēl vairāk, ja cs zinu, kas pašreiz tiek projektēts jūsu akadēmijā, kāpēc gan tad cs vēl lūgtu jums atļauju uzticēt man kundzi? Nē, tādā gadījumā cs jūs tūdaļ liktu apcietināt un mēs abi, tas ir, kundze un es, būtu no jums vaļā. Bet, gluži otrādi, mīļo Bosīr, mana devīze arvien ir bijusi: lēnām un maigi.
— Klausieties, — pēkšņi iesaucās Bosīrs, atlaizdams Olīvas roku, — tas esat jūs, kas vēl pirms dažām stundām sēdēja pie kundzes uz dīvāna? Nu, atbildiet!
— Uz kāda dīvāna? — jautāja zilais domino, kam Olīva viegli ieknieba pirkstā. — Es tikai pazīstu dīvānus, par kuriem stāsta Krcbijons jaunākais.
— Labi, tas man ir gluži vienalga, — noteica Bosīrs. — Jūsu pierādījumi ir labi, kaut gan, pareizāk sakot, tie ir lieliski. Ņemiet kundzes
roku un, ja jūs būsit ieveduši pieklājīgu cilvēku nepatikšanās, tad tas būs jūsu kauns.
Zilais domino iesmējās, dzirdot šo epitetu, ko sev tik pašapzinīgi piedēvēja Bosīrs. Tad, uzsizdams tam uz pleca, tcica: