— Esiet bez rūpēm — aizsūtīdams jūs uz Katlu ielu, cs jums uzdāvinu vismaz simttūkstoš livru. Ja jūs šovakar neierastos akadēmijā, tad, kā jau tas jūsu sabiedrībā ir parasts, jūsu peļņas tiesa ietu zudumā, bet, ja aizsūtīdams jūs tur, es…
— Nu, tad uz labu laimi, — nomurmināja Bosīrs.
Un pasveicinājis viņš apgriezās uz papēža un pazuda pūlī.
Zilais domino saņēma Olīvas roku, kas līdz ar Bosīra aiziešanu bija kļuvusi vakanta.
— Nu, tagad ir mūsu kārta, — teica Olīva. — Es jums ļāvu izrīkoties pēc savas patikas ar šo nabaga Bosīru, bet brīdinu jūs, ka mani, kas jūs jau pazīst, jums būs daudz grūtāk izcelt no segliem. Tātad, ja gribat turpināt, man būtu ļoti interesanti…
— Es nezinu nekā tāda, kas būtu interesantāks par jūsu dzīves stāstu, mīļā Nikolā, — teica zilais domino, maigi satverdams viņas apaļo rociņu. Dzirdot šo vārdu, ko viņas pavadonis tai klusu bija iečukstējis ausī, Olīva sarāvās.
Bet viņa atkal tūdaļ atģidās, kā cilvēks, kas paradis neļaut sevi pārsteigt.
— Kas tas par vārdu? — viņa jautāja. — Nikolā! Vai tas zīmējas uz mani? Vai jūs mani tā saucat? Tādā gadījumā jūs, vēl neizbraukdams no ostas, jau esat cietis avāriju. Mani nesauc par Nikolā.
— Es zinu, tagad vairs nc, tagad jūs sauc par Olīvu. Nikolā izklausījās pārāk provinciāli. Es zinu tīri labi: jūsos ir divas sievietes — Olīva un Nikolā. Bet pirms mēs runājam par Olīvu, vispirms parunāsim par Nikolā! Vai jūs patiesi būtu aizmirsusi tos laikus, kad atsaucāties uz šo vārdu? Es to negribētu ticēt. Mīļais bērns, ja sievietei viņas jaunības dienās ir bijis savs vārds, tad viņa to arī glabā, ja nu arī nc ārēji, tad vismaz savā sirdī, lai arī kāds būtu tas, ko viņa ir bijusi spiesta pieņemt, lai varētu citiem noslēpt savu pirmo vārdu. Nabaga Olīva! Laimīgā Nikolā!
Šai brīdī kāds masku pūlis kā pērkona lietus mākonis uzgrūdās abiem promenētājiem un Olīva vai Nikolā gribot negribot bija spiesta pieķerties savam partnerim vēl ciešāk nekā līdz šim.
— Paskatieties, — viņš teica, — paskatieties uz šo raibo pūli! Paskatieties uz šiem pārīšiem, kas paslēpušies zem savām kapucēm, spiežas viens pie otra, lai uzklausītu glaimu un mīlas čukstus! Paskatieties uz šīm grupām, kas te uzplūst, te atplūst, vieni jautri smiedamies, otri dusmodamies un pārmezdami! Visiem šiem ļaudīm varbūt nav mazāk vārdu kā jums, un viens otrs no tiem būtu ļoti pārsteigts, ja es tam nosauktu to, ko viņš pats tīri labi atceras, bet domā, ka citi to jau paspējuši aizmirst.
— Jus teicāt: «Nabaga Olīva".
— Jā.
— Tātad jūs domājat, ka neesmu laimīga.
— Grūti ticēt, ka jūs būtu laimīga ar tādu cilvēku, kāds ir šis Bosīrs.
— Es tāda arī neesmu, — viņa atbildēja.
— Un tomēr viņu mīlat?
— Nu, tā mazliet.
— Ja jūs vinu nemīlat, tad pametiet to!
— Nē.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka cs viņu vēl nebūšu atstājusi, kad jau to nožēlošu.
— Jūs to nožēlosit?
— Es baidos.
— Bet kas jums ko nožēlot tādu žūpu, kāršu spēlmani, kas jūs sit, tādu blēdi, kas tik un tā reiz beigs savu mūžu uz rata.
— Jūs varbūt nesapratīsit, ja cs jums to pateikšu.
— Tomēr, sakiet!
— Man būtu žēl, ja man pietrūktu to skandālu, ko viņš rīko.
— Jā, to man vajadzēja iedomāties. Lūk, ko nozīmē pavadīt savu jaunību starp klusiem ļautiņiem.
— Jūs pazīstat manu jaunību?
— Pilnīgi.
— Tā tik vēl trūka! — smiedamies iesaucās Olīva un neticīgi purināja galvu.
— Jūs par to šaubāties?
— Nē, nē, es nešaubos, cs jums ticu.
— Nu, tad, Nikolā jaunkundz, parunāsim par jūsu jaunību.
— Runāsim! Tikai es jūs brīdinu, ka jums neatbildēšu.
— O, tas nemaz nebūs vajadzīgs.
— Nu, es gaidu.
— Es nemaz nesākšu ar bērnību, jo šo laiku vēl nemaz nevar dzīvei pieskaitīt, es iesākšu ar pubertātes posmu, ar to momentu, kur jūs pamanījāt, ka mīļais Dievs jums ir devis sirdi, lai iemīlētu.
— Un ko lai iemīlētu?
— Lai iemīlētu Žilbēru.
Pēc šī vārda jaunajai sievietei pār visu miesu pārskrēja trīsas un zilais domino juta, ka viņas roka nodreb.
— Ak, Dievs! — viņa iesaucās. — Kā jūs to zināt?
Viņa apstājās kā sastingusi, un ārkārtīgi uztraukta caur savu masku cieši vērās zilajā domino. Bet tas cieta klusu.
Olīva vai, pareizāk sakot, Nikolā nopūtās.
— Ak, monsicur, — viņa tcica, nemēģinādama ilgāk pretoties, — jus nupat minējāt vārdu, ar kuru man saistās daudz atmiņu. Vai jūs pazināt Zilbēru?
— Jā, kā gan citādi varētu par vinu runāt?
— Ak, jā!
— Patiesi, tas bija lielisks puisis! Vai jus viņu mīlējāt?
— Viņš bija skaists… nē… tas nav tas… bet man viņš likās skaists. Viņš bija gudrs. Mēs bijām vienas kārtas ļaužu bērni. Nē, šoreis es samuldēju. Līdzīgi, nē, nekad. Ja Zilbērs gribēja, neviena sieviete viņam nebija par augstu.
— Pat nc…
— Pat nc, kas?
— Pat ne šī lepnā jaunkundze Taver…
— O, cs nezinu, ko jūs gribat teikt, — viņu pārtrauca Nikolā, — es redzu, monsicur, ka jums viss ir zināms. Jā, viņš mīlēja augstākas dāmas, nevis nabaga Nikolā.
— Jūs redzat, es cicšu klusu.
— Jā, jā, jūs zināt, monsicur, briesmīgo noslēpumu, — tcica drebošā Olīva, — un tagad…
Viņa tik cieši paskatījās svešniekā, it kā spētu lasīt caur viņa masku.
— Un kas tagad ar to ir noticis?
— Es domāju, jūs zināt labāk par kuru katru citu.
— Kā tā?
— Tāpēc, ka ja, tas jums nāk līdzi no Tavernī līdz Parīzei, tad jūs būsit izsekojis tam tālāk: no Parīzes līdz Trianonai.
— Jā, tā ir taisnība, bet nu jau desmit gadi pagājuši no tā laika, kad es aizbēgu un viņš pazuda. Ak, Dievs, kas viss nevar notikt desmit gados!
Zilais domino apklusa.
— Es jūs lūdzu, es jūs ļoti lūdzu, — uzstāja Nikolā, — sakiet man, kas noticis ar Zilbēru? Jūs ciešat klusu, jūs novēršaties. Varbūt šis atmiņas jūs sāpina, vai uzplēš senas rētas?
Kaut arī zilais domino nebija novērsies, viņš tomēr bija noliecis galvu, it kā atmiņu svars tai būtu par grūtu.
— Kad Zilbērs mīlēja Tavernī jaunkundzi… — tcica Olīva.
— Klusāk, klusāk, — piebilda zilais domino. —Vai jūs vēl neesat ievērojusi, ka es tos nemaz nepieminu?
— Viņš tik ļoti bija iemīlējies viņā, — nopūzdamās turpināja Olīva, — ka ikviens koks Trianonā zināja par šo mīlu…
— Bet jūs pati, vai jūs viņu vairs nemīlējāt?
— Es? Gluži otrādi: vairāk kā jelkad, un šī mīla bija tā, kas mani pazudināja. Es esmu skaista, esmu lepna un, ja gribu, es varu būt bezkaunīgi pārdroša. Es drīzāk varētu ļaut sev nocirst galvu, nekā dzirdētu sakām, ka man to vajadzējis kāda priekšā noliekt.
— Jums, Nikolā, netrūkst dūšas.
— Jā, toreiz man patiesi tās netrūka, — nopūzdamās atbildēja Nikolā.
— Vai mūsu saruna jūs skumdina?