— Nē, gluži otrādi, man patīk pakavēties pie manu jaunu dienu atmiņām. Ar dzīvi ir tāpat kā ar upēm: visduļķainākā straume iztek no tīra avota. Turpiniet vien un neliecieties ne zinis par vienu otru nopūtu, kas izlaužas no manām krūtīm!
— Ak, bērns, — turpināja zilais domino, galvu viegli šūpodams, — par Zilbēru un vēl par kādu trešo personu es zinu visu to, ko jūs pati itin labi zināt.
— Nu, tad sakiet man, . — iesaucās Olīva, — kāpēc Zilbērs aizbēga no Trianonas!? Ja jūs to man būsit pateicis, tad…
— Jūs būtu pārliecināta? Nu, lūk, cs jums to neteikšu un tā jūs būsit vēl vairāk pārliecināta.
— Kā tā?
— Jautādama, kāpēc Zilbērs atstājis Trianonu, jūs nebūt negribējāt pārliecināties, vai mana atbilde būs pareiza, bet jūs gribējāt uzzināt to, ko jūs vēl nezināt.
— Tā ir taisnība.
Pēkšņi viņa nodrebēja tik spēji, kā vēl nekad līdz šim, un krampjaini sagrāba sava partnera roku:
— Ak, Dievs! — viņa iesaucās. — Ak, Dievs!
— Kas jums notika?
Likās, ķa Nikolā mēģināja atsvabināties no kādas domas, kas bija izsaukusi viņas pēkšņo uzbudinājumu.
— Nekas, — viņa atteica.
— Tomēr, jūs man kaut ko gribējāt jautāt.
— Jā, sakiet man skaidri un taklāti,_ kas noticis ar Zilbēru.
— Vai jūs neesat dzirdējuši,""ka viņš ēsot miris?
— Jā, bet…
— Nu, lūk, viņš ir miris.
— Miris? — Nikolā neticīgi jautāja.
Tad pēkšņi vēl lielākā satraukumā nekā agrāk viņa iesaucās:
— Monsieur, esiet žēlīgs, parādiet man mazu laipnību!
— Divas, vai pat desmit, cik tik vien jūs gribat.
— Pirms divām stundām cs jūs redzēju manā dzīvoklī, vai nc tā? Jūs taču esat tas pats?
— Bez šaubām.
— Pirms divām stundām, un jūs nemaz nemēģinājāt no manis slēpties.
— Nepavisam, gluži otrādi — es vēl papūlējos, lai jūs mani varētu labi saskatīt.
— Ak, kāda muļķe es esmu! Es taču tik bieži skatījos jums sejā. Nu, muļķe kas muļķe! Sieviete, nekas cits kā sieviete! — kā mēdza teikt Zilbērs.
— Apžēlojieties jel par saviem skaistajiem matiem, lieciet tos mierā, saudzējiet sevi!
— Nē, cs gribu sevi sodit, kā esmu skatījusies uz jums, jūs neredzēdama.
— Es jūs nesaprotu.
— Vai zināt, ko cs no jums prasu?
— Prasiet.
— Noņemiet jūsu masku.
— Šc? Tas nav iespējams.
— O, tās nav bailes no citu skatieniem, bet vienīgi no manējiem, kas jums to neļauj darīt. Tur aiz tās kolonnas neviens cits jūs neredzētu — vienīgi cs.
— Un kāpēc man būtu bailes to darīt?
— Ka cs jūs ncatpazīstu.
— Mani?
— Un ka cs neizsaucos: Žilbēr, tas esi tu!
— Ak, jūs nupat vēl teicāt: „Muļķc! muļķe!"
— Noņemiet masku!
— Labi, bet ar vienu noteikumu…
— Es tam jau iepriekš piekrītu.
— Ja nu cs gribētu, ka arī jūs noņemiet savu masku?..
— Es noņemšu un, ja cs to nedarītu, jūs man to varat noraut. Zilais domino nelikās ilgi lūgties: viņš aizgāja uz norādīto krēslaino
kaktu, noņēma savu masku un nostājās Olīvas priekšā, ļaudams tai dažas sekundes sevī skatīties.
— Nē! — iesaucās viņa, piccirsdama kāju un ar nagiem plēsdama roku delnas. — Nē, diemžēl tas nav Zilbērs.
— Kas tad es esmu?
— Ja jūs neesat viņš, tad man ir pilnīgi vienalga, kas jūs esat.
— Un ja šis cilvēks būtu bijis Zilbērs? — jautāja svešais, uzlikdams sev masku.
— Ja viņš būtu bijis Zilbērs! — kaislīgi iesaucās jaunā meiča.
— Jā.
— Ja viņš man būtu teicis: Nikolā, atceries Tavernī Mczonrūžu. O, tad!
— Tad?
— Tad man pasaulē vairs nebūtu Bosīra.
— Es jau jums teicu, mīļais bērns, ka Zilbērs ir miris.
— Varbūt, ka tā ir labāk, — nopūtās Olīva.
— Jā, kaut gan jūs esat skaista, Zilbērs jūs tik un tā nemīlētu.
— Vai jūs gribat teikt, ka viņš mani nicināja?
— Nē, viņš no jums vairāk baidījās.
— Tas var būt. Manī bija kaut kas no viņa, un viņš pats labi zināja, ka tam no manis bail.
— Tātad, kā jūs teicāt, ir labāk, ka viņš ir miris?
— Kāpēc jūs atkārtojat manus vārdus? Jūsu mutē tic mani sāpina. Sakiet, kāpēc ir labāk, ka viņš miris.
— Tāpēc, ka šodien mana mazā Olīva — jūs redzat, es atmetu šo Nikolā — tāpēc, ka šodien, mīļā Olīva, jums uzsmaida priecīga, laimīga un bagāta nākotne.
— Jūs tā domājat?
— Jā, ja vien jūs esat nolēmusi darīt visu, lai nokļūtu pie tā, ko cs jums pareģoju.
— O, par to jūs varat būt drošs.
— Tāpēc jūs nedrīkstat vairs nopūsties, kā jūs to nupat vēl darījāt.
— Labi. Es nopūtos pēc Zilbēra, bet tā ka Zilbērs ir miris un otra tāda pasaulē vairs nav, tad cs arī vairs nenopūtīšos.
— Zilbērs bija jauns, viņam bija visi jaunības trūkumi un priekšrocības! Šodien…
— Zilbērs nav vecāks, kā viņš bija pirms desmit gadiem.
— Bez šaubām nc, tāpēc, ka viņa vairs nav.
— Nu, lūk, Zilbērs ir miris. Tādi cilvēki kā Zilbērs nenoveco, viņi nomirst.
— Ak, jaunība, drosme,, skaistums! — izsaucās svcšnieks. — Mūžīgā mīlas, varonības un uzupurēšanās ķīla. Kas jūs pazaudē, tam patiesi ir zudis viss. Jaunība ir paradīze, debesis, jaunība ir viss. Tas, ķo mums dievi vēlāk piešķir, ir tikai bēdīga kompensācija par pazaudēto jaunību, jo viņi zina, ka šo zaudējumu vajag kaut kādi atalgot. Bet, diemžēl, nekas vairs nevar aizvietot tās bagātības, ko cilvēkam dod tikai jaunība.
— Zilbērs būtu domājis tāpat kā jūs, — teica Olīva, — bet nu pietiks par to runāt.
— Jā, runāsim labāk par jums.
— Par ko vien jūs gribat.
— Kāpēc jūs aizbēgāt ar Bosīru?
— Tāpēc, ka gribēju tikt projām no Trianonas un man vajadzēja kādu, kas man palīdz aizbēgt. Tā kā Zilbērs mani uzskatīja par pagaidu draudzeni, par nevērtīgu laika kavēkli, cs tur vairs ilgāk nespēju izturēt.
— Desmit gadu uzticības tīra lepnuma dēļ, jūs esat dārgi samaksājusi par savu augstprātību, — noteica zilais domino.
Olīva sāka smieties.
— O, cs zinu, par ko jūs smejaties, — nopietni teica svešais. — Jūs smejaties, ka cilvēks, kas izliekas visu zinot, apvaino jūs, ka jūs esat desmit gadus bijusi uzticīga, kurpretī jūs pati nemaz nešaubāties, ka tik smieklīga tiešām neesat. Ak, Dievs, ja mums jārunā par materiālas dabas uzticību, tad cs zinu, nabaga jaunā sieviete, kur mēs esam. Jā, es zinu, ka jūs kopā ar Bosīru bijāt Portugālē, kur pavadījāt divus gadus. No turienes jūs viena pati bez Bosīra devāties uz Indiju, kopā ar kādas fregates kapteini, kas jūs bija ieslēdzis savā kabīnē un aizmirsa jūs, kad pats atgriezās uz Eiropu, Čardcrnagorā. Es zinu, ka reiz jums bija divi
miljoni rupiju kabatas naudas, ko jums bija uzdāvājis kāds nabobs, kas jūs ieslēdza aiz trim vārtiem. Es zinu, ka jums laimējās no turienes aizbēgt, jo jūs pārlēcāt visus trīs žogus, uzkāpusi kādam vergam uz pleciem. Beidzot cs vēl zinu, ka jūs no turienes aizbēgāt bagāta, jo aiznesāt sev līdz divas lieliskas pērļu aproces, divus dimantus un trīs lielus rubīnus. Bet izkāpjot malā Francijā, Brestas ostā, jūsu ļaunais ģēnijs uzgrūda jums uz kakla šo Bosīru, kas gandrīz vai paģība, redzēdams jūs saulē iedegušu un novārgušu.