— Monsicur, vai jūs esat iemīlējies jūsu pavadonē?
Kardināls nodrebēja.
— Vai tik jūs neteicāt „monsicur"? — viņš jautāja.
— Jā, monsicur.
— Tad jūs maldāties, cs neesmu tas, ko jūs domājat.
— O, gluži otrādi, monsicur kardināl, nemaz neliedzieties — tas būtu gluži veltīgi. Ja arī es jūs nepazīstu, tad šī dāma, kuras kavalieris es esmu, jūs pazīst ļoti labi.
Viņš noliecās pie Olīvas un pačukstēja:
— Pamājiet piekrītoši, pamājiet katru reizi, kad es jums spiedīšu roku.
Viņa pamāja.
— Man tiešām brīnums, — atteica kardināls apmulsis, — kas ir šī dāma, kuras pavadonis jūs esat?
— O, monsicur, .es domāju, ka jūs jau esat viņu pazinis. Viņa gan jūs tūdaļ pazina. Ir taisnība, ka greizsirdība…
— Kā, vai kundze būtu uz mani greizsirdīga? — iesaucās kardināls.
— To mēs nesakām, — augstprātīgi atbildēja maska.
— Ko viņš jums saka? — iejaucās sarunā Lamota kundze, kurā šī saruna viņai nesaprotamā vācu valodā radīja bažas un nemieru.
— Nekā, nekā.
Lamota kundze nepacietīgi piecirta kāju.
— Kundze, — kardināls uzrunāja Olīvu, — es lūdzu, sakiet tikai vienu vienīgu vārdu un es tūlīt jūs pazīšu.
Kardināls Roāns runāja vāciski, Olīva no viņa jautājuma nesaprata ne vārda un noliecās pie zilā domino.
— Es jūs lūdzu, kundze, — tas iesaucās, — nesakiet nevienu vārdu.
Šī noslēpumainība jo vairāk rosināja kardināla ziņkāri. Viņš piebilda:
— Kā! tikai vienu vārdu! Tas kundzi nekādā ziņā nekompromitētu.
Zilais domino, kas izlikās, it kā rīkotos pēc Olīvas pavēles, tūdaļ
atbildēja:
— Monsicur kardināl, lūk, jums kundzes pašas vārdi: „Tas, kura domas nav vienmēr nomodā; tas, kura fantāzija pastāvīgi uzbur savā tuvumā mīļotā tēlu; tas viņu patiesībā nemaz nemīl un melos, ja to apgalvos."
Šo vārdu iespaids uz kardinālu bija satriecošs. Visā viņa stāvā izpaudās vislielākais pārsteigums, godeienība un eksaltēta padevība, tad viņa rokas nošļuka gar sāniem.
— Nē, tas nav iespējams, — viņš franciski nomurmināja.
— Kas nav iespējams? — iesaucās Lamota kundze, kura no visas sarunas bija sapratusi vienīgi šo franču frāzi.
— Ak, nekas, kundze, nekas.
— Monsicur, jūs patiesi lieciet man spēlēt ļoti bēdīgu lomu, — viņa pūcīgi teica.
Un Lamota kundze atvilka kardinālam savu roku. Bet kardināls to vairs nesaņēma un, likās, nemaz nebija pamanījis šo žestu, tik liels bija viņa apjukums vācu dāmas klātbūtnē.
— Kundze, — viņš teica tai, kas arvien vēl slēpās aiz savas atlasa maskas, — šie panti, ko man nule jūsu vārdā teica jūsu pavadonis, ir kāda vācu dzeja, ko esmu lasījis kādā namā, kas ari jums varētu būt pazīstams?
Svešais paspieda Olīvas roku.
— Jā, — viņa pamāja.
Kardināls nodrebēja.
— Vai šī pils, — viņš vilcinādamies jautāja, — nesaucās Šēnbrunna?
— Jā, — pamāja Olīva.
— Un tos kāda augstu stāvoša persona ar zelta adatu ieskrāpēja maza galdiņa virsmā?
Atkal sekoja apstiprinošs mājiens.
Kardināls nezināja vairs, teikt. Bija redzams, ka ar viņu notiek kaut kas neparasts, jo tas sagrīļojās un, it kā atbalstu meklēdams, izstiepa roku.
Pāris soļu atstatumā Lamota kundze stāvēja neziņā un noraudzījās šinī savādajā ainā.
Kardināls bija uzlicis roku uz zilā domino rokas.
— Un, lūk, turpinājums, — viņš teica:
„Bet tas, kurš visur redz savu mīļoto, kurš to nojauš ziedā, smaržā un zem visbiezākā plīvura, tas var klusēt, viņa sirds runā un pietiek kādai citai sirdij to uzklausīt, lai tā būtu laimīga."
— Ak, še jau runā vāciski! — pēkšņi teica kāda jauna jautra balss, kas atskanēja no kādas masku grupas, kura bija pievirzījusies tuvāk kardinālam. — Paklausīsimies mazliet, maršal, jūs taču saprotat vāciski?
— Nē, monsicur.
— Bet jūs, Šarnī?
— O, jā, jūsu augstība.
— Monsicur grāfs Artuā, — iečukstēja Olīva, piespiezdamies ciešāk zilžnam domino, jo maskas sāka tai uzmākties.
Šai brīdī atskanēja skaļās orķestra fanfaras un grīdas putekļi, sajaukdamies ar parūku pūderi, pacēlās kā rožains mākonis līdz gaišajām lustrām, kas lēja savu zeltaino mirdzumu šai smaržu piesātinātajā miglā.
Maskas saviļņojās un šai burzmā kāda pagrūda zilo domino.
— Kungi, uzmanīgāk! — viņš autoritatīvi noteica.
— Iesim, iesim, monsicur kardināl, — čukstēja Lamota kundze.
Šai brīdī kāda neredzama roka parāva atpakaļ Olīvas kapuci, viņas maska noslīdēja uz leju, un pirmā balkona ēnā parterA uz dažām sekundēm pazibēja viņas sejas vaibsti.
Zilais domino šķietami uztraukts iesaucās, bet Olīvas lūpām paspruka baiļu kliedziens.
Līdz ar to atskanēja arī daži pārsteiguma izsaucieni.
Likās, ka nu kardināls kuru katru mirkli var paģībt. Ja viņš šai brīdī būtu pakritis, viņš būtu nokritis tikai uz ceļiem. Lamota kundze viņu saturēja.
Šai brīdī uzbrāzās jauns masku bars un atšķīra grāfu Artuā no kardināla un Lamota kundzes.
Zilais domino steidzīgi uzvilka Olīvai viņas kapuci un sakārtoja masku, tad, pienācis pie kardināla un satvēris tā roku, viņš teica:
— Kas par nelaimi, monsieurl Jūs redzat, šīs dāmas gods tagad ir jūsu ziņā.
— Jā, monsieur… — palocīdamies, nomurmināja princis Ludviķis.
Un viņš noslaucīja savu nosvīdušo pieri mutautiņā, kas viņa rokā
acīmredzami drebēja.
— Tagad drīzāk projām! — iečukstēja Olīvai zilais domino.
Un viņi pazuda pūlī.
„Tagad es zinu, ko kardināls domāja ar vārdu "neiespējami"," nodomāja pie sevis Lamota kundze. „Viņš šo sievieti noturēja par karalieni, tāpēc arī šis apjukums. Labi. To ņemsim vērā."
— Vai jūs, grāfien, piekristu tam, ka mēs aizejam no balles? — gurdā balsi jautāja kardināls.
— Kā jums patīk, monsicur, — mierīgi atbildēja Žanna.
— Še es neredzu nekā interesanta, vai nav tā?
— Jā, še patiesi nav nekā interesanta.
Un viņi ar pūlēm spraucās cauri biezo masku pūlim, turklāt kardināls, kas bija slaida auguma, skatījās uz visām pusēm, vai kur neredz izgaisušo parādību.
Bet no šā brīža zili, zaļi, sarkani, pelēki un dzelteni domino juku jukām griezās šinī blāvajā miglā, viņa acu priekšā ņirbēdami kā caur prizmu skatītas krāsas visās niansēs. No tālienes nabaga princim visi domino likās zili, bet tuvumā tic bija pavisam citādi.
Šādā nomāktībā viņš sasniedza karieti, kas jau gaidīja uz monsicur un viņa pavadoni.
Jau piecas minūtes tic atradās ceļā, bet vēl arvien kardināls savai dāmai nebija teicis nc vārda.
XXIV
SAFO
Lamota kundze, kas nebija zaudējusi galvu, iztraucēja prclātu no viņa sapņiem.
— Kurp šī kariete mani aizvedīs? — viņa jautāja.