Beidzot, pēc ilgas skraidīšanas šurp un turp, piekususi un bez elpas, ar pusizdegušām svecēm rokās, viņa atgriezās savā guļamistabā, kas bija tapsēta zilā atlasā ar fantastiskiem, milzīgiem ziediem.
Viņa bija visu redzējusi, visu saskaitījusi, visu aplūkojusi, aptaustījusi. Tagad viņai atlika apbrīnot vienīgi pašai sevi.
Viņa novietoja sveci uz apaļa Sevras porcelāna galdiņa un pēkšņi viņas skatiens krita uz kādu marmora Endimionu *, kas ncizsakamā saldkaisles tīksmē ar visu savu ķermeni bija atmuguriski atliecies par kādu tumšsarkana Porfīra kolonnas stumbeni.
Žanna aizslēdza savas guļamistabas durvis, aizvilka smagās portjēras un aizkarus; tad viņa atnāca atpakaļ un, nostājusies marmora tēla priekšā, ar kaisliem skatieniem urbās skaistajā Tēbas mīļākajā, kam dieviete, paceldamās debesīs, vēl sniedza pēdējo skūpstu.
Uguns izdzisa un liesma, pārvērtusies kvēlošās oglēs, sasildīja šo telpu, kur dzīvoja viss, izņemot baudu.
Žanna juta, kā viņas kājas iegrimst mīkstā tepiķa garajā spalvā; viņas kājas saļodzījās; līksms gurdums, kas nebija nc piepūles sekas, ne miegs, viegli gūlās tai uz krūtīm un acu plakstiem, kā mīļākā glāstu maigums. Savāda kvēle, kas nebija radusies no uguns siltuma, pacēlās no viņas kāju pirkstiem un izpletās pa visu ķermeni, pieliedams viņas dzīslas ar to dzīvo elektrību, ko pie dzīvniekiem sauc par dzimumkaisli, bet pie cilvēkiem — par mīlu.
Šajā savādu jūtu mulsā Žanna ieraudzīja sevi spogulī, kas bija novietots aiz Endimiona. Viņas tērps bija nokritis uz tepiķa. Smagākais atlass bija novilcis līdzi smalko, vieglo batistu, kas bija noslīdējis pāri viņas apaļajām, baltajām rokām.
Viņai pretī saldā iekārē liesmoja divas melnas acis un šīs divas acis pārsteidza pašu Žannu. Viņa redzēja, ka ir skaista, viņa jutās jauna un kaistoša; viņa saprata, ka nekas, ko viņa redzēja ap sevi, pat arī Tēba, nebija tik mīlas cienīga un iekārošanas vērta kā viņa. Viņa piegāja pie Endimiona, lai redzētu, vai viņš neatdzīvosies un daiļās mirstīgās dēļ nepametīs savu dievieti.
Tas viņu apreibināja. Ar dīvainām trīsām viņa nolieca galvu uz viņa pleca, pieskardamās lūpām Endimiona drebošai miesai. To darīdama, viņa visu laiku cicši vērās spogulī, kur tai pretī smaidīja viņas pašas acis. Pēkšņi šīs acis tapa gurdas, viņas galva ar smagu nopūtu noslīga uz krūtīm, un iesnaudusies Žanna kā bez dzīvības iekrita gultā, un viņu aizsedza smagie aizkari.
Sveces liesma vēlreiz uzdzirkstīja un tad ar pēdējo smaržas elpu atdeva savu gaišo dvēseli.
Gans grieķu teikās, ko viņa skaistuma deļ iemīl kāda dieviete. Zcvs jaunekli par sodu kādā kalnmalā iemidzina mūžīgā miegā.
XXV
MONSIEUR BOSĪRA AKADĒMIJA
Bosīrs bija licis aiz auss zilā domino doto padomu un devies uz tā saukto akadēmiju.
Olīvas brašais draugs, kuru bija iekārdinājuši divi miljoni, bija ļoti nobažījies, ka viņa kolēģi tam nekā nebija stāstījuši par šo daudzsološo projektu.
Viņš zināja, ka akadēmijas ļaudis šādos gadījumos daudz neko nerēķinās ar citiem, un tas viņam vēl vairāk lika pasteigties. Ar promesošajiem nekad neviens nerēķinās, un vēl jo vairāk tad, ja ir vajadzība izmantot viņu prombūtni.
Starp akadēmijas locekļiem Bosīram bija bīstama cilvēka slava, un par to nebija ko brīnīties. Bosīrs bija bijis policijas aģents, valkājis mundieri; viņš prata iespiest vienu roku sānos un ar otru vicināt zobenu. Tad viņam bija paradums pie mazākās vārdu pārmaiņas uzvilkt cepuri uz acīm. Ar vārdu sakot, visi tādi paņēmieni, kas varēja nobiedēt mazāk drošus ļaudis, sevišķi tādus, kam bija iemesls baidīties no duelēšanās un kārtības sargu ziņkārības.
Bosīrs bija nodomājis atriebties par viņam parādīto nevērību un drusku nobiedēt savus Kalla ielas krogusbrāļus.
No Scntmartīna ielas līdz Svētās Silpīcijas baznīcai ir liels gabals ko iet. Bet Bosīrs bija bagāts: viņš ielēca fiakrā un solīja ormanim piecdesmit sū, tas ir veselu livru, jo toreiz nakts tarifs atbilda tagadējam dienas tarifam.
Zirgi sāka strauji skriet. Tā kā viņam nebija cepures, Bosīrs pieņēma saniknota cilvēka pozu, bet zobena trūkumu viņš atvietoja ar tik mežonīgu sejas izteiksmi, ka visā nopietnībā varēja nobiedēt dažu vēlīnu garāmgājēju.
Viņa ierašanās akadēmijā bija pārsteigums.
Pirmajā zālē, kas bija diezgan pieņemama izskata pelēkos toņos ieturēta spēļu zāle ar lustru un vairākiem spēļu galdiem, sēdēja kādi divdesmit spēlmaņi, kas dzēra alu vai kvasu un uzsmaidīja septiņām vai astoņām briesmīgi izkrāsotām sievietēm, kas skatījās kārtīs.
Pie lielākā galda spēlēja faraonu. Vinnesti bija sīki un interese — proporcionāla tiem.
Redzot ienākam domino, kas, kapuci ņurcīdams, bija ierāvies savā apģērbā, dažas sievietes to saņēma ar mazliet zobgalīgu vai pieglaudīgu smaidu. Monsicur Bosīrs bija skaists puisis un dāmas viņu neķircināja.
Bet viņš izlikās, it kā nebūtu tās ne redzējis, ne dzirdējis, devās tieši pie lielā galda un nostājies gaidīja, līdz kādam ienāks prātā painteresēties par viņa slikto omu.
Viens no spēlmaņiem, kas izskatījās pēc veca, šaubīga, tomēr labsirdīga finansista, pirmais uzrunāja Bosīru:
— Kas tā par lietu, kavalier, jūs atgriežaties no balles pavisam nošļucis!
— Mans mīļais, — teica kāds cits, — šis domino laikam būs nodarījis jums nepatikšanas?
— Nē, tas nav vis domino, kas man nodarījis nepatikšanas, — Bosīrs strupi atcirta.
— Jā, jā, — noteica tas, kurš turēja banku un pašreiz pievāca kādus divpadsmit luidorus, — monsieur Bosīrs ir mums izrādījies neuzticīgs: jūs taču redzat, ka viņš ir bijis vai nu Operas ballē, vai kaut kur Operas tuvumā, kur tas cerējis uz labu ķērienu, bet to pazaudējis.
Cits pasmējās, cits to nožēloja — kā nu kurš. Sievietes izteica viņam savu līdzjūtību.
— Tas ir aplam sacīts, ka es būtu bijis neuzticīgs saviem biedriem — atbildēja Bosīrs, — es uz tādām lietām neesmu spējīgs. Bet daži no maniem paziņām gan ir izrādījušies neuzticīgi saviem draugiem.
Un lai piedotu saviem vārdiem lielāku svaru, viņš ar parasto žestu gribēja novilkt cepuri uz acīm. Par nelaimi šoreiz viņš sadabūja tikai zīda kapuces stūri, kas, uz acīm uzvilkts, padarīja viņa galvu smieklīgi platu, tā kā nopietni domātais žests iznāca komisks.
— Ko jūs, kavalier, ar to gribat teikt? — divas vai trīs balsis jautāja.
— Es zinu, ko es ar to gribu teikt, — atbildēja Bosīrs.
— Bet mums ar to vien nepietiek, — piebilda vecais, omulīgais spēlmanis.
— Tas uz jums, finansista kungs, pavisam neattiecas, — neapdomīgi atcirta Bosīrs.
Bankas turētāja nozīmīgais skatiens aizrādīja Bosīram, ka viņa atbilde bijusi nepiedienīga. Un patiesi, šinī vietā nebija ieteicams uzsvērt atšķirību starp tiem, kas mēdz maksāt, un tiem, kas mēdz tikai pievākt.
Bosīrs saprata mājienu, bet viņš bija jau iekaisis: šķietami drošos arvien ir grūtāk apvaldīt nekā patiesi vīrišķīgos.