— Nē, kaut gan man ļoti žēl, cs neesmu neievainojams, — atbildēja Kaliostro.
— Tātad jūs varat tikt nogalināts, vai kā citādi mirt nedabīgā nāvē.
— Diemžēl, tā tas ir.
— Bet kā jūs šos trīsarpus tūkstošus gadu no visa tā esat varējis izvairīties?
— Tā tiešām ir bijusi mana laime, grāfa kungs, bet uzklausiet manus paskaidrojumus.
— Es klausos.
— Jā, jā, mēs klausāmies! — korī iesaucās viss viesu pulks.
Un ar neapšaubāmu interesi ikviens no klātesošajiem atbalstījās ar elkoņiem uz galda, lai klausītos.
Tad šinī klusumā atskanēja Kaliostro balss.
— Kāds ir pirmais dzīvības noteikums? — jautāja viņš, ar elegantu un brīvu žestu paceldams savas skaistās baltās rokas, kur katrs pirksts bija rotāts gredzeniem, starp kuriem Kleopatras dimants mirdzēja kā Polārzvaigzne. — Veselība, vai ne tā?
— Jā, protams, — atbildēja visi vienā balsī.
— Un pirmais veselības nosacījums ir…
— Kārtīgs dzīvesveids, — papildināja Hāgas grāfs.
— Jums taisnība, monsicur grāf, veselība ir atkarīga no dzīvesveida. Nu, lūk, kāpēc gan mans dzīvības eleksīrs navarētu parādīt vispareizāko dzīvesveidu?
. — Kas to lai zina?
— Jūs pats, grāf.
— Jā, protams, bet…
— Bet vai jums nebija vēl citu līdzekļu? — jautāja Dibarī.
— Pie šā jautājuma, kundze, mēs tūdaļ atgriezīsimies. Un tā, lūk, manu dzīvesveidu vienmēr noteica šie pilieni, un tā kā tie ir atradums, par ko cilvēki visos laikos ir sapņojuši, ko senatnē sauca par jaunības ūdeni, bet mūsu modernajos laikos par dzīvības cleksīru, tad es pastāvīgi saglabāju savu jaunību un veselību, un līdz ar to arī dzīvību. Tas ir skaidrs.
— Bet tomēr, grāf, viss reiz nolietojas, kaut arī tas būtu pats skaistākais ķermenis.
— Vai tas piederētu Parisam vai Vulkānam, — piezīmēja grāfiene.
— Jūs, monsicur Kaliostro, droši vien pazināt arī Parisu?
— Turklāt ļoti labi, kundze! Tas tiešām bija skaists puisis! Kaut gan visā visumā viņš nepelna, ka Homērs tam piegriezis tādu vērību, un nepelna, ka par viņu tik daudz domā sievietes. Pirmkārt, viņam bija sarkani mati.
— Sarkani! Cik pretīgi, grāf! — noteica grāfiene.
— Par nelaimi Helēna, kundze, bija citādās domās, — atbildēja Kaliostro. — Bet nu atgriezīsimies pie mūsu eleksīra.
— Jā, jā! — visi vienā balsī sauca.
— Tātad jūs, monsicur Tavernī, pastāvat uz to, ka viss nolietojas. Labi. Bet jums ir arī zināms, ka viss atjaunojas, viss atdzimst jeb atvietojas, kā jums patīk. Tam kā piemērs var noderēt svētā Hūberta duncis, kas tik daudz reižu ir mainījis savu asmeni un rokturi, un neskatoties uz visu to, tomēr ir un paliek svētā piederums. Vīns, kas glabājas Heidelbergas mūku pagrabos, ir vienmēr viens un tas pats vīns, kaut gan ik gadus milzīgajā mucā tiek liets klāt jauns spiedums. Šis Heidelbergas mūku vīns vienmēr ir dzidrs, stiprs un garšīgs, kurpretī tas, ko mēs ar Opimiju iepildījām māla krūkās, pēc simts gadiem, kad to gribējām nogaršot, nebija nekas cits kā biezumi, ko varbūt vēl varēja ēst, bet dzert nu nekādā ziņā!
Un, lūk, tai vietā, lai sekotu Opimija piemēram, cs izpētīju tos principus, kādus lieto Heidelbergas mūki. Es saglabāju savu ķermeni, ik gadu ievadīdams tajā elementus, kuru uzdevums bija atjaunot novecojušos audus. Tādā kārtā ik rītu jauns un spēcīgs atoms manās asinīs, kaulos un audos aizvietoja kādu nolietojušos, irstošu molekulu.
Es atdzīvināju visus tos sārņus, līdz ar kuriem cilvēki nemanot zaudē visu savu ķermeņa masu; cs mobilizēju visus tos labos spēkus, ko Dievs ir devis cilvēka dabai, lai tā spētu cīnīties ar iznīcību, visus tos krietnos kareivjus, ko dzīvās radības lielais vairums samaitā, vai arī ļauj tiem panīkt bezdarbībā. Es turpretī liku viņiem nepārtraukti darboties, kas savukārt prasīja un atviegloja atjaunojoša stimulanta ievadīšanu ķermenī. Šo mana mūža neatlaidīgo studiju rezultāts bija tas, ka mans saprāts, ķermeņa elastība, mana sirds, dvēsele un nervi nekad nav atsacījušies pildīt savas funkcijas. Tā kā šinī pasaulē viss noris kauzālā secībā, un kādu akciju vissekmīgāk veic tic, kuri ar to patāvīgi nodarbojas, cs, protams, drīz vien iemanījos par jebkuru ccnu izvairīties no briesmām, kas mani apdraudēja manā trīstūkstoš gadu ilgajā mūžā. Līdz ar to esmu ieguvis tādu uztveres spēku, kas man katrā gadījumā un stāvoklī jau iepriekš liek nojaust par draudošajām briesmām. Tā, piemēram, jūs mani ne par ko neievedīsit mājā, kas draud sabrukt. O, nē! Es esmu redzējis pietiekami daudz celtņu, lai pēc pirmā acu uzmetiena redzētu, kas tur labs un kas tur slikts. Tāpat arī jūs mani nepiespiestu medīt kopā ar neveikli, kas neprot apieties ar savu ieroci. Sākot ar Ccfalu, kas nogalināja savu sievu Prokrīdu, un beidzot ar reģentu, kas izšāva princim aci, cs šādus neveikļus esmu redzējis tiku tikām. Karā cs nakad neieņemtu vienu vai otru vietu, kā to darītu kurš katrs cits, pirms nebūšu vienā mirklī apsvēris visas draudošās taisnes un parabolas, kas krustojas šinī fokusā. Jūs varbūt iebildīsit, ka nav iespējams paredzēt nomaldījušās lodes gaitu. Uz to es jums varu atbildēt, ka nekādi nav attaisnojams, ja cilvēks, kas ir izvairījies no miljoniem ložu, beidzot krīt par upuri kādai noklīdušai lodei. Mani kungi, nekratiet tik neticīgi galvas, jo cs pats esmu teiktā dzīvs pierādījums. Es nesaku, ka esmu nemirstīgs, cs tikai apgalvoju, ka zinu to, ko citi nezina, bet tas nozīmē izvairīties no draudošas gadījuma nāves. Tā, piemēram, ne par kādu naudu cs nepaliktu vienatnē, kaut tikai ceturtdaļu stundas, ar monsicur Delonē, kas šai brīdī domā, ka, ja tam izdotos ieslodzīt mani vienā no viņa Bastīlijas akmens maisiem, viņš ar badu pārbaudītu manu nemirstību. Tāpat arī es nepaliktu kopā ar monsicur Kondorsē, jo viņš pašreiz prāto ieliet manā glāzē tā gredzena saturu, kas viņam ir uz kreisās rokas rādāmā pirksta, bet šis saturs ir inde. Viņiem nav nekāda ļaunprātīga nolūka, tā ir vienkārši tikai zinātniska ziņkāre, lai vienkārši varētu pārliecināties, vai cs miršu.
Abas Kaliostro pieminētās personas negribot sakustējās.
— Atzīstieties gluži vaļsirdīgi, monsicur Delonē, mums še nav nekāda tiesas sēde, bez tam ari neīstenots nodoms netiek sodīts. Un jūs, monsicur Kondorsē, sakiet, vai jūsu gredzenā atrodas inde, ko jūs man labprāt būtu ļāvis nogaršot par godu jūsu mīļajai — zinātnei?
— Goda vārds! — pietvīcis iesmējās Delonē, — man jāatzīst, ka jums ir taisnība, monsicur grāf, tas bija muļķīgi. Un šī muļķība man ienāca prātā tieši tai brīdī, kad jūs atklājāt manas domas.
— Es nebūšu mazāk vaļsirdīgs kā monsicur Delonē, — teica Kondorsē. — Patiesi, cs iedomājos, ka, ja jūs nogaršotu to, kas atrodas manā gredzenā, es par jūsu nemirstību nedotu vairs ne plika graša.
Visapkārt galdam bija dzirdami izbrīnās saucieni.
Šī atzīšanās gan nepierādīja grāfa Kaliostro nemirstību, bet viņa atjautu.
— Tagad jūs paši redzat, — mierīgi turpināja Kaliostro, — ka es esmu uzminējis, un, lūk, tāpat tas ir ar visu, kas notiks. Dzīves pieredze man ir devusi spējas vienā acu uzmetienā noteikt to cilvēku pagātni un nākotni, ar kuriem cs saejos.
Šai ziņā manas spējas ir tik asas, ka pārvalda pat nedzīvo matēriju un dzīvniekus. Kāpjot karietē, es jau no zirgu izskata redzu, ka tic sāks skriet, un no kučiera sejas nolasu, ka viņš mani apgāzīs, vai tam notiks kāda cita klizma. Sēstoties kuģī, cs redzu, ka tā kapteinis ir vai nu nejēga, vai stūrgalvis, un vajadzības gadījumā namācēs vai arī negribēs kuģi pienācīgi vadīt. Tādos gadījumos cs atsakos tiklab no zirgiem, kā arī no kuģa. Es nenoliedzu gadījumu, cs to paralizēju. Tai vietā, lai to pieņemtu simtprocentīgi, kā parasti dara citi ļaudis, es atņemu tam deviņdesmit deviņus procentus no tā nejaušības un atlikumu neņemu vērā. To, lūk, man ir mācījusi mana trīstūkstoš gadu ilgā dzīve.