— Es domāju, — viņš teica, — ka šc esmu starp draugiem.
— Nu, protams… — atsaucās vairākas balsis.
— Diemžēl es esmu maldījies.
— Kādā ziņā?
— Lūk, tādā, ka daudzas lietas tiek darītas bez manis.
Tam sekoja jauns bankas turētāja brīdinājums un klātesošo biedru protesti.
— Pietiek, ka es to zinu, — teica Bosīrs, — bet viltīgie draugi nepaliks bez soda.
Viņš grābstījās pēc sava zobena, bet uzķēra ar luidoriem pildīto ķešu, kurā nošķindēja naudas gabali.
— Oho! — iesaucās divas dāmas, — monsicur Bosīrs šovakar var uzstāties.
— Protams, — nozīmīgi tcica bankas turētājs, — man liekas, ja arī viņš ir zaudējis, tad tomēr nc visu. Un ja arī viņš ir bijis neuzticīgs biedriem, tad to visu vēl var labot. Nu, redzēsim, ņemiet, kavalieri, jūsu karti!
— Pateicos, — dzedri atteica Bosīrs, — ja jau katrs še glabā savu, tad to pašu daru arī es.
— Pie velna! ko tu gribi teikt? — pačukstēja tam pie auss kāds no spēlmaņiem.
— To mēs tūdaļ paskaidrosim.— Spēlējiet taču! — teica bankotājs.
— Tikai vienu luidoru, — lūdzās kāda sieviete, glaudīdama Bosīra plecu, lai tiktu tuvāk viņa kabatai.
— Es spēlēju tikai uz miljoniem, — izaicinoši iesaucās Bosīrs, — un patiesi nosaprotu, kā jūs varat spēlēt uz dažiem nieka luidoriem. Uz miljoniem! Nu, Katla ielas kungi, ja jau runa ir par miljoniem, tad nost ar sīku spēli! Uz miljoniem, miljonāru kungi!
Bosīru Šai brīdī bija pārņēmusi tāda sajūsma, kas cilvēku paceļ pāri visu sajūtu normālajām robežām. Šis reibums bija bīstamāks nekā vīna radītais skurbulis. Bet pēkšņi viņš no mugurpuses dabūja pa kājām pietiekami stipru spērienu, lai apklustu uz vietas.
Apgriezies viņš ieraudzīja sev līdzās nekustīgi stāvam kādu melnīgsnēju, noskrandušu puisi, kura acis kvēloja kā ogles.
Uz Bosīra sašutuma žestu savādais pienācējs atbildēja ar korektu sveicienu, turklāt viņa skatiens, ass kā zobens, urbās Bosīrā.
— Portugālis! — iesaucās Bosīrs pārsteigts, ka viņu tik pieklājīgi sveicina cilvēks, no kura viņš nule bija dabūjis tik pamatīgu belzienu.
— Portugālis, — iesaucās dāmas un, apstājušas Bosīru, sāka čivināt ap svešo.
Šis portugālis patiesi bija šo dāmu luteklis, jo bieži vien viņš tāpēc, ka nemācēja ar viņām sarunāties franciski, atnesa tām gardumus, kas dažreiz bija ietīti piecdesmit vai sešdesmit livru naudaszīmēs.
Bosīrs zināja, ka šis portugālis ir viens no viņu savienības biedriem. Spēļu klubā viņš pastāvīgi zaudēja un bija fiksējis savu spēles dalības naudu uz simts luidoriem nedēļā, kas regulāri pārceļoja citu spēlmaņu kabatās.
Viņš bija šīs savienības āķis, jo, kamēr viņš ļāva sev izplūkt simts zelta spalvas, viņa biedri atkal izplūca pievilinātajiem spēlētājiem pēdējo spalviņu.
Tāpēc arī savienības biedri uzskatīja portugāli par derīgu, bet kluba apmeklētāji par patīkamu cilvēku. Bosīrs juta pret viņu to kluso cienību, kādu parasti jūt pret svešiem, kaut arī tie kādā ziņā modinātu neuzticību.
Tāpēc, saņēmis spērienu, ar ko portugālis bija pagodinājis viņa stilbus, Bosīrs apklusa un apsēdās.
Portugālis ieņēma vietu pie spēles galda, nolika sev priekšā divdesmit luidoru un divdesmit gājienos, kas vilkās stundas ceturksni, viņš tos bija paspēlējis sešiem partneriem, kas tā revanšējās par zaudējumiem, ko tiem bija nodarījis bankotājs un viņa līdzbiedri.
Pulkstenis nosita trešo rīta stundu, kad Bosīrs beidza dzert savu alus kausu.
Ienāca divi sulaiņi un bankas turētājs ļāva naudai iebirt galda dubultdibenā, jo savienības statūti paredzēja tik lielu uzticību biedriem, ka nekad nenodeva viena biedra ziņā savienības kapitālu.
Un tā, lūk, spēlei beidzoties, pa nelielu spraugu nauda ieslīdēja galda dibenā, turklāt vēl attiecībā uz statūtiem jāteic, ka pašās beigās bija piezīme, — bankotājs nedrīkst valkāt garas piedurknes, ne arī turēt pie sevis naudu.
Tas nozīmēja, ka viņam bija aizliegts paslēpt kādus divus desmitus luidoru savās piedurknēs un ka savienības biedri paturēja sev tiesības viņu izkratīt, lai atņemtu naudu, ko tas varētu būt iebāzis ķešās!
Abi sulaiņi atnesa spēles dalībniekiem viņu apmetņus, mēteļus un zobenus. Daži no laimīgajiem vinnētājiem sniedza roku dāmām, bet paspēlējušie sēdās nesamajos krēslos, ķas šajos klusākajos iecirkņos vēl bija modē, un spēļu klubā iestājās nakts.
Bosīrs arī bija ietinies savā masku balles tērpā, it kā gribētu doties uz māju. Bet viņš netika tālāk par pirmo stāvu: kad durvis bija aizslēgtas un viesi gan fiakros, gan kājām aizgājuši, viņš atgriezās salonā, kur sapulcējās vēl divpadsmit šīs bandas locekļi.
— Nu, tagad beidzot mēs izskaidrosimies, — tcica Bosīrs.
— Aizdedziniet jūsu lampu un nerunājiet tik skaļi! — gandrīz vai skaidrā franču valodā viņam dzedri atbildēja portugālis, aizdedzinādams uz galda sveci.
Bosīrs kaut ko norūca, kam neviens nepiegrieza nekādu vērību. Portugālis apsēdās bankas turētāja vietā. Kad bija pārliecinājušies, ka slēģi un durvis ir cieši noslēgtas un priekškari aizvilkti, visi klusi apsēdās pie galda un, uz elkoņiem atbalstījušies, ar vislielāko ziņkāri gaidīja, kas nu būs.
— Man jums kaut kas ir sakāms, — iesāka portugālis. — Par laimi es šovakar vēl atnācu laikā, jo Bosīrs ar savu nesavaldīgo mēli gandrīz vai būtu izpļāpājis…
Bosīrs gribēja protestēt.
— Pietiek! mierā! — iesaucās portugālis, — netērēsim velti vārdus! Jūs šovakar izrunājāties vairāk nekā neuzmanīgi. Jums ir pazīstams mans plāns, tas labi. Jūs esat asprātīgs cilvēks un esat to nojautis, bet man liekas, ka kopīgas intereses arvien jāstāda augstāk par patmīlību.
— Es nekā nesaprotu, — teica Bosīrs.
— Mēs arī ne, — piebilda visa cienījamā sabiedrība.
— Lūk, monsicur Bosīrs gribēja pierādīt, ka viņš pirmais ir saodis šo lielu.
— Kādu lielu? — visi ieinteresēti jautāja.
— Lietu par diviem miljoniem! — bravurīgi izsaucās Bosīrs.
— Par diviem miljoniem! — iesaucās sapulce.
— Vispirms, — pasteidzās piebilst portugālis, — jūs pārspīlējat. Nav iespējams, ka šī lieta būtu tik ienesīga. To es jums tūlīt pierādīšu.
— Bet neviens še nezina, ko jūs gribat teikt, — iesaucās bankotājs.
— Jā, un mēs klausāmies mutes atplētuši, — piebilda kāds cits.
— Nu, tad stāstiet jūs pirmais, — tcica Bosīrs.
— To es arī darīšu.
Portugālis ielēja sev milzīgu glāzi mandeļu sīrupa un to mierīgi izdzēra, vēlrcizapliecinādams savu aukstasinīgā cilvēka reputāciju.
— Ziniet, — viņš tcica, — lai gan monsicur Bosīrs ir citās domās, kaklarota nav vairāk vērta kā pusotru miljonu livru!
— Ak, tad runa ir par to kaklarotu, — tcica Bosīrs.
— Jā, monsicur, vai tā nav tā pali jūsu lieta?
— Var jau būt.
— Kāpēc nu uzreiz tik noslēpumaini, kad pats jau gandrīz izpļāpājāt.
Un portugālis paraustīja plecus.
— Diemžēl cs redzu, ka jūs pieņemat tādu toni, kas mani aizskar, — Bosīrs iecirtās kā gailis, kas grasās uzbrukt.
— Lēnāk, lēnāk, — atteica portugālis, auksts kā marmors, — jūs varēsit teikt pēc tam, kas jums sakāms, bet es vispirms teikšu to, kas man jārunā. Laika nav daudz, jo jums jāzina, ka sūtnis ieradīsies visvēlākais pēc astoņām dienām.