— Zeltā, — precizēja Dikorno.
— Zeltā, — atkārtoja sūtnis, sekretārs un kambarsulainis.
— Tādā kārtā, — teica Bosīrs, ar pūlēm valdīdams savu uztraukumu, — kasē atrodas…
— Simts tūkstoši un trīs simti divdesmit astoņas livras — sekretāra kungs.
— Nav daudz, — vienaldzīgi tcica Manucls, — bet par laimi Viņas Majestāte ir nodevusi mūsu rīcībā pietiekami plašus naudas līdzekļus. Es jau jums teicu, mīļais, — viņš vērsās pie Bosīra, — ka mums Parīzē šis un tas pietrūks.
— Izņemot tās lietas, par kurām Jūsu Eksclcncc jau iepriekš ir parūpējusies, — godeienīgi atbildēja sekretārs.
Pēc kancelejas priekšnieka svarīgā paziņojuma sūtniecības personāla garastāvoklis kļuva pavisam labs.
Lieliskas vakariņas, kurās pasniedza lasi, milzīgus vēžus, dažādus cepešus un desertu, sakāpināja portugāļu augstmaņu līksmību līdz augstākajai pakāpei.
Dikorno, kas jutās kā savās mājās, ēda par desmit spāņu grandiem un neslēpa savai priekšniecībai, cik labi francūzis no Scntonorē ielas prot novērtēt oportu, heresu un citus vīnus.
Monsicur Dikorno pateicā Dievam, ka tas viņam devis tādu sūtni, kas vairāk ciena franču nekā portugāļu valodu, un labāk bauda portugāļu nekā franču vīnus. Viņš peldēja tai svētlaimības sajūtā, ko smadzenēm sagādā piepildīts un pateicīgs vēders, kad monsicur Sūza to pasauca un žēlīgi atļāva viņam iet pie miera.
Dikorno piecēlās un streipuļodams sāka taisīt reveransus, uzdurdamics drīz vienam, drīz otram priekšmetam, kas tam, likās, lipa klāt kā lapas ērkšķu krūmam, kamēr beidzot viņš izkļuva uz ielas.
Bosīrs un dons Manucls nebija tik čakli skatījušies glāzē, lai tūlīt būtu jāliekas gultā.
Vispirms arī kambarsulainim bija jāietura vakariņas, ko „komandors", sekodams sūtņa un viņa sekretāra paraugam, nekavējās izdarīt.
Nākamās dienas darbības plāns jau bija gatavs. Pārliecinājušies, ka šveicars ir devies pie miera, mūsu trīs biedri sāka pamatīgāk iepazīties ar pils iekšējo iekārtu.
XXVII
BĒMERS UN BOSĀNDŽS
Nākamajā dienā jau no paša rīta, pateicoties Dikorno aktivitātei, sūtniecības telpas pamodās no sava letarģiskā miega. Kancelejā tika sakārtoti rakstāmgaldi, biroji, rakstāmgaldu piederumi un papīri. Sētā zirgi ncpacictīgi mīņājās uz bruģa, un, kur vēl vakar valdīja pamestība un klusums, šodien visur kūsāt kūsāja dzīvība.
Apkaimi drīz vien aplidoja vēsts, ka naktī ieradusies augsta persona — Portugāles sūtnis.
Šīs baumas, kas modināja uzticību pret mūsu trim afēristiem, zināmā mērā turēja tos pastāvīgās bažās.
Un, patiesi, Krona un Bretcila policistiem un aģentiem bija ausis vienmēr vaļā, un viņi arī šādā gadījumā sargājās tās aizvērt. Un savas Argusa acis tic neaizvēra arī tad, kad runa bija par Portugāles diplomātu kungiem.
Bet dons Manucls aizrādīja Bosīram, ka droši un noteikti uzstājoties, policijai tuvākajās astoņās dienās neradīsies nekādas aizdomas, kas vēl pēc astoņām dienām būs kļuvušas jau par noteiktu pārliecību. Tādā kārtā apmēram desmit dienu laikā nekas nevarēja traucēt sabiedrības darbību, kas izdevīgā gadījumā jau varēja būt beigusi visas savas operācijas nākamajās sešās dienās.
Jau sārtojās rīta blāzma, kad divas īrētas kalcšas ieveda pils sētā deviņu slaistu vezumu, kuriem vajadzēja spēlēt sūtniecības personāla lomu.
Bosīrs tos drīz vien izvietoja, vai, pareizāk sakot, ievadīja viņu pienākumos. Viens tika nolikts pie kases, otrs arhīvā, un trešais aizvietoja šveicaru, kuru atlaida pats Dikorno, uzdodams tam par iemeslu portugāļu valodas neprašanu. Un tā, lūk, pili bija ieņēmis šis garnizons, kam to vajadzēja aizsargāt pret ziņkārīgajiem ārējiem ienaidniekiem.
Policija vislielākā mērā ir bezspēcīga pret tiem, kas pārzina politiskus noslēpumus.
Ap pusdienas laiku dons Manuels, alias Sūza, eleganti ģērbies, iekāpa ļoti pieklājīgā karietē, ko par 500 livrām mēnesī bija noīrējis Bosīrs, samaksādams pusmēnesi uz priekšu.
Sava sekretāra un kambarsulaiņa pavadībā viņš devās uz Bēmera un Bosāndža veikalu.
Kancelejas priekšniekam bija pavēlēts, kā jau līdz šim sūtņu maiņas starplaikā, kārtot parastās sūtniecības darīšanas, kā, piemēram, pasu, atlīdzību un pabalstu lietas, ar to aizrādījumu, ka algas izmaksājamas un rēķini kārtojami vienīgi ar ikreizēju sekretāra piekrišanu.
Šie kungi gribēja saglabāt neskartus tos simttūkstošus livru, kas bija visas šīs operācijas pamatu pamats.
Sūtņa kungam pateica, ka galma juvelieri dzīvojot Skolas krastā, kur tie nonāca vienos pēc pusdienas.
Kambarsulainis bikli pieklauvēja pie juveliera durvīm, kas bija aizslēgtas ar varenām atslēgām un apsistas ar lielām platgalvu naglām, tā ka atgādināja cietuma durvis.
Amatnieka gaume bija šīs naglas novietojusi tā, lai iznāktu vairāk vai mazāk patīkams raksts. Tikai jāpiebilst, ka nekad ne zāģis, ne svārpsts vai kalts nebūtu varējis ieurbties šinī kokā, neizlauzdams zobus uz kāda dzelzs gabala.
Pavērās aizrežģots lodziņš un kāda balss jautāja kambarsulainim pēc viņa vajadzības.
— Portugāles sūtnis vēlas runāt ar Bēmcra un Bosāndža kungiem, — atbildēja kambarsulainis.
Pirmajā stāvā parādījās kāds cilvēks, un drīz vien uz kāpnēm atskanēja steidzīgi soļi. Durvis atvērās.
Cienīgi, lēnā gaitā dons Manucls izkāpa no karietes.
Monsicur Bosīrs jau bija pasteidzies izkāpt pirmais, lai pasniegtu Viņa Ekselencei roku.
Cilvēks, kas tik steidzīgi devās pretī abiem portugāļiem, bija pats Bēmers, kas, dzirdēdams piebraucam karieti, bija pavēries pa aizrežģoto logu, un, izdzirdis vārdu sūtnis, bija steidzies lejā pa kāpnēm, lai Viņa Ekselencei nebūtu uz to jāgaida.
Kamēr dons Manuels kāpa augšā pa kāpnēm, juvelieris plaši un gari atvainojās.
Monsicur Bosīrs ievēroja, ka aiz viņiem kāda paveca, bet spēcīga un plecīga kalpone rūpīgi aizslēdza visas atslēgas, kādu pie āra durvīm bija liels vairums.
Juvelieris, redzēdams, ka monsieur Bosīrs ar pētošu uzmanību novēro šo akciju, pasteidzās piebilst:
— Piedošanu, monsieur, bet mēs savā nelaimīgā arodā bieži tiekam apdraudēti, tāpēc arī esam paraduši arvien uzmanīties.
Dons Manuels joprojām palika pilnīgi vienaldzīgs. To redzēdams, juvelieris atkārtoja to pašu frāzi, ko Bosīrs bija noklausījies ar piekrītošu smaidu. Bet arī otrreiz sūtnis nepamirkšķināja nc acu.
— Piedošanu, sūtņa kungs, — vēlreiz atsāka juvelieris mazliet apjucis.
— Viņa Ekselence nerunā franciski un jūs nesaprot, — teica Bosīrs, — bet es viņam tūdaļ pārtulkošu jūsu atvainošanos, ja vien jūs pats, monsicur, nerunājat portugāliski.
— Nē, monsicur, nē.
— Tad es runāšu jūsu' vietā.
Un Bosīrs noburbināja dažus portugāļu vārdus, uz kuriem dons Manuels tāpat portugāliski kaut ko atbildēja.
— Viņa Ekselence, grāfs Sūza, Viņa Ļoti Ticīgās Majestātes sūtnis, žēlīgi pieņem jūsu atvainošanos un uzdod man informēt, vai tas būtu taisnība, ka jums esot dimanta kaklarota?
Bēmers pacēla galvu un paskatījās Bosīrā ar tādu skatienu, kas liecināja, ka viņš prot novērtēt savus klientus.
Bosīrs ar īsta diplomāta māku izturēja šo pārbaudi.
— Jā, dimantu kaklarota, — lēni teica juvelieris, — ļoti skaista kaklarota.