— Tā pati, ko jūs piedāvājāt Francijas karalienei, — piebilda Bosīrs, — un par kuru Viņas Ļoti Ticīgā Majestāte ir dzirdējusi stāstām?
— Vai kungs ir kāds sūtniecības atašejs? — jautāja Bēmers.
— Paša sūtņa privātsekretārs, monsicur.
Dons Manucls bija cienīgi atsēdies krēslā un apskatīja šīs glīti iekārtotās istabas panno gleznojumus.
Sēna vizuļoja skaistajā pavasara saulē un papeles, kuru rūsganie zari jau metās maigi zaļgani, šūpoja tos pār atkušņa saduļķotās upes straujajiem ūdeņiem.
Apskatījis panno gleznojumus, dons Manuels sāka vērot apkārtnes panorāmu.
— Monsieur, — tcica Bosīrs, — man liekas, jūs nedzirdējāt visu, ko es jums teicu.
— Kā jūs to domājat, monsieur? — jautāja juvelieris, apmulsis no Bosīra skarbā toņa.
— Es redzu, monsicur juvelier, ka Viņa Ekselence top nepacietīgs.
— Piedošanu, monsicur, — nosarcis atbildēja juvelieris, — bet rotu es varu rādīt tikai mana kompanjona klātbūtnē.
— Nu tad, monsicur, lieciet pasaukt jūsu kompanjonu.
Šai mirklī pienāca dons Manucls un ar vēsu augstprātību, kas tam piešķīra īsti dižciltīgu raksturu, viņš kaut ko portugāliski teica savam sekretāram, kas vairākkārt godbijīgi palocījās.
Tad viņš uzgrieza muguru un, atkal piegājis pie loga, turpināja savus novērojumus.
— Monsicur, Viņa Ekselence teica, ka gaidot nu jau desmit minūtes un ka neesot paradis gaidīt, arī karaļa pieņemšanas telpās ne.
Bēmers palocījās un parāva zvaniņa auklu.
Pēc vienas minūtes istabā ienāca kāds cilvēks. Tas bija Bēmera kompanjons Bosāndžs.
Dažos vārdos Bēmers tam bija visu paskaidrojis.
Bosāndžs savukārt palūkojās uz abiem portugāļiem un palūdza Bēmeram viņa atslēgu, lai atvērtu šķirstu.
„Liekas, ka godīgi cilvēki tāpat uzmana viens otru, kā mēs zagļi," nodomāja Bosīrs.
Pēc desmit minūtēm monsicur Bosāndžs atgriezās, nesdams vienā rokā rotu kārbiņu, bet otru bija paslēpis zem sava apģērba. Bosīrs skaidri saskatīja izspiežamies zem tā divu pistoļu siluetus.
— Dariet, ko ziniet, — svarīgi noteica dons Manuels, — bet šie tirgotāji mūs drīzāk uzskata par laupītājiem nekā par sūtņiem.
Un pie šiem vārdiem viņš uzmanīgi palūkojās abiem juvelieriem sejā, lai uztvertu mazāko vaibstu spēli, kas liecinātu, ka viņi saprot portugāliski.
Nekas nebija redzams, bet parādījās tik brīnišķīga dimantu kaklarota, ka tās mirdzums apžilbināja acis.
Juvelieri vislielākā paļāvībā pasniedza kastīti donam Manuelam, kas tūdaļ nikni iesaucās:
— Monsieur, — vērsās viņš pie sava sekretāra, — sakiet šiem nelgām, ka ir nepiedodami tirgotājam citus turēt par muļķiem. Es viņiem prasu dimantus, bet viņi man parāda stikliņus. Sakiet viņiem, ka cs žēlošos Francijas ministriem un savas karalienes vārdā likšu iemcsl Bastīlijā šos nekauņas, kas uzdrošinājušies piemuļķot Portugāles sūtni.
Bosīram nemaz nevajadzēja visu pārtulkot, jo sūtņa sejas izteiksme runāja pārāk skaidru valodu.
Bēmers un Bosāndžs, viens ar otru sacensdamics, steidzās atvainoties, paskaidrodami, ka Francijā parasts iepriekš parādīt dimantu rotu modeļus, lai apmierinātu godīgus pircējus un ncpicvilinātu zagļus.
Monsicur Sūza ar enerģisku žestu piecēlās un devās tieši uz durvīm, apjukušo tirgotāju skatienu pavadīts.
— Viņa Ekselence liek man jums pateikt, — turpināja Bosīrs, — ka viņš ir noskaities par to, ka Francijas galma juvelieri nespēj atšķirt sūtni no blēža, un tāpēc Viņa Eksclcncc atgriežas pilī.
Bēmers un Bosāndžs saskatījās un, no jauna zemu locīdamies, centās atspēkot šādu uzskatu.
Monsicur Sūza gandrīs vai uzmina viņiem uz pirkstgaliem un izgāja.
Abi tirgotāji, vēl arvien zemu noliekušies, bažīgi saskatījās.
Bosīrs lepni sekoja savam draugam.
Vecā apakšā atbultēja durvis.
— Uz sūtniecības pili Žisjēna ielā! — uzsauca Bosīrs kambarsulainim.
— Uz sūtniecības pili Žisjēna ielā! — uzsauca kambarsulainis kučierim.
Tas bija viss, ko Bēmcrs caur lodziņu dzirdēja.
— Nu, tā lieta ir izjukusi, — noņurdēja kambarsulainis.
— Nu, tā lieta ir darīta! — atbildēja Bosīrs. — Stundas laikā šie ubagi būs pie mums.
Un kariete aizripoja, it kā to būtu vilkuši astoņi zirgi.
XXVIII
SŪTNIECĪBĀ
Atgriezušies sūtniecībā, šie kungi atrada Dikorno mierīgi pusdienojam viņu birojā.
Bosīrs palūdza to uzkāpt augšā pie sūtņa, un noturēja viņam šādu runu:
— Jūs saprotat, mans mīļais Dikorno, ka tāds cilvēks, kā monsicur Sūza, nav parasts sūtnis.
— To jau cs esmu novērojis, — atbildēja Dikorno.
— Viņa Ekselence Parīzes turīgākajās un izsmalcinātākajās aprindās grib ieņemt redzamu vietu, un tas nozīmē, ka apmešanās šinī neērtajā pilī Žisjēna ielā viņam nav patīkama. Tātad vajadzēs atrast sūtņa kungam citu, piemērotāku rezidenci.
— Bet tas sarežģīs diplomātisko darbu, — iebilda Dikorno, — mums būs liela skraidīšana pēc paraksta.
— Mīļo Dikorno, Viņa Ekselence dos jums savu karieti.
Dikorno aiz prieka gandrīz vai paģība.
— Man pašam savu karieti! — viņš iesaucās.
— Ļoti žēl, ka jūs līdz šim to neesat dabūjis, — turpināja Bosīrs. — Daudzmaz cienījamas sūtniecības kancelejas vadītājam ir vajadzīga sava kariete, bet pie šā sīkuma mēs vēl atgriezīsimies. Pašreiz sniegsim sūtņa kungam pārskatu par ārlietām. Kur atrodas kase?
— Augšā, monsicur, paša sūtņa telpās.
— Tik tālu no jums!
— Tas tā drošības pēc, monsicur: zagļiem grūtāk, iekļūt pirmajā stāvā nekā apakšējā.
— Zagļiem, — nicīgi saviebās Bosīrs, — tādas nieka summas dēļ!
— Simttūkstoš livru! — iesaucās Dikorno. — Pie joda! var redzēt, ka šis Sūza ir bagāts. Nav daudz tādu sūtniecību, kur kasē būs simttūkstoš livru.
— Vai mēs varētu tūdaļ pārbaudīt? — jautāja Bosīrs. — Man steidzīgi jāķeras pie citiem darbiem.
— Tūlīt, monsicur, tūlīt, — atsaucās Dikorno, atstādams apakšstāvu.
Pārbaudot kasi, viņi atrada tanī simts tūkstoš livru ejošā naudā: pusi
zeltā, pusi sudrabā.
Dikorno pasniedza Bosīram atslēgu, ko viņš uzmanīgi kādu laiku apskatīja, apbrīnodams tās zobu asprātīgo kombināciju.
Pa šo laiku viņš veikli bija dabūjis atslēgas nospiedumu vaskā.
Tad viņš atdeva to atpakaļ Dikorno, piezīmēdams:
— Monsicur Dikorno, tā ir drošāka jūsu rokās nekā manējās; iesim nu pie sūtņa.
Viņi atrada donu Manuclu dzeram portugāļu nacionālo dzērienu — šokolādi. Sūtnis bija nogrimis kāda šifrēta dokumenta pētīšanā. Ieraudzījis kancelejas priekšnieku, viņš iesaucās:
— Vai jums ir pazīstams līdzšinējais korespondenču šifrs?
— Nē, Jūsu Ekselence.
— Labi; es gribu, ka turpmāk jums tas būtu zināms: tādā veidā jūs mani atsvabināsit no veselas virknes apgrūtinošo sīkumu. Ak, jā, kā ir ar kasi? — viņš jautāja Bosīram.