— Nu tad, manu mīļo praviet, — teica Laperūzs, kamēr visapkārt skanēja gan sajūsmas, gan arī vilšanās saucieni, — jums vajadzētu doties man līdzi, kad mēs tagad kāpsim kuģos, lai uzsāktu ceļojumu apkārt pasaulei. Ar to jūs man izdarītu sevišķu pakalpojumu.
Kaliostro neatbildēja.
— Monsicur maršal, — smiedamies turpināja jūrasbraucējs, - tā kā grāfs monsicur Kaliostro negrib šķirties no tik jautras kompānijas, kas arī labi saprotams, tad atļaujiet to darīt man. Piedodiet, monsicur Hāgas grāf, piedodiet, kundze, bet, lūk, pulkstenis jau sit septiņi, bet esmu apsolījis karalim pulkstens septiņos ar ceturksni sēsties karietē. Un nu, tā kā monsicur grāfs Kaliostro nevēlas redzēt manas abas flotes, tad vismaz lai viņš pasaka, kas man gadīsies pa ceļam no Versaļas līdz Brestai. No Brcstas līdz pat polam cs gan tikšu galā, tā ir mana darīšana. Bet, velns lai parauj! No Versaļas līdz Brestai man ir vajadzīgs padoms.
Kaliostro vēlreiz paskatījās uz Laperūzu, bet viņa skatienā bija tik daudz maiguma un skumju, ka visi klātesošie jutās pārsteigti. Vienīgi
vecais jūras vilks no visa tā nekā nemanīja. Viņš atvadījās no saviem galda biedriem. Sulainis palīdzēja viņam uzģērbt siltu zvērādas kažoku un Dibarī kundze iebāza viņam ķešā dažas pudeles vislabākā liķiera, kas tik labi noder ceļotājam. Bet par ko pats ceļotājs parasti nedomā, kamēr beidzot garajās naktīs, braucot ledainos vējos, tās viņam silti liek atcerēties tālos draugus.
— Nu, ko tur tik daudz, pavaicāsim gaišreģim, — smējās Laperūzs, — viņš taču sola jums vēl divdesmit gadu. Vai ne tā, monsieur Kaliostro? Ak, grāf, kāpēc jūs man agrāk nekā neteicāt par jūsu dievišķajiem pilieniem? Lai tas maksātu, ko maksādams, es būtu licis iekraut veselu tonnu kuģī „L'Astrolabe." Tāds, kungi, ir mana kuģa nosaukums. Kundze, atļaujiet vēlreiz noskūpstīt jūsu daiļo roku, kādu cs līdz manai pārbraukšanai droši vien vairs neredzēšu. Uz redzēšanos!
Un viņš izgāja.
Kaliostro vēl arvien klusēja, it kā paredzēdams nelaimi.
Kapteiņa soļi vēl dobji izskanēja uz kāpnēm, tad pagalmā atskanēja viņa jautrā balss, kad tas atvadījās no ļaudīm, kas bija sapulcējušies, lai redzētu viņu aizbraucam.
Tad zirgi sapurināja savas zvārgulīšiem greznotās galvas, karietes durvis ar spalgu troksni aizcirtās un riteņi aizdārdēja pa bruģi.
Laperūzs spēra pirmo soli tajā noslēpumainajā ceļojumā, no kura viņam vairs nebija lemts atgriezties.
Visi klausījās.
Kad nekas vairs nebija dzirdams, visu skatieni kā pēc burvja mājiena pievērsās grāfam Kaliostro.
Viņa vaibsti šinī brīdi izstaroja tādu apgarotības mirdzumu, ka visi nodrebēja.
Šis savādais klusums ilga dažas minūtes.
Pirmais to pārtrauca Hāgas grāfs.
— Kāpēc jūs, monsicur, viņam nekā neatbildējāt?
Šis jautājums izteica visu klātesošo domas.
Kaliostro nodrebēja, it kā šie vārdi būtu uzmodinājuši viņu no transa.
— Tāpēc, ka man viņam būtu vajadzējis teikt: „Monsieur Laperūz, hercogam Rišeljē taisnība, ka viņš jums nesaka — uz redzēšanos, bet gan — ardievu!"
— Velns lai parauj, monsicur Kaliostro, vai jūs to sakāt par Lapc- rūzu?! — iesaucās hercogs nobālēdams.
— O, esat bez rūpēm, maršal, — žigli atteica Kaliostro, — ļaunā redzēšana neattiecas uz jums.
— Bet kas tad notiks ar šo Lapcrūzu, kas solīja skūpstīt manu roku? — iesaucās Dibarī.
— Viņš, kundze, ne tik vien vairs neskūpstīs jūsu roku, bet ari nekad vairs neredzēs tos, no kuriem viņš šovakar atvadījās, — teica Kaliostro, uzmanīgi vērdamies savā glāzē, kas bija pilna ar ūdeni un novietota tā, ka tajā izveidojās pienbalti gaišāki slāņi, ko ieslīpi šķērsoja apkārtējo priekšmetu ēnas.
No visām pusēm atskanēja izbrīnās saucieni.
Sarunas pašreiz bija kļuvušas tik dzīvas, ka ar katru minūti interese pieauga. Redzot, ar kādu svinīgu nopietnību un pat bažām klātesošie gan ar skatieniem, gan ar balsi griezās pie Kaliostro ar saviem jautājumiem, varēja domāt, ka viņi saņem kāda antīka orākula nemaldīgos pareģojumus.
Tad, dodams zīmi, ar visu piekrišanu piecēlās Favrs un uz pirkstgaliem devās palūkoties priekšistabā, vai kāds no kalpotājiem viņus nenoklausās.
Bet, kā mēs jau teicām, monsicur Rišeljē namā bija priekšzīmīga kārtība un monsicur Favrs sastapa priekšistabā tikai kādu vecu kambarsulaini, kas pašaizliedzīgi, kā sargs atbildīgā postenī, sargāja parādes durvju ieeju svinīgajā deserta stundā.
Favrs atgriezās savā vietā, pamādams pārējiem galda biedriem, ka viņi ir vieni.
— Tādā gadījumā, — tcica Dibarī, pareizi sapratusi Favra mājienu, — pastāstiet mums, kāds liktens sagaida šo Lapcrūzu.
Kaliostro pakratīja galvu.
— Pastāstiet, pastāstiet, monsicur Kaliostro! — sauca vīrieši.
— Jā, jā, mēs ļoti lūdzam.
— Nu, labi, kā jau viņš pats teica, monsicur Laperūzs dodas braucienā ap zemeslodi, lai turpinātu Kuka ceļojumus, bet nabaga nelaimīgais Kuks, kā jūs paši zināt, tika nogalināts Sendviču salās.*
— Jā, jā, mēs to zinām! — apstiprināja gan saucieni, gan galvas mājieni.
— Viss liecina par pasākuma laimīgu izdošanos. Monsicur Laperūzs ir lielisks jūrnieks; bez tam vēl karalis Ludviķis XVI ir skaidri norādījis viņam ceļu.
— Jā, — pārtrauca to Hāgas grāfs. — Vai nav tiesa, monsicur Kondorsē, Francijas karalis ir labs ģeogrāfs?
— Labāks nekā karalim tas būtu vajadzīgs. Karaļiem vajadzētu pazīt visu tikai tā no virspuses. Tad viņi vieglāk vadāmi tiem cilvēkiem, kas pazīst dziļumus.
— Monsicur marķīz, — smaidīdams piezīmēja Hāgas grāfs, — tā ir laba mācība.
Kondorsē pietvīka.
— Ak nē, grāfa kungs, — viņš tcica, — tā ir tik vienkāršu vārdu spēle un filozofisks vispārinājums.
Tagad — Havaju salas
— Tātad viņš dodas ccjā? — iejaucās Dibarī, gribēdama nepieļaut jebkuru mēģinājumu pārtraukt sarunu par galveno tematu.
— Tātad viņš dodas ccļā, — atkārtoja Kaliostro. — Kaut gan jūs viņu redzējāt ļoti steidzamies, izbraukšana tomēr nenotiks tik drīz. Es redzu viņu pārāk ilgi aizkavējamies Brcstā.
— Žēl, — noteica Kondorsē. — Pašreiz ir īstais laiks, varbūt jau pat mazliet par vēlu, februāris vai marts būtu bijis izdevīgāks.
— Ak, novēliet viņam šos trīs mēnešus, monsicur Kondorsē, vismaz šai laikā viņš dzīvo, dzīvo un cer.
— Man šķiet, viņam ir labi izmeklēts virsnieku sastāvs? — Rišeljē vaicāja.
— Jā, — atbildēja Kaliostro, — otru kuģi komandē kāds izcils virsnieks. Es viņu redzu, viņš vēl ir jauns, uzņēmīgs un nelaimīgi pārdrošs.
— Kāpēc nelaimīgi?