— Nu, lūk, cs meklēju šo mūsu draugu gadu vēlāk un viņa vairs neredzu, — teica Kaliostro, uztraukts lūkodamies savā glāzē. — Vai kāds no jums nav monsicur Langlē pazina vai radinieks?
— Nē.
— Un neviens vinu nepazīst?
— Nē.
— Labi. Viņš mirs pirmais, es viņa vairs neredzu.
Visapkārt atskanēja murmināšana, kura pauda pārsteigumu un bailes.
— Bet viņš… viņš… Laperūzs? — vairākas balsis čukstēja.
— Viņš brauc, piestāj krastā, kāpj atkal kuģī. Gadu, divus gadus, viss iet labi. No vina saņem zinas.* Un tad…
— Un tad?'
— Paiet gadi.
— Un beidzot?
— Beidzot… okeāns trako, debesis apmākušās. Šur un tur redzami nezināmi krasti, rijīgi kā grieķu arhipelāga nezvēri. Viņi uzglūn kuģim, kas, straumes nests, krēslā maldās starp zemūdens klintīm. Beidzot vētra, kas mazāk bīstama nekā krasts, tad maldinošās ugunis. Ak, Laperūz, Lapcrūz! Ja tu varētu mani uzklausīt, es tev teiktu: „Tu brauc kā Kristofers Kolumbs, lai atrastu jaunas pasaules, bet , Laperūz, sargies no nezināmām salām!"
Viņš apklusa.
Un kamēr Kaliostro pēdējie vārdi vēl izskanēja gaisā, visi klātesošie juta sev pārskrienam aukstus drebuļus.
Pēdējās ziņas par Laperūza braucienu pārveda leitnants Leseps, kurš vienīgais no visas ekspedīcijas ļaudīm palika dzīvs.
— Bet kāpēc gan viņam to nepateikt! — iesaucās Hāgas grāfs, uz kuru šis cilvēks, kas tā prata pakļaut sev citu sirdis un prātus, bija atstājis ne mazāku iespaidu kā uz pārējiem.
— Jā, jā, — tcica Dibarī kundze, — kāpēc gan mēs, nevarētu sūtīt ziņnesi, lai viņu atgrieztu? Tāda cilvēka kā Laperūzs dzīvība, maršal, ir kurjera pūļu vērta.
Maršals saprata un piepacēlās, lai pazvanītu.
Šai brīdī Kaliostro izstiepa roku. Maršals atkal atslīga savā krēslā.
— Ak, vai, — tcica Kaliostro, — katrs brīdinājums būtu gluži veltīgs: cilvēks, kas paredz likteni, to nevar novērst. Ja Laperūzs būtu dzirdējis manus vārdus, viņš smietos tāpat, kā Priama dēli smējās par Kasandras pareģojumu. Bet ko nu par to runāt, jūs jau paši, monsieur Hāgas grāf, smejaties, un to pašu dara visa sabiedrība. Ak, neizliecieties, monsieur Favr, es nekad vēl neesmu atradis ticīgu auditoriju!
— O, mēs jums ticam! — iesaucās Dibarī un maršals Rišeljē.
— Es ticu, — nomurmināja Tavernī.
— Es arī, — pieklājīgi tcica Hāgas grāfs.
— Jā, — atbildēja Kaliostro, — jūs ticat, tāpēc ka runa ir par Laperūzu, bet tiklīdz mēs runātu par jums, jūs vairs neticētu.
— O!
— Es par to esmu pārliecināts.
— Es atzīstu, ka ticētu tikai tad, ja monsieur Kaliostro būtu teicis Laperūzam: «Sargieties no svešiem krastiem!" Tad viņš to arī būtu darījis un tas jau pavairotu viņa izredzes.
— Bet es jums, monsieur grāf, apgalvoju gluži pretējo: ja viņš būtu man noticējis, jūs paši redzat, cik mans atklājums būtu bijis tam mocošs. Briesmu brīdī, redzot savā priekšā nezināmus krastus, kas tam var kļūt liktenīgi, nelaimīgais, iedomādamies par manu pravietojumu, būtu izjutis tuvojamies liktenīgo un nenovēršamo nāvi, no kuras tam nekādi vairs nav iespējams izbēgt. Tās vairs nebūtu vienreizējas, bet gan tūkstoškārtīgas nāves mokas, ko viņš tādā gadījumā pārciestu, ja maldīšanās neziņā, kad visur valda izmisums, nozīmē tūkstoškārt mirt. Padomājiet tik, ja es viņam atņemtu cerību, bet tā ir vēl pēdējais mierinājums, ko nelaimīgais saglabā pat vēl zem bendes cirvja, kad jau viņš jūt zem tērauda asmens plūstam savas asinis. Dzīvība zūd, bet cilvēks vēl cer.
— Tā ir taisnība! — daži klātesošie klusi piebilda.
— Jā, — noteica Kondorsē, — tas plīvurs, kas apsedz mūsu dzīves pēdējos brīžus, ir vienīgais reālais guvums, ko Dievs mirstīgajiem piešķīris.
— Lai nu būtu kā būdams, — ierunājās Hāgas grāfs, — bet ja man tāds cilvēks, kā jūs, sacītu: sargieties no tādas un tādas personas vai tādas un tādas lietas, es labprāt uzklausītu šo padomu un vēl pateiktos padoma devējam!
Kaliostro skumji pasmaidīja un pakratīja galvu.
. — Visā nopietnībā, — turpināja Hāgas grāfs, — pasakiet man par nākotni un es jums būšu pateicīgs.
— Jūs gribat, lai es jums pasaku to, ko cs negribēju atklāt Laperūzam?
— Jā, cs to gribētu.
Kaliostro sakustējās, it kā gribētu ko teikt, bet tad atkal apstājās.
— O nē, monsieur grāf, nē, to nevar.
— Bet es jūs ļoti lūdzu!
Kaliostro novērsās.
— Nē, nekad! — viņš nomurmināja.
— Pielūkojiet tik, — smaidīdams tcica grāfs, — tā jūs mani vēl padarīsit neticīgu.
— Labāk neticība, nekā nemiers.
— Monsicur Kaliostro, — tcica grāfs, — jūs aizmirstat vienu lietu.
— Un kāda tā būtu? — godeienīgi jautāja gaišreģis.
— Proti, ka ir daudz cilvēku, kas bez bažām var nelikties ne zinis par savu likteni, bet ir vēl citi, kuriem vajadzētu būt skaidrībā par savu nākotni, jo no tās ir atkarīgs nevien viņu pašu, bet vēl miljoniem citu cilvēku liktenis.
— Tad pavēliet man, jūsu augstība, — tcica Kaliostro. — Bez pavēles cs to nedarīšu.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Ka gaidu Jūsu Majestātes rīkojumu. Tam es paklausīšu, — klusā balsī teica Kaliostro.
— Monsicur Kaliostro, cs jums pavēlu pareģot manu nākotni! — ar cieņas pilnu žestu teica karalis.
Tai pašā mirklī, kad Hāgas grāfs bija atļāvis titulēt sevi par karali un tādā kārtā, dodams pavēli, pats anulēja savu inkognito, maršals Rišeljē piecēlās un, pazemīgi tuvodamies valdniekam, teica:
— Es pateicos jums, sirc, par to godu, ko Zviedrijas karalis ir prādljis manam namam. Lūdzu Jūsu Majestāti ieņemt goda vietu. Sākot no šā brīža tā pieder vienīgi jums.
— Ak, nu, paliksim vien, kur mēs esam, monsieur maršal, lai nezaudētu neviena vārda no tā, ko mums teiks monsicur Kaliostro.
— Karaļiem, sire, nemēdz teikt patiesību.
— Ak, bet es taču neesmu savā valstī. Ieņemiet, lūdzu, savu vietu, monsicur hercog, un nu, monsicur Kaliostro, lūdzu runājiet!
Mags pameta acis uz savu glāzi, no kuras dibena uz augšu pacēlās dzirkstis, it kā tā būtu pildīta ar šampanieti. Likās, ka ūdens viņa varenā gribas spēka iespaidā sāk mutuļot.
— Sirc, sakiet man, ko jūs vēlētos zināt, — teica Kaliostro, — esmu gatavs jums atbildēt.
— Sakiet man, kādā nāvē es miršu.
— Jūs kritīsit no lodes.
Gustava piere noskaidrojās.
— Ak, tātad cs miršu kaujā kā kareivis, — viņš teica. — Pateicos, Kaliostro, simtkārt pateicos. O, cs paredzu kaujas un Gustavs Ādolfs, tāpat arī Kārlis XII man ir devuši paraugu, kā mirst zviedru karaļi.
Kaliostro klusēdams nolieca galvu.
Hāgas grāfs sarauca uzacis.
— Kā! — viņš tcica, — vai tas nebūs kaujā, kad mani ķers liktenīgais šāviens.
— Nē.
— Tad kādā aplenkšanā? Tas arī ir iespējams.
— Nē, sirc, tā nebūs aplenkšana.
— Bet kur tad?
— Kādā ballē, sirc.
Karalis kļuva domīgs.
Kaliostro, kas bija piecēlies, atkal apsēdās un, galvu noliecis, abām rokām aizklāja seju.