— Mums vairs nav kartupeļu,—Tatjana ieminējās. — Vai tiešām viss jāuzvēl mammas pleciem?
— Šodien nopirkšu. Tu labāk ņem, kas tev ņemams, un taisies, ka tiec, — Aleksejs Paličs saniknots sacīja.
— Tēt, ja tu domā… — Tatjana iesāka, tomēr Aleksejs Paličs viņu pārtrauca:
— Un nerunā ar mani kā ar mazu bērnu. Esmu jau pāraudzis to vecumu.
Māte un meita saskatījās. Tādu Alekseju Paliču viņas vēl nebija redzējušas. Viņām pie galda līdzās sēdēja svešs cilvēks — rupeklis, kas iedomājas, ka tik tiešām ir ģimenes galva.
Anna Maksimovna mazliet satraucās.
— Vai tev nepatikšanas? Kaut kas noticis?
Taču Aleksejs Paličs jau nožēloja savus vārdus un ieslēdza atpakaļgājienu.
— Kas ar mani var notikt? — viņš mierīgi jautāja. — Padomā pati: kas Kuļeminskā vispār var notikt?
Anna Maksimovna nopūtās. Kopš tā brīža, kad Aleksejs Paličs viņas dēļ bija pametis savus mākoņus, viņā neizzuda vainas apziņa.
— Vismaz būtu ņēmis uz skolu līdzi brokastis, — Anna Maksimovna sacīja. — Kas tie par eksperimentiem ar tukšu vēderu!
«Ir gan eksperimenti — un vēl kādi!» Aleksejs Paličs klusībā pasmaidīja.
— Dod savu portfeli — ielikšu tev brokastis.
«Tā tik vēl trūka,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Interesanti, ko es tur tumsā esmu sabāzis?»
— Paldies, es paēdīšu bufetē, — viņš skaļi sacīja. — Iedod man, Aņečka, kādus divus rubļus. Un somu kartupeļiem.
Iegājis guļamistabā, Aleksejs Paličs pagrūda portfeli ar zagtajiem produktiem zem skapja un devās uz veikalu.
Pazīstamā pārdevēja (Kuļeminskā visas pārdevējas ar visiem ir pazīstamas) nosvēra desmit kilogramus kartupeļu.
— Vai tad pašu jau cauri? — viņa pavaicāja, kaut arī lieliski zināja, ka Muhini ar kartupeļu audzēšanu nenodarbojas.
— Tā sanācis … — Aleksejs Paličs taisnojās, juzdamies kā baltā vārna, jo Kuļeminskā kartupeļus stādīja pat putraimu fabrikas direktors.
— Kartupeļi man pašvaki, — pārdevēja sacīja un vēl pačukstēja: — Pasakiet Annai Maksimovnai, lai ienāk. Ir siļķes bundžās.
— Vai labas? — Aleksejs Paličs naivi pajautāja.
— Ko jūs! — izbrīnījās pārdevēja. — Pie mums brauca pat no pilsētas, ņēma pa pieciem kilogramiem.
Un tad, mazlietiņ atmaidzis, Aleksejs Paličs pieļāva pirmo kļūdu. Pati par sevi kļūda nebija nozīmīga, taču, kā redzēsim, šai sekos vēl citas, kas galarezultātā novedīs pie pamatīga skandāla.
— Sakiet, Klaudija Petrovna … — Kuļeminskā visas pārdevējas sauca par Klaudijām. — Sakiet, Klaudija Petrovna, — ko aptuveni ēd bērni trīs četru mēnešu vecumā?
— Puika vai meitene? — pārdevēja lietišķi apprasījās.
— Nu, teiksim, puika . . .
— Puika … — pārdevēja aizdomājās, — saprotams, tas vienalga— puika vai meitene. Es tikai tāpat pajautāju . . . Man ir meita. Bet jums taisni puika, vai tad jūs nezināt, ar ko viņu baro?
— Viņš jau ir liels. Bet ar ko baroja agrāk, esmu aizmirsis.
— Arī es esmu aizmirsusi. Manējai jau septiņi gadi, vico iekšā visu, cel tik priekšā. Bet kāpēc jūs interesējaties?
— Tāpat vien. Aiz ziņkārības.
— Aiz ziņkārības… — pārdevēja novilka, un viņas acis nelāgi iemirdzējās. — Nu, protams, aiz ziņkārības … Kā tad nosaucāt puisīti?
— Vēl neesam nosaukuši, — Aleksejs Paličs automātiski atbildēja, un tūliņ viņu sagrāba izbīlis no paša vārdiem. — Es gribēju sacīt. . . tie . . . vecāki . . . vēl nav izdomājuši vārdiņu.
— Trīs mēnešu laikā?! — pārdevēja brīnījās.
— Iedomājieties tikai … — Aleksejs Paličs steidzīgi sacīja. — Uz redzēšanos.
Skolotājs ātri pagriezās un devās uz izeju. Pārdevēja noskatījās viņam pakaļ. Skatījās ar interesi un aizdomām, kas Aleksejam Paličam nekā laba nesolīja.
Kad viņš pārnesa kartupeļus mājās, Anna Maksimovna bija nodarbināta ar Andrejiņa barošanu. Steigā Aleksejs Paličs bija iegrūdis portfeli zem skapja pārāk dziļi, un tagad viņam vajadzēja ņemt talkā krāsns kruķi. Lai slāpētu troksni, Aleksejs Paličs sāka dziedāt.
Nometies skapja priekšā uz ceļgaliem un noņemdamies ar kruķi, skolotājs nedabiski dziedošā balsī dudināja kaut kādu «na-na-na, la-la-la». Turklāt, atceroties, ka arī dabiskā balsī viņš nekad nedziedāja, ka viņa balss bija rūcoša un ka pašreiz viņš dungoja saliecies, nebūs grūti iedomāties, kādi kazas blējieni nonāca līdz Annas Maksimovnas ausīm.
— Kas tev par klepu? — viņa uzsauca no blakusistabas. — Iedzer kādu tableti, citādi skolā pavisam paliksi bez balss.
— Es nevis klepoju, bet dziedu, — Aleksejs Paličs atsaucās.
— Vēl labāk! — Anna Maksimovna iesmējās. — Kas tev uznācis?
Izmakšķerējis putekļaino portfeli, viņš to noslaucīja gar mēteli,
tad, brītiņu padomājis, notrauca putekļus no mēteļa ar segu, bet segu apgrieza uz otru pusi. Iedams cauri virtuvei, Aleksejs Paličs apstājās pie plīts, norūcās «la-la-la» un, cenzdamies nesacelt troksni, nolika kruķi vietā.
— Ko tu sacīji? — neredzamā Anna Maksimovna apjautājās.
— Es sacīju —«la-la», — Aleksejs Paličs atbildēja, pēkšņi noskaities uz sevi un savu tūļāšanos. — «La-la» un vairāk neko. Ko tu brīnies? Sitās dziesmas skan pa radio caurām dienām. Es skrienu, Anna, ir laiks.
Un Aleksejs Paličs steidzīgi aizgāja, pamezdams sievu manāmā neizpratnē. Nekādu aizdomu viņai pagaidām nebija. Gluži vienkārši — šorīt Aleksejs Paličs bija paguvis divas reizes izrādīt neierastu patstāvību — gan meitai izteikdams rājienu, gan mēģinādams dziedāt. It īpaši uzkrītoša likās dziedāšana. Aleksejs Paličs nedziedāja nedz svētkos, nedz dzimšanas dienās, pat muti nevēra vaļā, kautrējās. Viņš pat kaunējās par citiem, ja tie sāka dziedāt pārlieku skaļi.
Tāpēc vieglprātīgajam «la-la», ko Aleksejs Paličs nodungoja, bija daudz lielāka nozīme, nekā sākumā varēja likties. Tā bija novirze no normas — varētu nodomāt, ka Aleksejs Paličs uz mirkli vairs nav viņš pats. Are, kas iznāk no nenozīmīgas lallināšanas.
Un Anna Maksimovna to iegaumēja.
Iegaumēja tāpat vien, neizdarot nekādus secinājumus.
Kad Aleksejs Paličs pienāca pie skolas, pulkstenis jau rādīja bez desmit minūtēm deviņi.
No visām pusēm uz galveno ieeju straumēm plūda skolēni. Jaunāko klašu audzēkņi bez kautrēšanās un dzīvespriecīgi sveicināja skolotāju. Turpretī vidusskolēni, baiļodamies zaudēt savu cieņu, izlikās, ka nemana Alekseju Paliču, un sveicināja vienīgi tad, ja saskrējās aci pret aci.
Starp citu, torīt Aleksejs Paličs pats tik tikko ievēroja savus audzēkņus. Viņš gāja pāri pagalmam, un viņa skatiens bija kā piekalts nelielajām, ar skārdu apsistajām durvīm. Jebkuru citu dienu viņš bez šaubīšanās būtu nokāpis uz brīdi pagrabā un pēc tam mierīgi no turienes izgājis, taču tagad viņam šķita, ka tas var likties aizdomīgi.
Pēkšņi skolotājs pamanīja, ka skolas viņā pusē atveras durvis. Pagalmā iznāca sieviete un taisnā ceļā devās uz pagrabu. Pie pagraba ieejas viņa apstājās, paraustīja slēdzeni un, kā Aleksejam Paličam likās, pat pieklauvēja pie durvīm.
«Sadzirdējusi bērnu!» viņam iešāvās prātā. «Visam beigas!»
Sieviete pamanīja skolotāju un pamāja viņam ar roku.
— Panāc šurp!
Aleksejs Paličs pienāca tuvāk. Viņa seja bija bāla kā ļaundarim, kas nožēlojis savus grēkus. To būtu pamanījis ikviens. To pamanīja arī sieviete, kas stāvēja viņam pretī, taču nebūt nebrīnījās. Viņa bija pieradusi, ka skolā visi viņas priekšā izskatās vainīgi. Turpretī viņai pašai vienmēr bija taisnība. Pie tā viņa arī bija pieradusi.