— Atver durvis!
— Kāpēc, Jefrosiņja Dmitrijevna? — Aleksejs Paličs bikli pavaicāja.
— Tāpēc, ka tur pie tevis stāv mans spainis. Jau no pagājušā gada. Vai tikai nebūsi to izsaimniekojis?
Alekseja Paliča sirds, kas bija uz mirkli pamirusi, pamazām atsāka pukstēt. Protams, arī šajā gadījumā viņš bija vainīgs. Tieši viņš bija ieņēmis pagrabu, kurā Jefrosiņja Dmitrijevna glabāja savus spaiņus un sukas. Kopš tā laika šī sieviete viņu mazliet neieredzēja un uzrunāja ar «tu», negodājot vārdā un tēvvārdā.
— Spaiņa tur nav, Jefrosiņja Dmitrijevna. Jūs jau senāk tos visus pievācāt.
— Ko, tu mani par muļķi turi, vai?
Dot noteiktu atbildi uz šo jautājumu Aleksejs Paličs neiedrošinājās, un nebija nemaz laika pļāpāt — vajadzēja nekavējoties Jefrosiņju Dmitrijevnu aizmānīt prom no durvīm.
— Man nav atslēgas.
— Atnes!
— Un bez tam … es atcerējos . . . Jūs atvainojiet, bet spaini es, liekas, esmu . . .
— Sabendējis, — Jefrosiņja Dmitrijevna bargi noteica.
— Jā, jā . . . tā varētu sacīt. Es šodien pat nopirkšu jaunu.
— Tas spainis bija emaljēts.
— Nu, protams . . . noteikti . . . Skaista diena šodien, vai ne, Jefrosiņja Dmitrijevna?
— Jums vienmēr viss rādās rožainās krāsās,—Jefrosiņja Dmitrijevna sacīja un lēnām devās prom. Pat no mugurpuses viņa izskatījās majestātiska un nepieejama.
Turpretī mājās Jefrosiņja Dmitrijevna bija visai lāga sieviete. Viņa kopa slimu vīru, palīdzēja kaimiņiem; no savas trūcīgās aldziņas prata atlicināt naudu, ko aizsūtīt dēlam uz armiju. Vienīgi skolā viņai galvu reibināja vara, kas bija liela, jo sniedzās pāri visām skolas telpām līdz pat direktora kabinetam.
Kad Jefrosiņja Dmitrijevna bija aizgājusi, Aleksejs Paličs centās kaut ko saskatīt caur pagraba logu, taču nekā neredzēja: vakar viņš pats pirms aiziešanas rūpīgi bija aizklājis logu ar avīzi.
No pagraba nebija dzirdama ne skaņa.
Tiklīdz Aleksejs Paličs sataustīja kabatā atslēgu, skolā atskanēja zvans, un skolotājs steigšus devās uz galveno ieeju.
Pagāja minūtes piecas, kamēr viņš skolotāju ģērbtuvē novilka mēteli un uzkāpa otrajā stāvā. Tukšajā gaitenī viņš satikās ar direktoru.
— Esi nokavējies? — direktors vaicāja.
— Kā redzi.
Ar skolas direktoru viņi dzīvoja vienā ielā nu jau divdesmit gadu.
— Un kas jāsaka? — Direktors pasmaidīja.
— Vairāk tā nedarīšu.
— Ticu. Bet ar Jefrosiņju Dmitrijevnu gan tu, dieva dēļ, neķildojies. To es kā draugam saku. Pagrabu es tev atdevu . . . Vai nepietiek, ka fizkultūrietis man jau sprandu aplauza: viņš tur bija gribējis ierīkot cīkstoņu sekciju . . . Un tu vēl nevari viņai atdot nezin kādus spaiņus.
— Vai sūdzējās?
— Nav īstais vārds.
— Spaiņu tur nebija. Taču es nopirkšu.
— Nopērc, lūdzu. Tu man piedod, bet uz mūsu vietām atradīsies citi kandidāti, taču uz viņas — diezin vai. Man tā ir problēma numurs viens.
— Ja es tev pateiktu, kāda man ir problēma . . .
— Atnāc pie manis mājās, aprunāsimies.
— Varbūt arī aiziešu, — Aleksejs Paličs sacīja, nodomādams, ka nebūtu slikti iegūt vēl vienu līdzdalībnieku. Ar direktoru viņiem bija visdraudzīgākās attiecības.
Kā par nelaimi, Aleksejam Paličam pirmā stunda bija sestajā klasē.
Kaut arī Boriss ir pašu cilvēks, tomēr bērns: noslēpums viņam lauzās uz āru — visu stundu zēns dīdījās, visu laiku raudzījās uz Alekseju Paliču, it kā gribēdams dot kādu mājienu, it kā juzdams līdzi; Borisa izskats liecināja par to, ka pat nāves bailēs viņš neatklās lielo noslēpumu, taču tas pats izskats kliegtin kliedza, ka noslēpums tomēr pastāv.
Visu stundu Aleksejs Paličs it kā dalījās uz pusēm. Viņa dvēsele atradās pagrabā, bet miesa pārvietojās pa klasi, izsauca pie tāfeles un uzdeva jautājumus. Skolēni, pamanījuši, ka skolotāja klasē daļēji nemaz nav, pamazām kļuva bezkaunīgi. Kad pie tāfeles tika izsaukts putraimu fabrikas ' direktora dēls, citi viņam sāka teikt priekšā tīšuprāt nepareizi. Viņš, neuzticēdamies pats sev, šīs muļķības atkārtoja. Aleksejs Paličs klausījās neuzmanīgi, taču uz tāfeles uzrakstītais runāja pats par sevi.
Putraimu direktora dēls saņēma divnieku. Viņš labi zināja par virpu, tāpēc apsēdās savā vietā un līdz pat stundas beigām skatījās uz Alekseju Paliču kā uz nodevēju.
Visu dienu skolotājs jutās neomulīgi. Skolēni pagadījās īpaši neaptēsti, skolotāji izskatījās dīvaini un aizdomīgi. Starpbrīdī, paraudzījies pa skolotāju istabas logu, Aleksejs Paličs pamanīja netālu no skolas stāvam milicijas mašīnu. Viņš zināja, ka pretējā namā dzīvo šīs mašīnas šoferis, un tomēr, raugoties uz dzeltenzilo auto, pa galvu jaucās nepatīkamas domas.
Bez tam Aleksejs Paličs nemitīgi ieklausījās. Viņš saprata, ka nav iespējams cauri diviem griestu pārsegumiem sadzirdēt vārgu zīdaiņa bļāvienu, taču gaidīja to.
Nelielu mierinājumu deva tas, ka zēniņš vakar bija «solījis» nekliegt. Bet kurš gan zina vēl labāk par skolotāju, cik vērti ir šādi solījumi . . .
Un vēl Aleksejs Paličs domāja par to, ka puišelis ir izsalcis. Andrejiņš līdzīgos gadījumos sacēla tādu brēku, it kā viņš būtu barots nevis pirms trim stundām, bet pagājušogad. Tiesa, šis nebija Zemes bērns. Iespējams, ka viņam barība vispār nav nepieciešama vai arī viņš barojas ar elektrību, taču tas bija vēl jāpārbauda. Pagaidām Alekseja Paliča acu priekšā rēgojās kails, neaizsargāts zīdainis, kuru kāda varena un nežēlīga roka iemetusi saltajā kosmosā. Zeme, kas gadījās viņam ceļā, neprata tālo viesi pat pabarot. Nē, vairāk tas neatkārtosies! Zeme viņam palīdzēs!
Tā domāja Aleksejs Paličs. Viņš vairs nejutās tikai kā cilvēks vai tikai kā skolotājs. Viņš nebija parasts produktu zaglis vai spaiņu pie- gružotājs. Viņš pat nebaidījās no nepatīkamās sarunas ar putraimu direktoru. Aleksejs Paličs apzinājās sevi kā visas Cilvēces pārstāvi.
Tas bija prieka mirklis, kvēlojoša dzirksts, īss uzliesmojums.
Pēc tam starpbrīdī pienāca Boriss Kuļikovs un visu izpostīja.
— Viņa tur vairs nav, Aleksej Palič, — Boriss paziņoja.
— Tu esi prātu zaudējis! — skolotājs čukstēja, no jauna pārvērz- damies sazvērniekā. — Es taču teicu — bez manis never vaļā!
— Es nemaz nevēru. Tur stiklā ir caurumiņš, es ar zīmuli izdūru vēl avīzē caurumu — kaste ir tukša.
— Vai atslēga ir savā vietā?
— Viss savā vietā.
. . . Sīkās rociņas ieķeras dēļa malā . . . vienreiz . . . otrreiz . . . desmito reizi… pāri malai pārvēlas kails mazulis… lejā—tukšums. Viegls trieciens . . . Tad tāpēc tur visu laiku ir klusums!
Aleksejs Paličs metās lejup pa kāpnēm. Skolēni atkāpās pie sienas, padodami skolotājam ceļu. Uzskriedams virsū pavecākai angļu valodas skolotājai, Aleksejs Paličs notrieca viņai no deguna brilles, pirms viņa bija paguvusi sazīmēt savu kolēģi. Vēlāk šī skolotāja pedagoģiskās padomes sēdē daudz runāja par skolēnu slikto uzvedību starpbrīžos.
Neskatīdamies atpakaļ, nedomādams ne par kādu konspirāciju, Aleksejs Paličs atslēdza durvis un iedrāzās pagrabā.