Zēns gulēja, kur gulējis.
Vēl arvien neticēdams savām acīm, Aleksejs Paličs viņu aptaustīja. Nebija ne sasitumu, ne skrambu. Puišelis bija sveiks un vesels. Tiesa, kaut kas viņā bija mainījies. Tikai Aleksejs Paličs, dziļi aizelsies, nemanīja, kas tieši. Tas viņam šobrīd nebija galvenais. Atcerēsimies, ka Aleksejs Paličs šajā īsajā laikā bija pārdzīvojis gan šī bērna nāvi, gan viņa piedzimšanu par jaunu.
Mazulis, šķiet, Alekseju Paliču pazina. Viņš iebrauca vīram ar pirkstu acī un smaidīdams izdvesa:
— Paličs . . .
— Es pats, dārgais, es pats … — Aleksejs Paličs atsaucās. — Tu vēl mazlietiņ pagūli, es drīz atnākšu. Atnākšu ar vēl vienu puisīti . . . Mēs viņam austiņas norausim, ka viņš mūs tā pārbiedēja.
Augšā atkal atskanēja zvans. Tas sauca Alekseju Paliču uz pēdējo stundu un nekad vēl nebija skanējis tik derdzīgi.
Tādā. pašā tempā skolotājs aizslēdza durvis un metās uz skolu. Neapstājoties viņš berzēja aci, jo mazulis to bija sabakstījis ne pa jokam.
Arī šoreiz gaitenī pagadījās direktors.
— Atkal esi nokavējies?
Aleksejs Paličs klusēdams paraustīja plecus.
— Kas tev šodien lēcies? Tu izskaties tā, it kā būtu nokritis no Mēness?
— Kāpēc no Mēness? — Aleksejs Paličs nodrebēja. — Kas tev teica, ka no Mēness?
Šoreiz direktors palūkojās uz Alekseju Paliču ar izbrīnu.
— No kurienes tad?
— Vai tu par mani runā? — Aleksejs Paličs beidzot aptvēra.
— Par ko tad citu … — Direktors iesmējās. — Tev jau visu laiku kosmoss rādās: sudrabainie mākoņi un tā tālāk . . .
— Drīzāk — un tā tālāk, — Aleksejs Paličs sacīja.
— Paklausies, — direktors uzsāka nopietnu valodu, — man zvanīja no putraimu fabrikas . . . Atkal tu viņam esi iespēris divnieku?
— Šodien? — Aleksejs Paličs brīnījās. — Pa kuru laiku šis paguvis jau nosūdzēt…
— Re, ka paguvis. Vai tad viņš ir pavisam bezcerīgs?
— Kāpēc bezcerīgs? Nav garīgi atpalicis, ir pilnīgi normāls. Vienkārši negrib. Bet galvenais — paļaujas uz tētiņu.
— Tad, lūk, kā: vai nu tu viņu sapurini . . . vai atdod virpu. Citādi mēs esam nelāgā situācijā.
— Es labāk atdošu virpu, — Aleksejs Paličs nolēma.
— Un vispār es pat nezinu, kas tai pagrabā notiek, — direktors sacīja. — Man patlaban ir brīvs brīdis. Iedod atslēgas — ieiešu apskatīt tavu laboratoriju.
— Atslēgas? — Aleksejs Paličs pārvaicāja. — Ak, atslēgas . . . Atslēgu gan man nav. Visu laiku, saproti, nēsāju līdzi, bet šodien aizmirsu mājās.
Aleksejs Paličs bezkaunīgi uzsita sev pa kabatu. Tā kā sācis melot viņš bija tikai kopš vakardienas, tad uzsita tieši pa to kabatu, kurā atradās atslēgas.
— Nu re, kur nošķindēja,—direktors sacīja.
— Tās ir mājas atslēgas.
— Kam tev vajadzīgas mājas atslēgas, ja jūs māju nekad neslēdzat ciet?
— Kāpēc neslēdzam?
— Tāpēc, ka tev mājās arvien kāds paliek pie bērna.
— Bet ja nu es vēlu pārnāku?
— Kad tu esi vēlu nācis mājās?
— Ko tu man piesienies! — Aleksejs Paličs neizturēja.
— Tāpēc, ka rezerves atslēgām arvien jābūt pakarinātām skolotāju istabā, — direktors paskaidroja. — Citādi inspektori man sados pa mici, bet es—tev. Tā kā rīt lai būtu atslēgas! Norunāts?
— Labi, — Aleksejs Paličs noburkšķēja un devās uz klasi, kur pa durvju spraugu jau trijos stāvos cita virs citas rēgojās skolēnu pabāztās galvas.
OTRĀ DIENA Turpinājums ar pieslēgšanos
Kad Aleksejs Paličs pēc stundas izgāja pagalmā, zēni jau spēlēja futbolu.
Zeme bija pietiekami nožuvusi, lai bumba neiestrēgtu dubļos, un bija arī pietiekami slapja, lai futbolisti būtu dubļos līdz ausīm. Tas ir — tieši pa dubļiem viņi nevārtījās, taču paskats bija tāds, it kā ikviens no viņiem vismaz reizi būtu bijis ierakts zemē.
Tiesnešu nebija. Tapec arī soda sitienu nebija. Uzbrucējs, ja tika notriekts no kājām, gluži vienkārši uz neilgu laiku izstājās no spēles, jo dzinās pakaļ nevis bumbai, bet aizsargam, cenzdamies trāpīt viņam pa celi. (Tieši tā spēlēja putraimu fabrikas izlase, rādīdama piemēru saviem jaunākajiem brāļiem.)
Jaunākie brāļi — gandrīz visi Alekseja Paliča skolnieki — bija apguvuši arī citu futbola paņēmienu: pēc katriem iesistajiem vārtiem spēlētāji ilgi apskāvās un pat bučojās, gluži it kā būtu satikušies pēc ilgākas prombūtnes. Starp citu, šis vīrišķīgais maigums, pateicoties televīzijai, patlaban ir izplatījies visā futbola pasaulē, un iespējams, ka drīz futbola mačos priekš bučošanās tiks paredzēts papildu laiks.
Izmantodams mirkli, kad bija iesisti kārtējie vārti un laukuma centrā bučotāji bija sakrituši cits citam ap kaklu, Aleksejs Paličs iešmauca pagrabā un aizslēdza durvis no iekšpuses. Neviens, protams, nepievērsa viņam uzmanību. Zēni joprojām skraidīja pa laukumu, izkliegdami sportiskus un nesportiskus saukļus.
Aleksejs Paličs piegāja pie kastes un konstatēja, ka puisēna tur nav.
Jauns caurums, pa kuru zēns būtu varējis nozust, stiklā arī nebija manāms.
«Vai tiešām viņš būtu trāpījis tieši tajā pašā caurumā?» Aleksejs Paličs nodomāja. «Un kāda jēga tad bija viņu sūtīt?»
Uz īsu brīdi Aleksejs Paličs izjuta tādu kā atvieglojumu: murgs beidzies, nevajadzēs vairs ne no viena slēpties, nevajadzēs nodarboties ar sīko zādzību un krāpties. Taču tajā pašā brīdī skolotājs saprata, ka viņam ļoti gribas kaut vienu reizi vēl redzēt zēnu. Viņš pat jutās nedaudz aizvainots, ka viesis aizgājis neatvadījies, nenogaršojis barības maisījumu, kas bija iegūts ar tādām grūtībām.
«Viņš būs apvainojies uz mani,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Vai arī t i e, kas viņu sūtījuši, nolēma, ka es esmu slikts cilvēks? Varbūt viņš paziņoja, ka te nedod ēst, un ir pārcelts uz citu vietu? Vai arī vispār pievākts atpakaļ?»
īsi sakot, ja vēl pirms dažām minūtēm Aleksejs Paličs domāja, kaut ātrāk viss beigtos, tad tagad viņam gribējās, lai nekas nebūtu beidzies.
Un nekas arī nebija beidzies.
Starp skapi un sienu, kur zem loga stāvēja apsildes baterija, kaut kas sakustējās. Aleksejs Paličs metās turp; viņš vēl nebija ticis līdz logam, kad zēns pats iznāca pretī.
Tas bija pavisam cits zēns. Pareizāk sakot, nevis cits, bet tas pats—tikai pārvērties. Tas, ko Aleksejs Paličs nebija pamanījis starpbrīdī, tagad bija kļuvis acīm redzams: zēns bija izaudzis. Un kā izaudzis! Varētu domāt, ka kopš vakardienas būtu pagājuši nevis mēneši, bet daži gadi. Aleksejam Paličam pretī stāvēja vēl arvien tas pats kailais zēns bez nabas, tikai neticami izaudzis. Pēc izskata viņam varēja būt apmēram četri gadi.
Zēns piegāja pie skrūvgalda, palēcās, ar rokām ieķērās kastes malā un pievilkās, tad, iesēdies kastē, sacīja:
— Kam tu piespēlē, stulbeni? Sit man!
Aiz loga no laukuma skanēja līdzīgi izsaucieni.
— Tā nedrīkst runāt, saproti? — Aleksejs Paličs tēvišķā tonī aizrādīja. — Saukt cilvēku par stulbeni nedrīkst. Nav labi.
— Nav labi, — puisēns piekrita. — Saukt par stulbeni nedrīkst. Stulbeni, stulbeni, nedrīkst, nedrīkst. Nedrīkst, stulbeni, nav labi.
— Vairāk tā nerunā, — Aleksejs Paličs noteica. — Tu taču mani saproti?