— Saproti, — puišelis piekrita un labpatikā atkārtoja: — Stulbeni, stulbeni, stulbeni . . .
Aleksejs Paličs sabozās, un zēns, šķelmīgi smaidīdams, piebilda ievērojami klusāk:
— Nav labi . . .
«Kosmiskajiem bērniem, tāpat kā uz Zemes dzimušajiem, patīk tas, kas nav atļauts,» Aleksejs Paličs nopūzdamies secināja. Lai arī cik dīvaini būtu, šis secinājums viņu tomēr uzmundrināja. Ja puisēnam ir Zemes bērna raksturs, tad ar viņu var apieties kā ar cilvēku.
Un cilvēku bērnus pirmām kārtām vajag pabarot.
Skolotājs izvilka no portfeļa barības maisījumu, izlasīja lietošanas pamācību un šaubīgi palūkojās uz paaugušos viesi.
— Ar ko lai es tevi baroju? — viņš jautāja. — 5im ēdienam esi tā kā par lielu. Gaļa jāmeklē, vai. Re, kādi tev zobi. Aizsūtīsim tevi, draudziņ, uz Zinātņu akadēmiju, viņiem gan būtu jānotic, kad visu izstāstīšu. Gan pārliecināsies, ja paši redzēs, cik tu strauji audz.
— Nav labi, — puisēns sacīja.
— Kāpēc nav labi?
— Paličs — labi, Borja — labi.
— Vai tad bez Paliča un Borjas nevar?
— Nevar.
— Kāpēc?
— Aiziešu.
— Uz kurieni tu aiziesi?
— Uz turieni, — puisēns sacīja un parādīja uz caurumu logā.
Aleksejs Paličs saprata, ka zēna atbildes vairs nav tādas pašas
kā pirmīt — tajās jau slēpjas zināma jēga.
— Ko nozīmē «aiziešu»? Paskaidro, ja vari!
— Septītā saule! — puisēns iesaucās, un wņa vaigi piesarka. — Piedod, nesavaldījos. Man kauns: tā pie mums lamājas tikai žokeji1 . Es nevaru visu laiku izlikties, ka neko nesaprotu. Apnicis. Vēl vakar es maz ko sapratu, bet šodien esmu pieslēdzies. Man ir skaidrs, ka ar, jums var strādāt. Taču, ja jūs mani atdosiet citiem
1 Zēns acīmredzot domāja ormaņus.
cilvēkiem, mani atsauks atpakaļ. Mani, protams, tik un tā atsauks atpakaļ, bet daudz vēlāk.
— Kāpēc tad tevi sūtīja pie mums?
— To es precīzi nezinu.
— Bet ko nozīmē — «esmu pieslēdzies»? Pie kā tu esi pieslēdzies?
— To es arī nezinu.
— Tad iznāk, ka tu tikai pēc izskata atgādini bērnu? — Aleksejs Paličs jautāja. — Īstenībā tu esi pavisam pieaudzis un spēj kontaktēties ar cilvēci?
— Esmu jau kontaktējies, — zēns atbildēja. — Tu un Boriss. Un diezgan.
— Es nebūt neesmu tas labākais cilvēces pārstāvis, — Aleksejs Paličs teica. — Es esmu tikai skolotājs, bet Borja — vēl skolnieks. Man šķiet, ka kontaktam ir nepieciešams, tā sakot, vesels kolektīvs, kurā ietilpst dažādu nozaru zinātnieki. Mēs ar Borisu tos aizstāt nevaram.
— Ja jūs kādam par mani izstāstīsiet, mani nekavējoties atsauks atpakaļ.
— Nesaprotu, — Aleksejs Paličs brīnījās. — Tu esi atsūtīts, lai nodibinātu kontaktu, tad kāpēc tevi uzreiz sauks atpakaļ?
— O, trešā saule! — puisēns iesaucās, šoreiz nenosarkdams. — Kā jūs esat apnikuši ar šo kontaktu! Jums noteikti vajag, lai atlidotu skaistuļi, gudrinieki, draugi. Lai viņi būtu tādi paši kā jūs, tikai vairāk zinātu par jums. Lai jums pasniegtu nemirstības recepti vai atklātu gravitācijas noslēpumu. Jūs gribat, lai viņi būtu līdzīgi jums un tajā pašā laikā nebūtu jums līdzīgi. Jūs sapņojat par to, ko saucat par «kontaktu», un tajā pašā laikā baidāties no tā. Jūs, meklēdami saprātu, raidāt kosmosā signālus, kaut paši nezināt, ko ar šo saprātu iesāksiet. Klausies, Palič! Pamēģini — paņem bisi, izej naktī no mājas, aizver acis, izšauj debesīs un gaidi, kamēr no turienes nokritīs kalnu ērglis.
— Ko tu ar to gribi sacīt? — Aleksejs Paličs vaicāja, izbrīnīts par ciemiņa kvēlo uzstāšanos. — Pie mums nav ērgļu, kalnu ērgļu ne tik.
— Un tomēr, — puisēns turpināja, — šādi trāpīt ērglim var vieglāk nekā ar jūsu stariem aizsniegt kādu apdzīvotu planētu. Un kāpēc vispār tā jāaizsniedz? Pie jums jau daudzas reizes ir bijuši.
— Kā tā? Es, piemēram, neko neesmu dzirdējis.
— Esi dzirdējis. Avīzēs tika rakstīts un pa radio stāstīts ne vienreiz vien.
— Tu domā lidojošos šķīvīšus un tamlīdzīgi?
— Lidojošie šķīvīši! — puisēns iesmējās. — Mūsu bērneļi ar tiem spēlējas. Muļķīši, tāpēc palaidņojas. Ej nu katru soli viņiem izseko . . . Nē, pie jums ir bijuši no Centra. Taču jūs, cilvēki, esat dīvaini radījumi: atliek jums kādu no mums satikt — un jūs uzreiz bēgat pie otra, pie trešā, lai viņu pārsteigtu, lai viņam izstāstītu. Un mūs tad nekavējoties pasauc atpakaļ. Tāpēc arī jums neviens netic. Kas tev ticētu, ja mani tagad atsauktu atpakaļ?
— Kāpēc tad tevi atsūtīja?
— Nezinu. Uz tavu jautājumu nespētu atbildēt pat tie, kas mani sūtījuši. Par jums kaut kas jāuzzina. Kaut kas tāds, ko pie mums neviens nezina. Un nav pat skaidrs, kas jāuzzina.
— Vai jūs par mums daudz zināt? — Aleksejs Paličs pavaicāja.
— Ko nozīmē — daudz? — puisēns atjautāja. — Vai daudz tu zini par mani?
— Salīdzinot ar vakardienu — ļoti daudz. Salīdzinot ar to, ko es vēl par tevi varēšu uzzināt, laikam ļoti maz.
— Tu pats atbildēji uz savu jautājumu, — puisēns sacīja. — Atkārtoju: mēs par jums nezinām kaut ko ļoti svarīgu. Tas var izrādīties svarīgāks par visiem jūsu izgudrojumiem. Mums tie nav noslēpums.
— J-ja … — Alekseja Paliča domas uz mirkli novērsās no sarunas, un viņš paraudzījās uz sevi it kā no malas.
No malas tas droši vien izskatījās nedaudz dīvaini: pieaudzis onkulis, vīrietis, kā saka, pieklājīgi ģērbies, stāv līdzās muļķīgai kastei, kurā atrodas kails bērns; vīrieša piere no sasprindzinājuma ir nosvīdusi, bet delna visu laiku bužiņa jau tā izbužināto matu ērkuli. Bērns sēž austrumu dievības pozā un mierīgi stāsta tēvocim jautru kosmisku pasaciņu.
Aleksejam Paličam sametās neomulīgi. Viņš sajuta vieglu — ja tā var sacīt — Zemes patmīlības dūrienu.
— Ko tad jūs tā . . . — Aleksejs Paličs ieminējās. — Es gribu teikt — atsūtījuši tevi tādu gaisa gabalu … tā sacīt . . . cauri visam kosmosam . . . bet nabu aizmirsuši.
Puisēns kā pieaudzis cilvēks smagi nopūtās.
— Tā mums ir problēma, — viņš atzinās. — Cik daudz nav mēģināts— nesanāk, ka tevi—to nabu — ceturtā saule parautu!
— Āre! — Aleksejs Paličs gavilējoši iesaucās.— Izrādās, arī jūs vēl visu neprotat! Interesanti būtu zināt — kāpēc?
— Kāpēc, kāpēc . . . tāpēc jau, ka nezin kāpēc! — puisēns attrauca.
— Ak kungs, arī to tu zini?!
— Tas tāpēc, ka esmu pieslēdzies. Drīz es atslēgšos, un tad tev būs vieglāk ar mani sarunāties.
— Neteiktu gan, ka man ir pārāk grūti, — Aleksejs Paličs aizrādīja. — Es, redzi, mūža lielāko daļu to vien daru kā sarunājos ar tādiem kā tu. Tiesa gan, viņi ir nedaudz vecāki. Tā kā tu vari neat- slēgties, ja tev negribas.
— Negribas, — puisēns vaļsirdīgi atzinās. — Bet tas ir nepieciešams. Visam jānotiek dabiski. Jums taču nav tādu zīdaiņu, kas zinātu tik daudz, cik pieaudzis Zemes iedzīvotājs.
— Hm … — Aleksejs Paličs novilka. — Varbūt kaut kur arī ir. Vismaz tāda tendence pastāv. Es gribu teikt: pusaudžu vidū līdzīga parādība ir sastopama.
Puisēns kļuva domīgs.
— Zinu, — viņš sacīja. — Tā saucamie broileri.