— Gluži tā nav, — Aleksejs Paličs bikli iebilda. — Broilers — tas ir cālis, kas divos mēnešos izaug lielāks par pieaugušu vistu. No tā viņš, protams, nekļūst gudrāks par vistu. Nē. Cilvēku vidū to sauc par akcelerāciju.
— Būtu uzreiz tā teicis,—puisēns sacīja.—To jau var saprast. Un tomēr man vajadzēs atslēgties. Tu taču nesūtīsi mani atpakaļ?
— Pat ja gribētu, es to nespētu, — Aleksejs Paličs iebilda.
— Nē, — puisēns nopūtās,—tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Es jau tev teicu: ja tu vai Boriss kādam izstāstīs, kas es tāds esmu, mani nekavējoties atsauks atpakaļ. Tu vari tikt no manis vaļā jebkurā mirklī.
— Bet pašam tev gribētos palikt? — Aleksejs Paličs vaicāja.
Uzdodams šo vienkāršo jautājumu, viņš cerēja atbildē saņemt ko līdzīgu «jā, tu man esi iepaticies» vai «jā, man uz Zemes ir labi», taču izdzirdēja mierīgu un lietišķu atbildi:
— Man jāpaliek tik ilgi, cik vien tas ir iespējams. Varbūt tad es uzzināšu . . .
— Ir nu gan tev sarežģīts uzdevums, — Aleksejs Paličs sacīja. — «Aizej tur — nezin kur. Atnes to — nezin ko . . .»
— Tā gluži nav, — puisēns atbildēja. — Kur — ir zināms. Bet uzzināt — nezin ko — pagaidām nav izdevies. Mūždien kaut kas traucējis. Viens uzreiz aizdrāzās uz avīzi. Cits pārbijās un iemeta bērnu upē. Nabadziņš vēlāk tā smirdēja, ka viņu pat žokeju skolā nepieņēma. Bet citi no jūsējiem par klusēšanu prasa miljoniem . . . to, nu . . .
— Dolāru, — Aleksejs Paličs pateica priekšā.
— Nē, marku.
— Markas ir vairākās valstīs, — Aleksejs Paličs sacīja.
— Vairākās arī prasīja.
— Man no tevis nekā nevajag, — Aleksejs Paličs dusmīgi teica.
— Tātad tu negribi, ka mani atsauc atpakaļ?
— Nē! — Aleksejs Paličs steigšus izšāva.
Izšāva… un tūliņ kļuva domīgs. Tagad gan bija skaidrs, ka šis zēns nemaz nav zēns, bet drīzāk izlūks, kam jānoskaidro kas tāds, ko iepriekšējiem izlūkiem nav izdevies noskaidrot. Tiesa gan, viņu, šķiet, tehniska rakstura noslēpumi neinteresē. Viņš grib izdibināt kaut ko par cilvēkiem. Tehniskos noslēpumus Aleksejs Paličs nodot nespēja gluži vienkārša iemesla dēļ: viņš tos nezināja. Turklāt diezin vai tos, kas mētā zīdaiņus tādus gaisa gabalus (kādus?), varētu interesēt rasējumi, skolotājs nodomāja. Arī puisēns pats stāstīja …
Bet no citas puses . . .
Ja bērns ir bērns, tad parasti ar viņu nav viegli. Jābaro, jāģērbj, jāārstē, jāskatās, lai nesabāž netīrumus mutē un neizbaksta sev ar dakšu acis. Tāds Aleksejam Paličam nav vajadzīgs, jo viņam ir Andrejiņš, kas nav ne par matu sliktāks un, godīgi sakot, nav arī labāks.
Ja bērns nav bērns, bet tāds brīnums, kas spēj «pieslēgties», «atsaukties atpakaļ», spriest par nopietnām lietām, tad vēl nav zināms, ko viņš var izspēlēt vēlāk. Arī tāds bērns normālam cilvēkam nav vajadzīgs.
Bet nelaime tā, ka Aleksejs Paličs bija nenormāls cilvēks.
Pasaule pamatā sastāv no normāliem cilvēkiem. Tie ēd, guļ, iet uz darbu, priecājas un bēdājas — dzīvo kā visi.
Nenormālie' cilvēki arī ēd. Taču viņiem atšķirībā no citiem piemīt kāda dīvainība: šie cilvēki aizdomājas par lietām, gar kurām viņiem, varētu likties, nav nekādas daļas.
No laika gala bija zināms, ka Saule riņķo ap Zemi. Tas bija skaidrs, turklāt ar acīm redzams. Taču uzradās Koperniks un paziņoja:
— Neticiet savām acīm, tā ir Zeme, kas riņķo ap Sauli.[5]
— Kā tad tā? — viņam atbildēja. — Tu, Kopernik, noslauki brilles. Re, kur ir Saule. Šeit tā parādās un tur nozūd, neredzi, vai?
— Redzu. Bet tas ir tāpēc, ka tu riņķo kopā ar Zemi.
— Tad jau iznāk, ka arī mūsu baznīca griežas?
— Arī baznīca.
— Interesanti gan, kā tad baznīca var griezties, ja divsimt gadus jau stāv uz vietas.
Un Koperniks tika pasludināts par vājprātīgo.
Vājprātīgo Koperniku mēs atceramies, bet tos gudros esam aizmirsuši.
No laika gala bija zināms, ka lietus lāse krīt uz Zemi. Taču uzradās Ņūtons un paziņoja:
— Arī Zeme krīt uz lāsi. Vēl jo vairāk — Zeme krīt uz visu, kas krīt uz Zemi, pat uz Mēnesi, kas, no malas skatoties, šķiet, vispār nekur nekrīt.
— Kā tad Mēness mums līdz pat šim brīdim nav uzkritis virsū? — viņam vaicāja.
— Tāpēc, ka tas attālinās no mums ar tādu pašu ātrumu, kā tuvojas.
— Kā tad Mēness var attālināties, ja tas tuvojas? Un kā var tuvoties, ja attālinās?
— To jūs uzzināsiet astotajā klasē, — Ņūtons atbildēja.
Daudzi uzskatīja, ka Ņūtons nav pie pilnas saprašanas. Tagad mēs
zinām: viņš nebija pie to saprašanas, kas tā uzskatīja.
Bet reiz uzradās cilvēks, kas apvainoja visu pasauli. Viņš paziņoja, ka cilvēki un mērkaķi dzimuši vienā pirtī. Protams, apvainojās ne jau paši gudrākie, kaut gan arī gudro netrūka. Stāsta, ka notikusi visnotaļ zinātniska līmeņa sanāksme, kurā izveidojies vesels koris neapmierināto, un starp viņiem un Darvinu norisinājusies apmēram šāda saruna:
— Kā? — sašutumā kliedzis koris. — Un mēs arī? . . .
— Jūs arī, — Darvins atbildējis.
— Un pat karalis?
— Un pat karaliene.
— Kā tad tā?
— Tā ir, — Darvins sacījis. — Vairāk jālasa, jāmācās.
— Uh-ū, uh-ū, — klieguši neapmierinātie un metušies apsvaidīt Darvinu ar zariem un negataviem augļiem.
Darvina portrets tagad ir ikvienā skolā.
Aleksejs Paličs nebija nedz Koperniks, nedz Ņūtons, nedz Darvins. Viņš pat nebija kļuvis par parastu zinātnieku. Un tomēr īsti normāls viņš nebija, jo spēja noticēt neticamajam.
Neticami bija tas, kas ar viņu šajās divās dienās bija atgadījies. Un tomēr tas bija atgadījies.
Aleksejs Paličs izlēma — šoreiz jau negrozāmi.
— Es apsolu, ka tevi neatsauks atpakaļ, — skolotājs sacīja. — Pareizāk sakot — ja arī atsauks, tad ne manas vainas pēc.
— Bet Borja?
— Borja sapratīs. Tikai es jau laikus tevi brīdinu: no grūtībām mums neizmukt. Ne es šobrīd vēl zinu, kā tevi paslēpt, ne arī visu pārējo . . .
— Tas ir labi, ka būs grūtības! — puisēns iesaucās.
— Skatoties, kam būs labi, — Aleksejs Paličs negribēja uzreiz piekrist.
— Mums. Nezinu kāpēc, bet ir ļoti svarīgi, lai būtu grūtības. Toties paslēpt mani nav nepieciešams. Tikai nevajag teikt, kas es tāds esmu. Mēs jūs pazīstam—tūliņ pat gribēsiet mani izpētīt, rādīsiet riņķus un trīsstūrus vai zīmēsiet atoma uzbūvi. Vispār tu, Palič, nebaidies. Es atslēgšos.
— Būtu vismaz sākumā ko ieēdis, — Aleksejs Paličs sacīja. Tajā mirklī pie durvīm kāds pieklauvēja. Aleksejs Paličs steigšus
apsedza puisēnu ar savu mēteli un devās pie durvīm.
— Kas tur ir?
— Skaidrs, ka es, Aleksej Palič!
Piesārtis un aizelsies pagrabā iedrāzās Boriss.
— Nu, vai atradies?
— Atradies. Viņš nekur nebija pazudis. Te. Borja, zini … — Aleksejs Paličs nometa mēteli uz virpas. — Paskaties pats!
Boriss iesvilpās.
— Tas jau ir pavisam cits!
— Nē, tas pats. Viņš pa nakti izaudzis.
— Tā tik vēl trūka, — Boriss iesaucās. — Ko lai ar viņu tagad iesāk? Es mājās nospēru segu. Tagad izskatās, ka viņam vajadzīgas bikses, nevis sega. Kur mēs ņemsim drēbes?