— Ja tik vien būtu tās bēdas … — Aleksejs Paličs nopūtās.
Un skolotājs izstāstīja Borisam par savu sarunu ar puisēnu.
Boriss uzreiz noticēja. Viņš jau vakar bija pārliecināts, ka stulbeņus kosmosā nesūta.
— Tad jau viss kārtībā, — viņš sacīja. — Labi, ka atnesu sarakstu.
— Kādu sarakstu?
Boriss izvilka no kabatas četrās daļās pārlocītu burtnīcas lapu un pasniedza to Aleksejam Paličam.
— «Kondensatori, dažādi — 300 gab.», — Aleksejs Paličs izlasīja, — «maiņstrāvas elektromotori — 5 gab.; līdzstrāvas elektromotori — 3 gab.; akumulatoru baterijas — 4 gab.; vara stieples ar izolāciju — 300 m; lodāmuri — 3 gab. …» — Neko nesaprotu. Kādi lodāmuri? Kāpēc trīs gabali?
— Rezervei, — Boriss sacīja. — Skatieties tālāk!
— Pat skatīties negribas. — Aleksejs Paličs novērsās. — Vai man tagad laiks par to domāt! Turklāt neviens mums nedos tik daudz aparātu.
Boriss pamāja uz puisēna pusi.
— Lai viņi atsūta. Ja reiz tā sanācis . . .
— Ak tādas tās lietiņas, — Aleksejs Paličs visu saprata. — Tu, Borja, laikam esi sagudrojis diedelēt no citām planētām?
— Apnicis lūgties katru stieples galu!
— Bet ko par mums tur nodomās, vai tas tevi neuztrauc?
— Kas tad viņiem, žēl, vai? Jūs pats teicāt, ka viņiem tur visa kā diezgan.
— Nu, labs ir, lūdz, — Aleksejs Paličs piekrita. — Ja tev, zināms, nav kauna.
— Nav kauna, — Boriss atbildēja. — Neprasu jau sev.
Šīs sarunas laikā puisēns uzmanīgi lūkojās te uz vienu, te uz otru.
Viņa skatiens bija pilnīgi saprātīgs, taču, kā jau mazulim, — piesardzīgs.
Boriss piegāja pie puisēna un pasniedza viņam atvērto sarakstu.
— Vai vari to dabūt?
Puisēns paņēma lapu un vērīgi izpētīja.
— Borja, Borja, jāvaldās — gribi vērsi aprīt pusdienās, — puisēns noskaitīja.
Boriss saprotoši pasmaidīja.
— Lauva, — viņš sacīja.—Tikai tu neizliecies. Kā tevi sauc?
— Borja, Borja, nebēdā — cūkas šņukurs būs tev azaidā, — puisēns atbildēja, un no viņa smaidošās sejas varēja noprast, ka viņš ar sevi ir ļoti apmierināts.
Šoreiz Boriss neizpratnē palūkojās uz skolotāju. Arī skolotājs uzreiz nespēja apjēgt, kas notiek.
— Zini k° • • • — Aleksejs Paličs beidzot sacīja. — Man šķiet, ka viņš jau ir atslēdzies. Viņa gadi tagad atbilst viņa izskatam.
— Bet kāpēc tad mums viņš ir vajadzīgs? — Boriss vaicāja.
— Runa nav par to, vai viņš ir vajadzīgs mums, galvenais, ka mēs esam vajadzīgi viņam!
Boriss klusēja. Tas nozīmēja, ka viņš Aleksejam Paličam nepiekrīt. Borisam nekas nebūtu pretī, ja puisēns izdarītu kādu brīnumu. Citādi — kāda jēga bija dzīties šo gaisa gabalu?
Vispār cilvēki kopš senseniem laikiem no augšas ir gaidījuši vienīgi brīnumus. Sākumā no dieva. Taču dievs, izņemot zibeņus un viesuļus, neko nesūtīja. Tad sāka gaidīt brīnumus no citām pasaulēm. Grāmatās simtiem svešinieku ir apciemojuši Zemi — katrs ar saviem trikiem. Un nu ir atlidojis vēl viens — taisni pie Borisa. Un neko nav atnesis. Ja neskaita caurumu rūtī. Uz tādiem brīnumiem Boriss pats ir spējīgs.
— Vajadzētu tagad pabarot mūsu ciemiņu, — Aleksejs Paličs sacīja.
Boriss neiebilda. Viņš ieslēdza elektrisko plītiņu. Skolotājs piena maisījumu atšķaidīja ar destilēto ūdeni. Kad ēdiens uzsila, Aleksejs Paličs to rūpīgi izmaisīja un nesa puisēnam.
— Viņš tomēr ir mierīgs bērns, — skolotājs sacīja. — Cits viņa vietā jau sen būtu kliedzis nelabā balsī aiz bada. Tūliņ, tūliņ mēs viņu pabarosim, — Aleksejs Paličs uzrunāja puisēnu tādā tonī, kādā, pēc viņa prāta, būtu jāsarunājas ar izsalkušu bērnu.
— Nepabarosim vis, nepabarosim vis, — puisēns atsaucās.
—- Ēd, tas ir garšīgi! — Aleksejs Paličs mudināja, celdams karoti bērnam pie mutes.
— Neēd, nav garšīgi, — puisēns, atgrūzdams karoti, atsaucās.
Boriss iesmējās.
— Nav ko smieties, — Aleksejs Paličs aizrādīja, — kādreiz pats biji tāds.
— Savu mūžu tāds neesmu bijis, — Boriss sacīja, labpatikā vērodams, kā skolotājs danco apkārt puisēnam.
— Ēd, citādi Paličs sadusmosies! — skolotājs piedraudēja.
— Neēd, nav garšīgi, — puisēns sajūsmināti atbildēja. Sī spēle viņam manāmi iepatikās.
— Varbūt pats ēdīsi? — Aleksejs Paličs vaicāja.
— Pats, — negaidīti piekrita puisēns.
Aleksejs Paličs triumfējoši palūkojās uz Borisu.
— Ar labu no bērna var panākt, ko vien vēlies. Se tev, — Aleksejs Paličs sacīja, sniegdams puisēnam karoti.
— Se tev, — atsaucās puisēns un ietriepa Aleksejam Paličam putru degunā.
Skolotājs lēnām izslējās taisni. Viņš izvilka kabatlakatiņu un noslaucīja putru. Boriss, atbalstīdamies ar muguru pret skapi, pamazām slīdēja uz grīdas. Viņš vairs nesmējās, bet klusītiņām elsa.
— Kas šeit smieklīgs? — Aleksejs Paličs bargi noprasīja.
— Pu-pu-putra … — Boriss novaidējās, — pu-pu-putra . . .
— Nu labi — putra. Kas ir ar putru?
— Vai pu-pu-putra . . . karsta?
— Tam nav nekādas nozīmes, — Aleksejs Paličs sausi atteica.
— Piedodiet, — Boriss atvainodamies pamazām nomierinājās. — Neko tādu es vēl neesmu redzējis.
— Kad būsi tēvs — redzēsi.
— Bet jūs taču neesat tēvs, — Boriss iebilda. — Par ko tad jums tā — ar putru?
Aleksejs Paličs pameta acis uz puisēnu, kas bija sastindzis ar paceltu roku un karoti tajā, un, sev par brīnumu, iesmējās.
— Viņš saprot, ka ir vainīgs. Paraugies, cik viņam vainīga sejas izteiksme!
Un puisēns, gluži kā atbildēdams uz šiem vārdiem, sacīja:
— Es vairāk tā nedarīšu.
— Pareizi gan!—Aleksejs Paličs nopriecājas. — Vai būsi labs zēns?
— Nebūšu labs.
— Nebūsi labs zēns?
— Būšu nelabs! — Un puisēna acis šķelmīgi iemirdzējās.
Otro raundu Aleksejs Paličs negribēja uzsākt. Viņš nojauta, ka šo spēli viņam tik un tā nevinnēt. Borisam arī smiekli pārgāja.
— Lai viņš labāk pieslēdzas, — Boriss ieteicās.
— Tas nav no manis atkarīgs, — Aleksejs Paličs attrauca. — Gudrāk būtu, ja mēs padomātu par drēbēm.
— Aleksej Palič, — Boriss nedroši ierunājās,—to es, protams, tāpat vien . . . vienkārši nupat iešāvās prātā . . . Varbūt izdarīt tā, lai viņu atsauc atpakaļ?
— Kāpēc? — Aleksejs Paličs noprasīja. Noprasīja tā, it kā viņam nebūtu svarīga pati atbilde, bet svarīgi būtu noskaidrot, kas tas ir par cilvēku, kas stāv viņam pretī.
— Kāds no viņa labums?
— Kāds labums bija no tevis šajā vecumā? Vai no manis?
— Tas ir savādāk, — Boriss taisnojās. — Mēs nebijām ne no kurienes atlidojuši. Vai tiešām viņš atlidojis šurp, lai mētātos ar putru?
— Borja, — Aleksejs Paličs sacīja, — man nav tiesību tevi piespiest. Tu esi brīvs. Bet es devu vārdu.
— Toties es vārdu neesmu devis. Jūs klusēsiet un nebūsiet nevienu piekrāpis, bet es varu mierīgi pateikt, nevienu nepiekrāpdams. Un — sveiki. Pat drēbes nebūs vajadzīgas.