— Vai tam, ka viņš mūs pašlaik dzird, nav nekādas nozīmes?
Boriss palūkojās uz puisēnu. Viņš sēdēja taisni, vērīgi raudzīdamies te uz Borisu, te uz Alekseju Paliču.
— Lai tad viņš atzīstas, ka visu saprot!
Puisēns klusēja. Izskats viņam bija ārkārtīgi nopietns.
— Pasaki kaut ko, nu! — Boriss viņu uzrunāja.
Puisēns klusēja. Viņa pozā slēpās kāds bērnam neraksturīgs sasprindzinājums. Un vēl acis — iepletušās, nogaidoši stingas. Tādas acis bija Serjogam, kad Boriss pacēla pret viņu roku.
Borisam nezin kādēļ kļuva neērti.
— Ja runājam par apģērbu … — viņš sacīja, — es varētu atstiept kādu Serjogas lupatu, taču viņam tās būs par lielu.
— Ar drēbēm mēs kaut kā izgrozīsimies, — Aleksejs Paličs sacīja. — Varbūt es šodien pat pagūšu aizbraukt pakaļ.
Taču todien Aleksejs Paličs nekur nepaguva aizbraukt. Tieši tās dienas vakarā Anna Maksimovna atklāja, ka pazuduši produkti, un Aleksejs Paličs neiedrošinājās iet laukā no mājas.
Un labi, ka neiedrošinājās, jo nākamajā dienā, kamēr Aleksejs Paličs un Boriss mežā slēpās no ugunsdzēsēja, laboratorijā notika pārvērtības.
TREŠĀ DIENA Zils siluets ar zilām adatiņām
Nākamajā dienā, nolēmuši, ka ugunsdrošības inspektors skolas apgaitu jau beidzis, Aleksejs Paličs un Boriss no meža taisnā ceļā devās uz laboratoriju.
Viņi tikai uz mirkli gribēja ieskriet,- jo pēc tam skolotājs bija nodomājis aizbraukt uz tuvāko staciju aiz Kuļeminskas pēc drēbēm. Pirkt drēbes Kuļeminskā būtu gatavais neprāts. Jaunās pārdevējas kādreiz pie Alekseja Paliča bija mācījušās, bet tās, kuras nebija tik jaunas, tagad skoloja pie viņa savus bērnus. Protams, ne jau visas zināja, cik liels skolotājam ir mazdēls. Bet visām tas nemaz nebija jāzina, pietiek, ka to zināja viena.
Pēc vakardienas sarunas ar puisēnu Aleksejs Paličs tik ļoti vairs nebaiļojās, ka viņa prombūtnē varētu kas atgadīties ar viesi. Ja jau t i e pratuši «atsaukt» upē iemestu bērnu, tad, jādomā, arī šim neļaus aiziet bojā.
Šoreiz skolotājam portfelī bija divas magoņu maizītes un četri cīsiņi, nopirkti skolas bufetē.
— Zini ko, Borja, — Aleksejs Paličs, tuvodamies skolai, ierunājās,— drošības labad pastaigā pa stāviem — ja nu viņš vēl nav aizgājis.
Skola bija tukša un klusa. Taču tikt tālāk par vestibilu Borisam neizdevās. Viņam uzklupa Jefrosiņja Dmitrijevna, kas ar lupatu uz- mazgāja grīdu.
— Uz kurieni tu? — viņa bargi noprasīja.
— Es? — Boriss ilgi nedomāja..— Es uz fizikas kabinetu. Skolotājs lika aiznest vienu aparātu.
— Kādu aparātu?
— Fizikas.
— Skaidrs, ka fizikas. Kurš skolotājs lika? — Jefrosiņja Dmitrijevna pavaicāja, lai gan pati lieliski zināja, kurš.
— Aleksejs Paličs, — Boriss padevīgi atbildēja.
— Uz kurieni aiznest?
— Viņam uz māju.
— Kā tu iekļūsi kabinetā — durvis uzlauzīsi, vai?
— Skolotājs man iedeva atslēgu.
— Vai tā ir kāda kārtība, ka skolnieki staigā ar atslēgām kabatā?
— Jūs taču zināt, ka es viņam palīdzu.
— Neko es nezinu,—Jefrosiņja Dmitrijevna burkšķēja, lai gan lieliski zināja arī to. — Man, redzi, neviens nepalīdz, viena pati raujos pa visu skolu.
— Vai tad skolā neviena cita vairs nav?
— Kas šajā laikā var būt? Un es nevienu nelaistu iekšā. Arī tavu skolotāju nelaistu. Jūs to vien zināt kā bradāt. Re, ugunsdzēsējs nupat aizgāja, mīdījās te pa tīro grīdu kā tāds lācis. Un tagad tu pie- pēdosi?
— Es labāk neiešu, — Boriss sacīja.
— Ej vien, ej, tikai kājas noslauki!
Uzdevums bija izpildīts, kāpt augšā nebija nozīmes.
— Uz redzēšanos, — Boriss, dodamies uz izeju, atvadījās.
— Borja, — Jefrosiņja Dmitrijevna uzsauca nopakaļ, — pateikšu mammai.
— Ko jūs pateiksiet? — Boriss, nonācis pie durvīm, vaicāja.
— To pašu .. .
— Nesakiet, lūdzu, — tā Boriss.
— Ko lai nesaka? — Jefrosiņja Dmitrijevna painteresējās.
— To pašu…
Boriss izgāja, neļāvis Jefrosiņjai Dmitrijevnai pateikt pēdējo vārdu. Sis nevietā izmestais joks abiem sazvērniekiem vēlāk atspēlēsies, jo apkopējas galvā dzima neskaidras, mikroskopiskas aizdomas. Kādas aizdomas — to viņa pati nezināja. Galvā tikai savirknējās
kas līdzīgs ķēdītei: Boriss — kabinets — Aleksejs Paličs — ugunsdrošības inspektors.
Pēc norunātā klauvējiena durvis pagrabā atvērās, un Boriss ieraudzīja apjukušo skolotāju, kas klusēdams pakāpās malā, lai palaistu garām Borisu.
Laboratorija izskatījās tā, it kā tajā būtu plosījušies divi mēr- kaķēni.
Uz galda un zem galda mētājās samudžināti vadi. No aparātiem bija sakrauts tornis, kas draudēja teju, teju sagāzties; instrumenti, kas agrāk kārtīgi karājās virs skrūvsola, tagad bija izmētāti pa grīdu; pat skapis bija izkustināts no vietas.
Taču tas viss nebija galvenais jaunums.
Pie galda stāvēja gadus astoņus vecs zēns — gandrīz vai Serjogas vienaudzis. Viņš stāvēja, ievīstījies segā, klusēdams tina uz pirksta kādu vadu un pa retam iešņaukājās. Viņa sejā jaudās apvainojums.
— Atkal izaudzis, — Aleksejs Paličs satriekts paziņoja.
— Kāpēc tu visu to sastrādāji? — Boriss bargi vaicāja.
— Es rotaļājos.
— Vai tad ar aparātiem rotaļājas?
— Paličs man jau sacīja. — Zēns smagi nopūtās. —Tagad tu saki. Es nezināju . . .
— Mēs arī nezinājām, ka tu izaugsi.
— Vai tad es esmu izaudzis? — zēns vaicāja.
— Tu smejies, vai?
— Kāpēc tad jāsmejas? — zēns nesaprata.
— Beidz muļķoties!
— Tu vēl neesi sasveicinājies. Paličs man sacīja, ka ienākot vienmēr jāsasveicinās.
Boriss īsi paraudzījās uz skolotāju. Tas paraustīja plecus.
— Nu, sveiki, sveiki, — Boriss nosmīkņāja. — Ko vēl labu teiksi?
— Sveiki, — zēns draudzīgi atņēma. — Nerunā tik skaļi! Man nezin kāpēc ir nepatīkami.
— Nezin kāpēc? — Boriss ironiski pārvaicāja.
— Jā, — zēns nopietni atteica. — Es nezinu, kāpēc.
Aleksejs Paličs uzlika roku Borisam uz pleca.
— Borja, — skolotājs sacīja, — izturies pret mūsu ciemiņu iecie- tīgāk. Neaizmirsti, kas viņš ir.
— Aleksej Palič! — Boriss sašuta. — Un tā turpināsies visu laiku?!
Viņš lauzīs, bet mēs — glaudīsim galviņu? Ja es tik daudz būtu salauzis! . . .
— Tu arī lauzi, — Aleksejs Paličs teica. — Putekļu sūcēju, piemēram.
— Taisnība, — Boriss atzinās. — Bet cik man bija gadu un cik viņam?
— Varbūt tu vari pateikt, cik viņam ir? — Aleksejs Paličs pajautāja.
— Cik tev gadu? — Boriss vaicāja.
— Nezinu. Bet cik vajag?
Boriss neko neatbildēja,» tikai nopūtās, kā nopūšas noguruši vecāki. Viņš tobrīd bija ļoti nikns. Tik daudz pūļu bija ieguldīts laboratorijā! Viņa personisko pūļu un viņa izdomas. Un te uzrodas nezin kāds muļķītis no nezin kādas muļķīgas planētas un tā vietā, lai uzdāvinātu lidojošo šķīvīti vai vismaz staru pistoli, ņem un ieved savu kārtību. Tiesa gan, puišelis nestrīdas un izskatās vainīgs, taču tas uzdzen vēl lielākas dusmas. Ja nebūtu šeit Alekseja Paliča, kosmiskais viesis saņemtu pāris pļauku.