Izmantodams mirkļa klusumu, Aleksejs Paličs izvilka no portfeļa maizītes, cīsiņus un pasniedza zēnam.
— Se, ieēd.
Zēns paņēma vienu maizīti.
— Ja tev kaut ko dod, jāsaka «paldies», — Boriss pamācīja.
— Paldies, — ciemiņš atkārtoja, grozīdams maizīti rokā un nezinādams, ko ar to iesākt.
— Kod, — Aleksejs Paličs sacīja un sakoda zobus, rādīdams, kā jāapietas ar maizīti.
Zēns nokoda gabaliņu, norija un nolika maizīti uz galda.
— Negribas.
— Vai tu vispār nekad neēd? — Boriss vaicāja.
— Es varu. Taču es negribu.
— Gribu, negribu — tas viss palicis uz tavas planētas, — Boriss bargi aizrādīja. — Pie mums ir jāēd.
Zēns viebdamies norija gan maizīti, gan cīsiņus. Un viņa seja, kamēr viņš ēda, atkal Borisam atgādināja brāļa Serjogas seju, kad tas bija nokļuvis bezizejas situācijā.
— Bet tagad, — Boriss sacīja, — ievedīsim kārtību. Liec mantas
vecajas vietas. Ko nezini, prasi. Mēs tev palīdzēsim. Vai ne, Aleksej Palič?
— Jā, jā . . . — skolotājs piekrita, raudzīdamies uz Borisu uzmanīgi jo uzmanīgi, it kā būtu viņā atklājis ko jaunu. — Pamēģināsim ar.
Kamēr laboratorijā tika ieviesta agrākā kārtība, nekas interesants nenotika.
Taču šajā pašā laikā tuvumā norisinājās citi notikumi, no kuriem arī laboratorijā drīz vien kļūs interesanti.
Nelaime tā, ka Borisa izlūkošanas rezultāti bija pareizi tikai daļēji: ugunsdrošības inspektors tik tiešām bija aizgājis no skolas prom, taču viņš vēl taisījās tajā atgriezties.
Viņš bija staigājis pa skolu pāris stundu, aplūkojis sadales kārbas, vadus, skrūvējis laukā korķus un reizēm pat kaut ko ošņājis. Neko īpašu no ugunsdrošības viedokļa viņam atklāt nebija izdevies. Un neviens pat nenojauta, ka no šī viedokļa visbīstamākais ir inspektors pats.
Jo krūtīs viņam plosījās ugunsgrēks.
Sis ugunsgrēks bija uzliesmojis pamazām nakts laikā. Iepriekšējā vakarā viņš bija ēdis siļķes un, kopā ņemot, notiesājis četras zivis.
No rīta ugunsgrēku nebija izdevies nodzēst nedz ar aukstu pienu, nedz ar kefīru.
Mocīdamies ar šo ugunsgrēku, kas viņā pieņēmās spēkā, inspektors staigāja pa skolu. Pat ugunsdzēsības baloni viņā modināja atmiņas par kaut ko dzirkstošu, vēsu, kas patīkami atveldzē kaklu. Beidzot inspektoram pietrūka spēka cīņai ar iekšējām liesmām. Neapskatījis pagrabu un nolēmis, ka to var izdarīt vēlāk, inspektors steidzās uz ēdnīcu.
Kamēr viņš malku pa malkam slacīja ar alu iekšā kvēlojošās liesmas, laboratorijā instrumenti un ierīces pamazām atgriezās savās vietās. Kad inspektors noteiktā solī piegāja pie durvīm un paraustīja tās, tad kaut ko glābt bija par vēlu.
— Kas tur ir? — Aleksejs Paličs jautāja.
— Inspektors . . .
Tādas vietas, kur varētu paslēpties, laboratorijā nebija.
Pakāpies uz leju trīs pakāpienus, inspektors ieraudzīja trīs cilvēkus: divus bērnus un vienu pieaugušo, kuru pazina diezgan sen.
— Nu, ka te pie jums no mūsu viedokļa? — inspektors, sniegdams Aleksejam Paličam roku, jautāja.
— Liekas, viss kārtībā. Pats taisīju atbilstoši instrukcijām, — Aleksejs Paličs goddevīgi sacīja, šķībi lūkodamies uz stūri, kur Boriss bija paguvis iestumt zēnu.
— To mēs tūliņ paskatīsimies, ir kārtībā vai nav. Kur ir spēka pievads?
— Te — pie virpas.
Inspektors gribēja nolikt stūrī ķeblīti.
— Nu, puisēn, paej malā, — viņš lūdza, pabīdīdams svešinieku ar roku.
Lai arī kā Boriss centās zēnam aizstāties priekšā, inspektora skatiens tomēr pārslīdēja pāri nelielajam augumam, kas ievīstīts segā. Pārslīdēja — un viss.
Pārbaudījis spēka pievadu, inspektors noņēmās ar pārējiem vadiem. Viņš kāpa uz skrūvsola, uz galda, tumšajos kaktos iespīdināja bateriju.
Inspektors strādāja nesteigdamies, godīgi, nenovērsdamies, uzdeva jautājumus vienīgi par lietu, taču skaidri varēja redzēt, ka viņam nemitīgi uzplijas kāda neizdibināma blakusdoma. Vispārējā klusumā inspektors nojauta kādu dīvainību, vēlēšanos kaut ko noslēpt . . . No inspektora parasti centās kaut ko noslēpt. Taču šeit vadi bija pilnīgā kārtībā!
Beidzot inspektoram izdevās šo domu notvert.
— Kāpēc jūs zēnu esat ietinuši segā?
— Redzat… — Aleksejs Paličs saminstinājās.—Tas ir, lai…
— Mēģinājums, — Boriss ātri izšāva pirmo domu, kas bija ienākusi prātā.
— Nūja, nūja, — inspektors piekrita, uzreiz zaudēdams interesi; vārds «mēģinājums» bija ierasts, ikdienišķs: Kultūras pilī inspektors iegriezās bieži.
Apskate tuvojās nobeigumam. Inspektors vēl paķimerējās pa drošinātāju kārbu, tad nokāpa no ķeblīša un nobraucīja delnu pret delnu.
— Izskatās, ka viss normāli. Kaut arī nenāktu par ļaunu jums uzlikt sodu.
Aleksejs Paličs it kā atdzīvojās un nodrebēja.
— Par ko mums sodu?
— Tāpat vien. Kārtības labad. Lai nemēģinātu.
Pēdējo frāzi inspektors izteica kā joku. Viņš pat atļāvās pasmaidīt, kas inspektoru praksē ir līdzvērtīgi mežonīgiem smiekliem. Taču viņa paša vārdi viņam kaut ko atgādināja.
— Kāpēc jūs mēģināt šeit? — viņš pavaicāja, ar acīm meklēdams zēnu.
— Tas ir mans brālis, — Boriss steigšus paskaidroja.
— Nūja, — inspektors, kuram Borisa sacītais itin neko neizteica, pamāja ar galvu. — Brālis — tas ir labi.
Atvadījies no Alekseja Paliča, inspektors aizgāja ar mīklainu nojausmu, ka laboratorijā tomēr kaut kas nav kārtībā.
Aleksejs Paličs aizslēdza durvis un noslaucīja ar kabatlakatiņu seju.
Boriss uzsita zēnam pa muguru. Tas paraudzījās Borisā ar izbrīnu.
— Tu esi no dzelzs, — Boriss sacīja.
— No dzelzs? — zēns atkārtoja.
— No dzelzs — tas nozīmē puika uz goda. Uz goda tāpēc, ka klusēji. Citādi mēs būtu dimbā.
— Dimbā? — par jaunu vaicāja zēns.
— Nu, būtu iekrituši, saproti?
Zēns noraidoši purināja galvu.
— Iekrituši — tas nozīmē … — Boriss jau runāja mazliet aizkaitināts.— Tas nozīmē… tas nozīmē… — Boriss, paraudzījies uz Alekseju Paliču un ievērojis, ka viņš smaida, apklusa.
Viņš bija noskaities.
— Iekrist — tas nozīmē, ja . . . — Boriss sāka skaidrot kā stundā. — Ja . . . ja cilvēks grib kaut ko noslēpt, taču viņu . . . atmasko. Tu klusēji, un tāpēc tu … un tāpēc inspektoram neienāca prātā, ka mēs tevi slēpjam.
— Tagad skaidrs, — zēns sacīja. — Tas ir ļoti vienkārši. Brīnums, ka es uzreiz nesapratu. »
— Tu labāk pieslēdzies, tad nevajadzēs desmitiem reižu skaidrot, — Boriss ieteicās.
— Pieslēdzies? Ko nozīmē pieslēgties?
— Nepūt miglu acīs! —Boriss garlaikoti sacīja. — Aleksejs Paličs man visu izstāstīja. Tu pats dzirdēji.
— Es dzirdēju, — zēns piekrita. — Bet es tik un tā nesaprotu, ko nozīmē «pieslēgties». Un, ko nozīmē «pūst miglu acīs», vēl ļotāk nesaprotu.
— Pūst miglu acīs nozīmē slēpt patiesību! — Boriss iekliedzās. — Un teikt «vēl ļotāk nesaprotu» — nav pareizi! Jāsaka — «vēl vairāk nesaprotu»!
— Tu atkal runā pārāk skaļi, — zēns sacīja. — Kad tu runā skaļi, es vēl vairāk nesaprotu. Taču taisnību es neslēpju.