Boriss nespēkā saļima uz ķeblīša. Viņš paskatījās uz Alekseju Paliču, kā piesaukdams viņu par liecinieku svešplanētu iemītnieku cietpauiībai.
Cits Borisa vietā varētu tīksmināties par savu pārākuma apziņu; šīs jūtas sasilda daudzu cilvēku sirdis. Citi cilvēki ir spējīgi gadiem rakņāties sevī, meklēt, ar ko viņi ir pārāki par citiem. Atrodas pat tādi, kas tam veltī visu savu mūžu. Un tad, noguruši no saviem meklējumiem, viņi negaidot atklāj šo pārākumu. Par nožēlu tas ir viņu vecums.
Boriss Kuļikovs nebija no tiem. Viņš prata strādāt. Viņš zināja, ko spēj un ko nespēj. Ja kāds no viņa klasesbiedriem neprata atrisināt vienkāršu uzdevumu matemātikā, Boriss nesmējās un nezobojās par viņu. Bet arī nepalīdzēja. Tādus viņš gluži vienkārši neievēroja. Boriss nemitīgi gāja uz priekšu. No šī ceļa viņš nevienu negrūda nost, taču līdzi sev arī nevienu nevilka. Viņš darīja, kas bija darāms, un tam arvien bija rezultāti. Toties tagad — ar šo zēnu — rezultāti izpalika. Pat Aleksejs Paličs, ar ko Borisam vienmēr viss gāja no rokas, pašlaik neko nespēja izgudrot.
Skolotājs vis nejuta līdzi, bet sacīja:
— Borja, tu nemaz neesi melojis inspektoram, sacīdams, ka zēns ir tavs brālis. Jūs tik tiešām esat brāļi — saprāta ziņā.
— Man tādu brāļu pilna klase,—Boriss norūca.—Tikai tie ir gudrāki.
— Borja, es tevi saprotu, — Aleksejs Paličs, cenzdamies runāt cik iespējams saudzīgāk, teica. — Es tevi vēl jo vairāk saprotu, tāpēc ka . . . nu, tāpēc ka esmu redzējis daudz dažādu bērnu. Ir bijuši pat tādi, kas spēj iedzīt izmisumā. Taču viņi saprata, ko dara. Mūsu viesis turpretī nedara neko aiz spīta. Viņš uzvedas, kā tas bērnam pieklājas: ja nesaprot — prasa. Vai tiešām tu gribi, lai viņu tikai tāpēc «atsauktu»? Manās ausīs pat šis vārds skan cietsirdīgi. Gluži kā «nogalināt».
Zēns sakustējās.
— Ko nozīmē «nogalināt»? — viņš vaicāja.
— Tas ir . . . kā lai tev paskaidro … — Aleksejs Paličs sastomījās.— Tas ir apmēram tas pats, kas «atsaukt».
— Atsaukt?
— Jā. Kad tevi atsauks, tevis vairs nebūs kopā ar mums.
— Es esmu ar jums, — zēns brīnījās. — Kas mani var atsaukt?
Skolotājs pameta daudznozīmīgu skatienu uz Borisu.
— Neviens tevi nevar atsaukt, — viņš sacīja.—Tu būsi kopā ar mums. Tas bija tikai joks.
— Kas tas ir — joks?
Šoreiz sarežģītā situācijā bija nonācis arī Aleksejs Paličs.
— Borja, — viņš ierunājās,—tu mums esi speciālists krievu valodas tulkošanā uz krievu valodu. Varbūt pamēģini tu?
— Nevaru, Aleksej Palič,1 —Borja tielējās. — Man bez visa tā galvā ir putra. Vēlāk tev paskaidrošu, — viņš sacīja zēnam. — Tev jau nedeg?
— Nedeg?
Boriss ievaidējās. Nevis balsī, bet klusībā. Skolā viņam jau sen bija izskaidrots, ka krievu valoda ir bagāta un daudzveidīga. Taču šis bija tas gadījums, par kuru saka: «Mana valoda — mans ienaidnieks.»
— Vai tu nevari pagaidīt? — Boriss novaidējās — šoreiz jau skaļāk. — Vai man obligāti viss uzreiz jāizskaidro?
— Es varu pagaidīt, — zēns paklausīgi sacīja. — Tu, Borja, esi labs, kad nekliedz.
— Bet tu neesi pārāk labs,—Boriss aizrādīja. — Tu visu laiku audz. Tas nav nekāds joks. Mēs nesaprotam, kādas drēbes tev gādāt. Vai tu vēl ilgi augsi?
— Es nezinu, — zēns klusi sacīja.
— Toties es zinu, — Boriss droši atbildēja.
Viņš paņēma zēnu aiz rokas un pieveda pie sienas.
— Aleksej Palič, kāds lielums būtu vislabākais?
— Es domāju, nebūtu slikti, ja jūs abi būtu apmēram viena auguma. Bet kā tu to panāksi? …
Arī autoram nav viegli izskaidrot, kas tas ir — joks. Kādai no Dienvidamerikas ciltīm joks ir nogrūst cilvēku ūdenskritumā. Dažiem mūsu biedriem joks ir nolikt uz sola spraudīti. Acīmredzot viss atkarīgs no vietējiem apstāk|iem . . .
— Lai viņš pats to dabū gatavu. Vai arī — lai viņi gudro. — Boriss norādīja ar pirkstu uz augšu. — Atsūta cilvēku tādu gabalu bez biksēm, un mums jādomā. Varbūt viņi mūs pašreiz dzird? — Boriss pacēla zodu un runāja griestos. — Ei, jūs, biedri, vai nu atsūtiet drēbes, vai izbeidziet viņu audzēt! — Laikā apķēries, Boriss paskatījās uz zēnu, taču tas neko neteica. Boriss sevi izlaboja: — Vai arī izdariet tā, lai viņš neaugtu tālāk par šo svītru.
Boriss atbalstīja zēnu pret sienu, nostājās viņam blakus un ar zīmuli novilka savu acu augstumā robežu.
— Būs labi? — viņš pavaicāja skolotājam.
— Normāli, — Aleksejs Paličs novērtēja.
— Tas arī viss, varam pirkt tādam augumam.
— Liekas, tu jau sāc dot pavēles kosmosam,— Aleksejs Paličs nosmējās.
— Neko citu es izdomāt nevaru.
— Es jau nepārmetu, — skolotājs sacīja. — Man, piemēram, tas pat prātā neienāca. Cerēsim. Man, starp citu, rīt ir brīva diena, es te ienākšu, tā sacīt, pielaikot. Bet tagad gan ejam mājās. Ja nu mūsējie sāk meklēt un iegriežas šeit — tas var beigties slikti. Mamma nav nekāds inspektors, viņai tu neiestāstīsi, ka šis ir tavs brālis.
— Arī inspektors Serjogu pazīst, — Boriss bezrūpīgi atzinās. — Serjoga cauras dienas trinas ap ugunsdzēsējiem. Viņam pat ļauj uztaurēt. Es pamatīgi nobrīnījos, ka inspektors nekā neteica.
— Kāpēc tad? . . . Kāpēc tu tā sacīji?
— Vai jūs domājat, ka viņš tos sīkos atšķir? Man pašam viņi visi liekas vienādi.
— Nu, nu, — Aleksejs Paličs tik vien spēja izdvest. — Ja tā, tad labi.
Piekodinājuši zēnam neko neaiztikt, netrokšņot, neiedegt gaismu un pārliecinājušies, ka viņš it kā visu ir sapratis, viņi izgāja no pagraba un noslēdza durvis.
Visu ceļu līdz krustojumam, kur abiem sazvērniekiem vajadzēja šķirties, Aleksejs Paličs, kaut ko pārdomādams, klusēja. Boriss jau grasījās iegriezties savā šķērsieliņā, kad skolotājs sacīja:
— Borja, tu man tā arī neatbildēji . . . Man rādās, ka tev šis notikums diez ko nepatīk. Pareizāk sakot — tev nav interesanti. Es jau sacīju: tu vari būt brīvs. Jo vairāk tāpēc, ka tuvojas brīvlaiks … Es gribu teikt, ka tu nevienam neesi neko parādā. Ne viņam, ne man.
— Tad sakiet — vai jums ir interesanti?
— Tas nav īstais vārds. Sajā gadījumā es nevaru teikt — «ir interesanti» vai «nav interesanti». Vārdi «esi parādā» vai «neesi parādā» te arī neder. Man gluži vienkārši ir tāda sajūta, ka man, apzinoties sevi par cilvēku, nav tiesību sūtīt viņu atpakaļ. Kā tev liekas, ko?
— Jūs droši vien pareizi runājat, — Boriss sacīja.—Es jūs saprotu, tikai man pašam tā neliekas. Es gribu zināt: kā dēļ mēs pūlamies? Varbūt viņš mūs visus rīt uzspers gaisā.
— Tu baidies?
— Nebaidos, tikai gribu zināt: kā dēļ? — Boriss stūrgalvīgi atkārtoja.
So rakstura īpašību — stūrgalvību — skolotājs savā audzēknī bija ievērojis jau agrāk. Tiesa, līdz šim tā bija izpaudusies, kad runa bija par kaut ko nopietnu. Vai šo gadījumu var nosaukt par nopietnu — Aleksejs Paličs arī pats šaubījās.
— Kādreiz brāļi Mongolfjē palaida pirmo gaisa balonu, — Aleksejs Paličs ierunājās. — Uz palaišanu sapulcējās daudz ļaužu. Skatītāju vidū bija arī Franklins. Vērodams lidojumu, viņš sacīja: «Nedomāju, ka no tā varētu būt kāds labums.» Taču viņš bija dižens zinātnieks.