— Mājienu sapratu, — Boriss teica.—Tikai jūs uz manu jautājumu arī palikāt atbildi parādā. Es nebaidos. Man nevajag nekādas brīvības. Ja nu tā reiz ir noticis, es jums palīdzēšu. Es nevienam neko neteikšu. Bet ja nu mēs iekuļamies ķezā, Aleksej Palič . . .
— Tu gribi teikt, ka mūs var atmaskot? — skolotājs centās precizēt.
— Es gribu teikt: var sanākt ziepes, — Boriss atbildēja. — Par sevi es nebaidos. Bet jūs, skolotāj, varat pamatīgi dabūt.
Aleksejs Paličs purināja galvu.
— Nē, Borja, — viņš sacīja, — skolā vien palikšu — kur citur mani var aizsūtīt.
Un sazvērnieki šķīrās. Nekas būtisks todien vairs nenotika, ja neskaita . . .
… ja neskaita to, ka tieši ap šo laiku pie pagraba durvīm bija nostājusies Jefrosiņja Dmitrijevna. Viņu šurp bija atvilinājušas mīklainas aizdomas, kuras radās sarunas laikā ar Borisu. Ķēdīte: Boriss — kabinets — Aleksejs Paličs — ugunsdrošības inspektors — sakarīgā domā tā arī nebija pārvērtusies. Pa galvu jaucās dažādi prātojumi: Boriss Kuļikovs bija gribējis iet uz kabinetu, taču neaizgāja, kad viņam tas tika atļauts; viņš lūdza par kaut ko nestāstīt mātei; viņš interesējās par ugunsdrošības inspektoru; varbūt arī neinteresējās, bet viņa pati bija izstāstījusi?
Un vēl šis skolotājs . . . Kāds te sakars ar Alekseju Paliču? A, viņš lūdzis puišelim atnest uz māju kaut kādu agregātu. Taču, cik Jefrosiņjai Dmitrijevnai zināms, fiziķis veselu lērumu krāmu bija atstiepis uz skolu, bet lai nestu no skolas prom . . . Aleksejs Paličs nav slikts cilvēks, tikai spaini gan nav atdevis . . . Stop! Ķēdīte acumirklī pārtrūka, pārējās darbojošās personas pagaisa. Skolotājs nav atdevis emaljēto spaini, kaut arī jau vakar solīja! Tā dzima pilnīgi konkrēta doma, no kuras Jefrosiņja Dmitrijevna nomierinājās.
Viņa zināja, ka skolotājs vakaros bieži vien ņemas pa pagrabu, un tāpēc, iedama mājās, nolēma aizstaigāt līdz turienei.
Durvis bija noslēgtas. Jefrosiņja Dmitrijevna jau taisījās doties prom, kad pēkšņi pamanīja, ka no pagraba loga stiepjas tievs, garš stars. Tas ieslīpi tiecās tālu debesīs un tur nozuda. Protams, viņai ne prātā nevarēja ienākt, ka viss ir tieši otrādi. Nevis debesīs, bet no debesīm nāca šis stars un pa caurumiņu iespraucās laboratorijā, kur tas arī izbeidzās.
«Aizmirsuši izslēgt aparātu,» Jefrosiņja Dmitrijevna nodomāja. «Iztaisīs vēl ugunsgrēku!»
Viņa piespieda seju pie stikla un ieskatījās pa caurumu. Logs no iekšpuses bija aizklāts ar avīzi, taču arī tajā bija caurums — sīciņš kā adatas dūriens. Nekā daudz Jefrosiņjai Dmitrijevnai saskatīt neizdevās, un tomēr viņa ieraudzīja ko līdzīgu mirguļojošam siluetam ar zilām adatiņām apkārt. Siluets pamazām izdzisa un nozuda tumsā.
Jefrosiņja Dmitrijevna piegrūda pie caurumiņa degunu: pēc sviluma neoda. Laboratorijā valdīja tumsa un klusums.
Arī stars bija nodzisis.
— Vai tur kāds ir? — Jefrosiņja Dmitrijevna izstieptām lūpām pie caurumiņa pavaicāja.
Klusums. Tumsa. Nekādas atbildes.
Pastāvējusi nedaudz pie loga, apkopēja devās mājup.
Tagad viņa jau bija pilnīgi pārliecināta, ka laboratorijā notiek
kaut kādas nekārtības. Tiesa gan, par nekārtību Jefrosiņja Dmitri- jevna sauca arī līdz galam neaizvērtu logu, no kura stundā nopil viena pile.
Taču te bija kas ļaunāks.
Šoreiz Jefrosiņja Dmitrijevna aizgāja ar ciešu pārliecību, ka viņas aizdomas nav bijušas bez pamata: laboratorijā notiek tumšas lietas.
CETURTĀ DIENA Neliels atmaskojums
Pienāca ceturtās dienas rīts, skaitot kopš tā brīža, kad bija nodibināts kontakts.
Mūsu mazās planētas dzīvi tas nekādi neiespaidoja.
Neizmainījās arī dzīve Kuļeminskā, kas nesteidzīgi riņķoja apkārt Zemes asij, griezdama sānus lecošajai Saulei. Pieaugušie kuļe- minskieši jau gāja uz darbu. Skolēn», kuriem tagad arvien biežāk sapņos rādījās brīvdienas, vēl vārtījās pa gultu. Anna Maksimovna labi izgulējusies atgriezās no naktsdežūras. Tatjana, nepatikā šķobīdamās, virtuvē ziepēja kaklu — viņai šodien vajadzēja nokārtot ieskaiti. Aleksejs Paličs, tā kā viņam bija brīvdiena, cepa uz plīts olas.
— Vai Saša naktī atkal nebija mājās? — Anna Maksimovna pavaicāja, kad visi bija nosēdušies pie galda.
— Viņam agri no rīta lidojums, — Tatjana paskaidroja.
Anna Maksimovna pagaidām vairāk neko neteica. Taču Tatjana lieliski saprata, kam domāts šis mājiens. Kādu brīdi viņa valdīdamās ar dakšiņu nikni dalīja ceptās olas. No divām acīm izveidoja četras, pēc tam astoņas, un tad arī viņas pacietība bija galā.
— Tu, mammu, velti tā uztraucies. Es ar savu vīru esmu pilnīgi apmierināta.
— Apmierināta?
— Absolūti!
— Nu, nu, — Anna Maksimovna noteica.—Tev pašai labāk redzams.
Annas Maksimovnas balsī skanēja tik daudz klusas, taču iecirtīgas neapmierinātības, ka Tatjana vairs nespēja valdīties.
— Un es reiz par visām reizēm lūdzu, — viņa paceltā balsī uzstāja, — nerunāsim par šo tēmu.
— Varam arī nerunāt, — Anna Maksimovna piekrita. — Taisnība: tagad par vēlu runāt.
Te nu Aleksejam Paličam bija īstais brīdis gāzt ar dūri pa galdu, tā ka šķīvji un trauki palecas. Taču tas vairs nebūtu Aleksejs Paličs. Nē, tā viņš nevarēja rīkoties. Viņam šai situācijā vispār vajadzēja klusēt. Bet viņš mierīgi sacīja:
— Nestrīdēsimies, Anna. Nevienam nav viegli — ne tev, ne Taņušai. Ņem vērā, ka viņai šodien ieskaite.
Te nu ļoti gribētos uzrakstīt, ka Tatjana pateicīgi paraudzījās tēvā. Taču tā nebūtu taisnība. Taisnība bija tikai tā, ka viņa paskatījās. Pareizāk sakot — izmeta šķēpu no garo skropstu apakšas — to pašu skropstu, kas tik ļoti patika lidotājam Sašam. Tēvam nu galīgi nebija tiesību jaukties pieaugušās meitas dzīvē!
— Varam arī nestrīdēties, — Anna Maksimovna sacīja.—Tu pareizi teici: sievietēm nekad nav viegli. Toties vīriešiem ir vieglāk. Viņiem laika daudz, viņi var stundām tarkšķēt pie alus bodes, var baidīt pārdevējas. Kā, piemēram, tu to dari.
— Es — pie bodes? — Aleksejs Paličs no sirds izbrīnījās. — Kad es? . . .
— Es saku: baidīt pārdevējas.
— Kādas pārdevējas?
— Klaudiju no sakņu veikala. Es vakar biju veikalā. Viņa man siļķes bundžās atstāja . . . «Atskrēja,» stāsta, «izspūris, ne īsti sarkans, ne zaļš . . . Kliedz — ar ko lai bērnu baro, ar ko lai bērnu baro?! Es,» saka, «nobijos: ka tik jūsu mazdēlam kas nav lēcies? Bet viņš kļūst bāls, sāk drebēt un kliedz: vārda nav . . . trīs mēnešus nav vārda! Es jau nodomāju, ka jums ugunsgrēks vai kas cits . . . Cilvēks gluži kā bez prāta.»
Ziņkārīgi paskatījusies uz tēvu, Tatjana ievēroja, ka viņš «kļūst bāls».
— Kāpēc tad izspūris? — Aleksejs Paličs apjucis vaicāja.
— Nezinu, kāpēc.
— Un kad es esmu uz kādu kliedzis?
— Klaudija, protams, var arī samelot — tas viņai neko nemaksā. Bet viss taču nav melots?
— Mamma,—Tatjana bikli iejaucās,—man šķiet, ka tēvs nevar būt sarkans, izspūris un zaļš. Kliegt viņš arī nemāk . . .
— Māku, — Aleksejs Paličs iesaucās ar klusu draudu pieskaņu, sākdams apjēgt, uz kuru pusi velk bezkaunīgais skuķis.