— Nemāki vis. Tu, mammu, labāk pievērs uzmanību kādai detaļai: viņš interesējies, ar ko barot bērnu.
— Nu un tad? — Anna Maksimovna pavaicāja, nepaguvusi vēl ieraudzīt sakarību.
— Tas, ka mums pazuda produkti . . .
— Nesaprotu, kāpēc tu vienu lipini klāt otram. Andrejiņa produkti. Vai tad tēvs nezina, ar ko mēs viņu barojam?
— Ar ko baro Andrejiņu, to viņš zina…—Tatjana daudznozīmīgi sacīja.
— Taņa! — Aleksejs Paličs, balsi paaugstinājis, iesaucās. — Cikos tev ieskaite?
Tatjana piecēlās no galda, uzmeta plecā somu un devās uz durvju pusi.
— Interesanti, — viņa atskatījusies piezīmēja,—tiklīdz es ierunājos par produktiem, tu uzreiz atcerējies manu vilcienu.
Tatjana aizvēra durvis, taču tūlīt pavēra tās vēlreiz.
— Interesanti!—viņa atkārtoja. — Pat dīvaini!
Durvis Tatjanai aiz muguras aizvērās. 5ajā mirklī Aleksejs Paličs pat nebūtu iebildis, ja tās aizvērtos uz visiem laikiem.
— Aleksej, — Anna Maksimovna klusi ierunājās, — vai tu paņēmi produktus?
— Nu es, — Aleksejs Paličs atzinās.
— Kāpēc?
— Paņēmu, — Aleksejs • Paličs sacīja. — Paņēmu — aiznesu. Gribēju nopirkt — pavaicāju… nopirku… aizmirsu pavaicāt..', aizmirsu nopirkt . . . aizmirsu atnest . . . aizmirsu aiznest . . . Zaļš es nebiju. Bāls es nebiju. Dzeltens nebiju. Nekliedzu. Nedrebēju.
— Kāpēc? — Anna Maksimovna uzstājīgi atkārtoja.
— Neteikšu! — Aleksejs Paličs ietiepīgi paziņoja.
Anna Maksimovna salika elkoņus uz galda un zodu atbalstīja delnās. Aleksejs Paličs redzēja, ka viņai no acīm birst asaras.
— Aleksej,—viņa izmocīja,—tev ir vēl kāds bērns?
Aleksejs Paličs, nosēdies sievai blakus, apskāva viņu un noskūpstīja uz auss.
— Annuška, — viņš sacīja,—man nav citu bērnu. Zvēru, pie kā vien vēlies. Visā izplatījumā man nav neviena cita kā vienīgi Tatjana, kaut viņa šodien nedabūtu ieskaiti! Un neraudi, lūdzama, bez vajadzības, citādi arī man nekas cits neatliks. Tu paskaties — viss ir savās vietās, trūkst tikai vienas bundžas.
— Tiešām? — Anna Maksimovna pārvaicāja, taču šis jautājums neattiecās uz bundžām.
— Goda vārds. — Un arī atbilde neattiecās uz bundžām.
— Labi, — Anna Maksimovna teica, — laiks modināt Andrejiņu. Dievs ar to sasodīto bundžu.
Kad Aleksejs Paličs izgāja no mājas, zeme viņam zem kājām vieglītiņām līgojās. Un tas nebija no tā, ka Zemes ass, kā astronomi izsenis noskaidrojuši, nedaudz šūpojas.
Četrās dienās baiļu sajūta bija nedaudz pierimusi. Nokāpdams pagrabā, Aleksejs Paličs vairs nemeta zaglīgus skatienus apkārt, taču, iegājis iekšā, durvis tomēr pieslēdza.
— Sveiks, Palič, — zēns sacīja, un viņa tonī bija manāma labpatika. — Es dzirdēju, kā tu nāc. Bet vakar tas nebiji tu.
— Kas tad? — Aleksejs Paličs satraucās.
— Nezinu. Es dzirdēju, kā viņš aiziet prom. Tu, Palič, nebaidies. Es neko neesmu aizticis, neesmu ne trokšņojis, ne gaismu dedzis. Es tikai paskatījos pa šo caurumiņu. — Zēns norādīja uz logu, kas aizklāts ar avīzi.
— Kā tad viņš izskatījās?
— Savādāk nekā tu.
— Saprotams. Vai tu nevarētu viņu uzzīmēt?
Aleksejs Paličs pasniedza zēnam papīra lapu un zīmuli. Skolotājam par izbrīnu, zēns bez sevišķas piepūles ar dažiem vilcieniem uzzīmēja sievietes augumu. Zīmējums bija tik precīzs, ka kļūdīties te nevarēja.
— Tas ir nevis viņš, bet viņa, — Aleksejs Paličs nopūtās. — Tā ir sieviete. Viņu sauc Jefrosiņja Dmitrijevna. Ko viņa darīja?
— Neko. Sacīja: «Vai tur kāds ir?» Pēc tam sacīja: «Ak kungs, ak kungs.» Pēc tam aizgāja.
— «Ak kungs, ak kungs …» — Aleksejs Paličs novaidējās.
— Tā tik vēl trūka. Kaut gan pareizi vien ir—laiks tevi no šejienes vest laukā. Neesi vairs nekāds zīdainis.
Jā, nu gan vairs nevarēja teikt, ka Aleksejam Paličam pretī stāv zīdainis. Pa nakti zēns bija vēl vairāk izaudzis un tagad bija apmēram Borisa augumā. Aleksejs Paličs pieveda viņu pie svītras, kas novilkta ar zīmuli uz sienas. Viss bija precīzi līdz milimetram.
— Tātad jūs dzirdat, ko mēs runājam? — Aleksejs Paličs vaicāja.
— Mēs? — zēns pārjautāja ar acīm redzamu neizpratni sejā.
— Labi, — Aleksejs Paličs sacīja, — nav svarīgi. Labāk pasaki — vai tu vēl augsi?
— Tagad es zinu, kāpēc Borja vakar runāja tik skaļi. Vai es vairs nedrīkstu augt?
— Mums jau nebūtu nekas pretī, — Aleksejs Paličs paskaidroja.— Tikai tu nevari visu laiku staigāt, ietinies segā. Bet mainīt drēbes tik bieži mēs tev nevaram.
— Tagad es zinu, — zēns sacīja. — Es neaugšu.
— Vai ēst gribi?
Zēns iesmējās.
— Vakar — ēst, šodien — ēst. Tikai ēst un ēst?
— Mēs ēdam katru dienu, — Aleksejs Paličs uzmanīgi paskaidroja.
— Man negribas. Bet, ja tu vēlies, dod šurp — ēdīšu.
Aleksejs Paličs apmulsa un nezin kāpēc uzsita sev pa kabatām.
— Man, kā par nelaimi, nekā nav. Es tūliņ atnesīšu.
— Nevajag, — zēns sacīja. — Man nekad negribas.
— Paklausies … — Aleksejs Paličs piepeši sastomījās. Sī bezpersoniskā uzruna jau sen viņu kaitināja. — Kā tevi sauc?
— Nezinu.
— Kā tevi sauc pie jums mājās?
— Pie mums? — zēns atkal izbrīnījās. — Es tevi nesaprotu.
— Ikvienam cilvēkam ir vārds. Mani sauc Aleksejs Paličs . . .
— Tevi sauc Paličs, — zēns izlaboja.
— Nu lai būtu tā. Borju sauc Borja. Tev arī vajadzētu dot vārdu. Izvēlies.
— Sauc mani par Paliču. Man ļoti patīk.
— Divu Paliču būs par daudz. Labāk izdomāsim tev citu vārdu.
— Tad par Borju. v
— Borja mums jau ir. Pagudro vēl.
— Seņka-maita, — zēns sacīja.
— Ko?! — Aleksejs Paličs neticēja savām ausīm. Zēns pamāja uz loga pusi.
— Tur viņi visu laiku kliedz: «Seņķa-maita, piespēlē man! Seņka-maita, tas nav tavs auts!» Seņka-maita droši vien ir labs vārds, ja jau viņi visu laiku to lieto.
— īsti labs nav, — Aleksejs Paličs noteica, nolēmis neielaisties paskaidrojumos. — Labāk es pamēģināšu.
Skolotājs domāja. Pa galvu jaucās dažnedažādi vārdi — tikai ne krievu, varbūt tas tāpēc, ka zēns bija nācis no citas pasaules.
— Fēlikss! — skolotājs iesaucās. — Mūsu valodā tas nozīmē «saulainais»[6].
— Nu tad sauc mūsu valodā, — zēns piekrita. — Seņka-maita man gan patīk labāk, bet lai būtu Saulainais.
— Nē, — Aleksejs Paličs iebilda — arī viņam bija savas vājības.
— Fēlikss skan daudz labāk. Pie mums Kuļeminskā vēl nav neviena Fēliksa. Tu būsi pirmais? Norunāts?
Zēns samierinājās bez sevišķas sajūsmas. Droši vien taisnība tiem, kas apgalvo, ka pirmā mīlestība ir pati stiprākā. Fēliksa pirmā mīlestība vēl arvien bija «Seņka-maita».
— Bet tagad, Fēliks,—ar zināmu svinīguma pieskaņu sacīja Aleksejs Paličs,—es eju pēc drēbēm. Tu šeit tikmēr mierīgi gaidi. Labi?
— Gaidīšu, — Fēlikss bija ar mieru.
Aleksejs Paličs devās uz durvīm. Fēlikss viņam uzsauca: