— Palič . . .
— Jā, Fēliks?
— Viņi tur skraida, klaigā … — Fēlikss parādīja uz logu.
— Ko viņi vēl dara?
— Viņi? Nu, vēl viņi mācās, guļ, ēd, skatās televizoru, braukā ar divriteni, iet uz kino, slaistās.
— Es arī gribu skraidīt, klaigāt un mācīties.
— Parīt sākas brīvlaiks, — Aleksejs Paličs sacīja, — un viņi vairs nemācīsies.
— Es arī gribu skatīties, braukāt un slaistīties, — Fēlikss uzstājīgi atkārtoja. — Es esmu tāds pats kā viņi. Tu gan neesi tāds.
— Tev taisnība, — Aleksejs Paličs piekrita, — tu esi tāds, bet es tāds neesmu. Taču es esmu bijis un tāpēc tevi labi saprotu. Es apsolu tev: tu skraidīsi, skatīsies un darīsi visu pārējo.
— Tiešām?
— Tiešām.
— Un es redzēšu Seņku-maitu?
— Noteikti.
— Kad?^
— Drīz, — Aleksejs Paličs nekonkrēti apsolīja. — Gaidi mani! Es atgriezīšos pēc pāris stundām.
Aleksejs Paličs aizgāja. Pareizāk sakot — aizmuka. Aizmuka no jautājumiem, uz kuriem viņam tik un tā nāksies atbildēt . . .
Elektriskais vilciens pieveda Alekseju Paliču gandrīz pie paša veikala, kas atradās blakus stacijai. Paļaudamies, ka te nu nekādi paziņas nevar gadīties, skolotājs uzkāpa otrajā stāvā. Virsdrēbju nodaļā nebija neviena pircēja.
— Vai jūs nebūtu tik laipna … — Aleksejs Paličs uzrunāja kādu pārdevēju, kas stāvēja aiz letes ar muguru pret viņu.
— Viss ir izlikts plauktos, — meitene nepagriezdamās atcirta.
— Es gribēju pajautāt … — Aleksejs Paličs apmulsa. — Varbūt jūs dotu padomu? Es, redzat, esmu absolūts nejēga šajās lietās. — Un Aleksejs Paličs pat tik tikko manāmi iesmējās, kā demonstrēdams, cik niecīgs ir viņš pats un viņa mēģinājums patraucēt.
— Es jau teicu: viss ir plauktos,—meitene, nemainījusi pozu, atkārtoja.
Te nepieciešams paskaidrojums. šī pārdevēja, ar kuru Aleksejam Paličam bija tas gods runāt, nebija nedz slinka, nedz rupja, viņa arī nebija no tām, kas pircējos saskata savus personiskos ienaidniekus. šī meitene nebija cietsirdīga, nebija arī nekāds briesmonis ar negantu raksturu. Patiesību sakot, pie vainas bija pats Aleksejs Paličs. Viņš bija uzradies nelaikā. Meitene bija aizņemta nopietnā darbā: mazajā spogulītī viņa pētīja pūtīti, kas bija uzmetusies viņai uz kreisās uzacs. Vienlaikus pārdevēja izlēma svarīgu jautājumu: izspiest vai atstāt? Tāpēc ikvienam jāsaprot, ka Aleksejs Paličs ar visām savām darīšanām viņai tobrīd vienīgi traucēja.
Taču arī Alekseju Paliču var saprast. Viņam nebija kur sprukt.
— Atvainojiet, es vēlētos . . .
— Ak šausmas! — pārdevēja pagriezdamās iesaucās. — Kauna
nav cilvēkiem! Jums taču saprotamā va . . . — Un pēkšņi pārdevējas seja no bēdīgas un neapmierinātas pārvērtās laipnā un smaidīgā.
— Aleksej Palič, labdien! — viņa sacīja. — Ko jūs vēlaties, Aleksej Palič?
Aleksejs Paličs pūlējās atcerēties, kā sauc viņa bijušo skolnieci.
— Labdien, Klāva, — skolotājs nedroši sacīja un nojauta, ka ir uzminējis. — Man vajadzētu apģērbu komplektu zēnam.
— Kādam augumam?
— Apmēram tādam, — Aleksejs Paličs ar roku norādīja savu plecu augstumā.
— Četrdesmit otrais, — Klāva secināja. Viņa paskatījās apkārt un čukstus piebilda, kaut gan sekcijā vēl joprojām neviena nebija:
— Ir džinsu kostīms . . .
— Vai tas ir kas labs? — Aleksejs Paličs jautāja, arī nevilšus pieklusinājis balsi.
— Ejiet nu, Aleksej Palič! — Klāva izbrīnījās. — Pēdējais, atliku pati sev.
— Tad varbūt nevajag, ja pēdējais?
— Labi jau, labi, ņemiet vien, — Klāva nopūtās. — Man vēl ir. Četrdesmit vienu rubli.
— Derētu arī krekls . . . Nē, vajadzētu divus kreklus. Un divus pārus apakšbikšu. Un divus sporta kreklus.
Klāva izlika uz letes vairākas kaudzītes veļas.
— Izvēlieties, lūdzu!
Aleksejs Paličs nepaguva izvēlēties vajadzīgās mantas, kad viņam aiz muguras atskanēja balss:
— Labdien, jūs arī pastaigājaties?
Aleksejs Paličs pagriezās. Viņam līdzās stāvēja angļu valodas skolotāja — tā pati, kuru viņš nesen tik tikko nebija nogrūdis no kāpnēm.
— Labdien, Jeļena Sergejevna! «Kāds velns jūs šurp atdzinis?» — pēdējo frāzi Aleksejs Paličs, protams, izteica tikai domās.
Jeļena Sergejevna ar pieredzējušas sievietes acīm ieurbās džinsu kostīmā, kas nebija vēl ietīts.
— Vai, arī man taisni tāds vajadzīgs! Re, kā laimējās!
— Pēdējais, — strupi noteica Klāva, kas pie Jeļenas Sergejevnas nebija mācījusies.
Aleksejam Paličam nebija ne mazākās vēlēšanās, lai šī satikšanās iegultu Jeļenas Sergejevnas atmiņā.
Viņš lūdzoši paskatījās uz Klāvu un pat mazliet pamirkšķināja plakstiņus, it kā piemiegtu ar aci.
— Pēdējais . . . palicis, — Klāva sacīja, izvilkdama no letes apakšas taisni tādu kostīmu.
— Paldies jums, meitenīt,—Jeļena Sergejevna aizkustināta izdvesa un laipni paskatījās uz Alekseju Paliču. — Jūs, Aleksej Palič, izrādās, nemaz neesat tik neizveicīgs. Kā jūs to uzodāt? Es jau pusgadu meklēju.
— Neko es neesmu uzodis, — Aleksejs Paličs attrauca. — Un vispār es šeit esmu nejauši. Un vispār — tas nav man. Nav man — un vispār . . .
Paķēris veļu, kas pirmā pagadījās pa rokai, un kostīmu, Aleksejs Paličs izlidoja no veikala. Bet kāpēc vajadzēja lidot? Nevajadzēja lidot, jo Jeļenas Sergejevnas atmiņā cieši iespiedās gan džinsu kostīms, gan veļa, ko Aleksejs Paličs nervozi sasvieda portfelī.
Kad Aleksejs Paličs atgriezās laboratorijā, viņš ieraudzīja šādu ainu: Boriss un Fēlikss sēdēja viens otram pretī, starp viņiem atradās šaha galdiņš ar figūrām. Abi spēlētāji strīdējās. Nav nekā dīvaina, ja šahisti reizēm strīdas, — šaha pulciņā Kuļeminskas Kultūras pilī bija piedzīvoti pat kautiņi. Taču, par ko viņi strīdas, Aleksejs Paličs uzreiz nesaprata.
— Vai tad šāds gājiens nav atļauts? — Fēlikss vaicāja. — Tu pats rādīji, ka zirgs tā iet.
— Ir atļauts, tikai tas ir muļķīgi, — Boriss atbildēja. — Es tavu zirgu tagad bez vajadzības nokaušu.
— Kauj, lūdzu.
— Tā nevar spēlēt.
— Kāpēc? — Fēlikss brīnījās. — Tu pats mācīji: vajag nokaut pēc iespējas vairāk pretinieka figūru. Es esmu pretinieks. Tad kauj. Tev jau gribas kaut?
— Daudz ko gribas . . . Man varbūt gribas nokaut desmit figūras!
Fēlikss precīzi noskaitīja desmit savas figūras, novāca no galdiņa
un pasniedza Borisam:
— Te būs desmit, lūdzu.
— Kas tev pašam tagad paliek?
— Man paliek sešas,—Fēlikss draudzīgi atbildēja. — Vai gribi vēl?
Boriss no jauna salika figūras vecajās vietās.
— Tā nevar spēlēt, — viņš sacīja. — Tu saproti — man jācenšas nokaut tavas figūras, bet tev — manas.
— Es cenšos. Tikai tu man neļauj. Padod, tad es arī nokaušu.
— Cik reižu tev jāsaka! — Boriss paaugstināja balsi.—Jācenšas, lai pretinieks varētu mazāk nokaut — tur jau slēpjas sp»1 *" būtība.
— Tu atkal skaļi runā, — Fēlikss sacīja. — Es nesaprotu. Gribi nokaut — nekauj. Vajag nokaut vairāk — vajag neļaut nokaut. Es gribu nokaut — nedrīkst. Tu gribi nokaut—nedrīkst. Neviens nekam neko neļauj, bet vajag.