— Nevis nokaut — vienkārši nokaujot, bet nokaut — piespiežot pretinieku pie sienas.
— Piespiežot?
— Jā, piespiežot pie sienas.
— Piespiežot? Vai tad pretinieks vēl jāspiež pie sienas?
— Izcīnot, — Boriss novaidējās. — To sauc par figūras izcīnīšanu. Skaties! — Boriss noņēma no galdiņa zirgu un tā vietā nolika savu bandinieku. — Bet tagad tu pacenties izcīnīt kādu figūru.
— Saprotu, — Fēlikss sacīja. Viņš nocēla no galdiņa balto karali un tā vietā nolika savu bandinieku, ko no karaļa šķīra pieci lauciņi.
Boriss nogrūda no galda visas figūras.
— Pamēģini tādam kaut ko iestāstīt, — viņš sacīja, pievērsdamies Aleksejam Paličam.
Fēlikss neapvainojās. Izskatījās pat, ka viņš priecātos.
— Tu paņēmi visas, — viņš sacīja. — Vai tagad tu esi apmierināts?
— Visas?! — Boriss iekliedzās. — Visas man arī mājās bija. Nebija vērts stiept šurp.
— Ja jau nebija vērts, tad kāpēc atnesi? — Fēlikss nelikās mierā.
— Jā, ar tevi par garlaicību nav jāsūdzas! — Boriss sacīja.
— Vai tev ar mani ir jautri?
— Un kā vēl … — Boriss nostenējās.
Aleksejs Paličs juta, ka pienācis brīdis iejaukties. Par Fēliksu viņš nebaidījās: liekas, zēnam ir nosvērts raksturs. Skolotājs nolēma pasargāt Borisa nervus, šie nervi, kā skolotājs jau saprata, drīz būs vajadzīgi visi līdz pēdējam.
— Borja, — Aleksejs Paličs samierinoši sacīja, — iedomājies, ka tu esi nonācis svešā valstī. Un tev māca spēlēt aplīšus.
— Kādus aplīšus?
— Pieņemsim, ka viņiem ir tāda spēle.
— Darīšu, kā viņi, un iemācīšos.
— Bet šahā tā nevar. Ja tu atkārtosi pretinieka gājienus, tad noteikti zaudēsi. Prast spēlēt un prast iemācīt spēlēt — tās ir divas dažādas prašanas. Un norunāsim — nenervozēt, šķiet, ka tuvākajā laikā prasme apmācīt mums būs vajadzīga visvairāk. It īpaši tev. Bet par to parunāsim vēlāk. Tagad pielaikosim viņam drēbes.
Kad Fēlikss tika ieģērbts jaunajās drēbēs, viņš izskatījās pēc gluži pieklājīga zēna. Pat pārāk pieklājīga, it kā nupat būtu izkāpis no skatloga.
— Nu kā? — Aleksejs Paličs jautāja.
— Nekas, — Boriss atteica. — Ja viņam vēl mazliet sasmērētu bikses . . . drusciņ ieplēstu jaciņu . . . zābakus notrieptu ar dubļiem . . .
— To viņš izdarīs ar tavu palīdzību, — Aleksejs Paličs sacīja. — Borja, man šķiet, ka mums nav tiesību viņu te ilgāk turēt. Citādi tam visam nav jēgas. Un vēclass="underline" tagad viņš ir tikpat kā tavs vienaudzis un tu viņam esi vairāk vajadzīgs nekā es.
PIEKTĀ DIENA UN SESTĀ Sākas jauna dzīve
Arsenijs Petrovičs Kuļikovs strādāja Kuļeminskas rotaļlietu fabrikā. Viņš bija visai maza auguma, tāpēc Kuļeminskā jokoja: rotaļlietu fabrikā direktors kā rotaļlieta.
Neliela auguma cilvēki bieži vien par to ir vairāk satraukušies, nekā viņiem pašiem gribētos. Lai kompensētu šo, viņuprāt, trūkumu, viņi cenšas izcelties ar kaut ko citu: piemēram, krāso bārdu rudā krāsā vai arī kļūst par māksliniekiem.
Arseniju Petroviču viņa personiskais augums neuztrauca. Viņš nepārdzīvoja, ka iepriekšējā direktora krēslu viņa kabinetā vajadzēja nomainīt un sēdekļus jaunajā zaporožecā pacelt nedaudz augstāk. Pateicoties tam, ka viņu maz interesēja, cik augstu viņa cepure atrodas virs trotuāra, Arsenija Petroviča raksturs, gadiem ritot, gandrīz nemaz nemainījās. Tāpēc arī viņa raksturā bija kaut kas rotaļīgs, pareizāk sakot — vieglprātīgs.
Tas izpaudās viņa attieksmē pret savu dēlu audzināšanu.
Arsenijs Petrovičs uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam, pirms viņš kļūst pieaudzis, jāsaņem noteikta deva punu un zilumu. Sis vīrs zināja, ka pastāv divu veidu ievainojumi: vieni paliek uz ķermeņa, otri — sirdī. Sirds ievainojumus Arsenijs Petrovičs saviem dēliem nevēlēja; pret zilumiem uz ķermeņa viņš izturējās pilnīgi vienaldzīgi.
— Nepadodies, Serjoga! Dod viņam pretī! — Arsenijs Petrovičs skubināja, izdzirdis elsojam jaunāko dēlu, ko vecākais bija iespiedis šaurā spraugā starp dīvānu un krāsni.
Vispār Serjoga iztika bez labiem padomiem. Viņš spirinājās no visa spēka. Boriss labi zināja, kas notiks, ja kliņģerī saliekto brāli atlaidīs kaut uz sekundi. Serjoga locījās kā čūska. Pat šajā situācijā viņam izdevās iekost brālim pirkstā vai iebelzt ar ceļgalu pa vēderu.
Reizēm Serjoga izlikās, ka padodas.
— Viss, — viņš sacīja. — Vairāk tā nedarīšu.
Pirmajā reizē Boriss noticēja. Viņš pat centās izrādīt augstsirdību un pagrieza brālim muguru. Uzreiz viņš sajuta tādu triecienu ar galvu zem lāpstiņām, ka nespēja nostāvēt kājās. Serjoga smējās. Taču ne ilgi. Pēc mirkļa viņš pārlidoja pāri galdam, ar blīkšķi novēlās uz dīvāna un no turienes nošļūca uz grīdas. Cits viņa vietā būtu kaut ko salauzis vai izmežģījis. Bet tikai ne Serjoga. Viņš sarāvās uz grīdas čokurā, aizsedza ar delnām seju, tā ka varēja domāt — viņš zaudējis samaņu. Taču, kad Boriss piegāja pie brāļa, viņš cauri pirkstu spraugām ieraudzīja Serjogas viltīgās acis un tik tikko paguva atlēkt sāņus.
Serjogas kāja atsitās pret galda kāju. Tēmējis viņš, protams, nebija pa galdu.
Savaldīt Serjogu nebija iespējams. Reizēm, nonācis bezizejas situācijā, viņš savilka žēlabainu grimasi. Ticēt viņam nevarēja ne par kapeiku.
Pēdējā laikā viņš bija mainījis taktiku.
— Palaid, gribu čurāt, — viņš vienreiz paziņoja.
Un atkal Boriss sākumā noticēja: ja nu tiešām? . . .
Serjoga izskrēja aiz durvīm. Tikai tāpēc, lai savāktu sniegu. Sniega pika, aizlidojusi garām Borisa pakausim, ietriecās sienā, precīzāk— tajā vietā, kur karājās tēva portrets — fotogrāfija. Stikls rāmī saplīsa — nelietīgais puika bija ne tikai sniegu saspiedis stingrā pikā, bet arī pamērcējis ūdenī.
— Spēkoties jūs varat … — Arsenijs Petrovičs sacīja, attīrīdams no sniega savu jaunības dienu seju. — Bet mantas bojāt nevajag. Ar steigu novāc, Serjoža. Un tu, Borja, nākamreiz turi viņu stingrāk — lai čurā biksēs.
Kā mēs redzam, Arsenijs Petrovičs nesadusmojās. Acīmredzot viņš saprata, ka pašlaik vāc augļus no tiem kokiem, kurus pats izaudzējis.
Un tomēr jāteic, ka Serjogam bija garlaicīgi bez Borisa. Par to liecina fakts, ka Borisu viņš izsekoja biežāk par citiem un biežāk nošāva viņu ar savu bateriju automātu. Un Boriss, kaut arī draudēja automātu salauzt, nopietni nekad nedomāja to darīt. Brāļu attiecības bija gauži vienkāršas. Boriss mierīgi lēja laukā ūdeni no sava zābaka un cirta pliķi jaunākajam brālim. Jaunākais brālis mierīgi saņēma pliķi, mierīgi iespēra vecākajam brālim pa ceļgalu un ielēja ūdeni otrā zābakā. Nekāda naida brāļi viens pret otru neizjūta.
Arsenijs Petrovičs vēlējās, lai dēli izaugtu vīrišķīgi un spēcīgi.
— Ķīviņos ar Serjogu muskuļus neuzpumpēsi, — viņš sacīja Borisam. — Cik reižu tu vari pievilkties pie stieņa?
— Necikreiz.
— Kā tas ir — necik?
— Neesmu mēģinājis.
— Tad ejam pagalmā.
Pagalmā starp diviem bērziem bija iestiprināta dzelzs caurule, pie kuras rītos vingroja Arsenijs Petrovičs. Boriss pievilkās divas reizes; otro reizi — locīdamies no piepūles un spārdīdamies kājām. Tēvs pievilkās vienpadsmit reizes.