— Riebjas uz tevi skatīties, — Arsenijs Petrovičs sacīja.
— Uz nometni! Nekavējoties uz sporta nometni!
Arsenijam Petrovičam visu patika darīt nekavējoties. Taču toreiz līdz vasarai bija tālu, un Boriss netiepās. Tēvs ātri iekarsa un ātri arī nomierinājās. Ziemā viņš pēkšņi sadomāja katru rītu apslacīties ar aukstu ūdeni. Viņš nepieradinājās pamazām, bet izgāja pagalmā apakšbiksēs un uzgāza sev uz galvas trīs spaiņus ūdens pēc kārtas.
Pie brokastgalda viņš jūsmoja.
— Labi gan! Jūs nevarat iedomāties, cik labi! Katru šūnu jūti. Un kāds žirgtums, kāds žirgtums! . . .
Vieglās mašīnas rotaļlietu fabrikā nebija, tāpēc tēvu vakarā pārveda ar pašizgāzēju: viņam bija sākusies smaga angīna. Ar apsla- cīšanos nu bija cauri. Taču sporta nometni Arsenijs Petrovičs šajās dienās nezin kāpēc atcerējās.
— Tiklīdz beigsies mācības — uz nometni prom,—viņš sacīja Borisam. — Es jau sarunāju. Lieliska vieta. Treniņi. Ūdens. Svaigs gaiss.
— Man arī šeit svaiga gaisa diezgan,—Boriss piezīmēja.
— Kāpēc lai es tur brauktu, ja neesmu sportists?
— Kļūsi par sportistu! Tur no tevis iztaisīs cilvēku. Kamēr desmit reizes nevarēsi pievilkties, mājās nerādies. Un vairāk zilumu un punu tāpat. Nevaidi, ja sāpēs, nepadodies, ja grūti.
— Es arī gribu uz nometni, — iedūcās Serjoga. — Gribu kopā ar Borju.
— Brauksi, — tēvs apsolīja, — pēc gadiem trim. Pat piespiedīšu tevi braukt, ja stīvēsies pretī.
Noslēpies aiz stūra, Serjoga nopļāva tēvu ar automāta ložu kārtu. Tēvs, protams, palika dzīvs, un Serjoga apvainojās.
— Es jums rādīšu … — viņš biedināja.
Serjogas mīklainos draudus neviens neņēma nopietni. Un velti. Borisam gan vajadzēja zināt, ka jaunākais brālis neko neaizmirst.
Boriss varēja no sporta nometnes izlocīties. Tēvs būtu pa- burkšķējis, taču ar mammas palīdzību viņu var pielauzt. Boriss tā arī pateica Aleksejam Paličam. Taču skolotājs uz šo gadījumu skatījās savādāk.
— Tas ir tas, kas vajadzīgs, — viņš paziņoja. — Mēs te lauzām galvu, ko iesākt ar Fēliksu . . . Bet ja nu jūs aizsūtīt abus kopā?
— Viņu tur uzreiz atmaskos, — Boriss šaubījās.
— Ko nozīmē «atmaskos»? Kam var ienākt prātā, ka viņš ir no turienes? To zinām mēs ar tevi un arī tikai tāpēc, ka redzējām, kā viņš uzradās. Tu paskaties uz Fēliksu no malas: zēns kā zēns, drusku ar dīvainībām. Kam nav dīvainību? Katram cilvēkam ir savas dīvainības.
— Neēd — neko teikt, dīvainība uz goda!
— Viņš var arī ēst. Mēs viņu nobrīdināsim. Viņš ir paklausīgs bērns. Ja neesi ar mieru, piedāvā savu variantu. Tu pats saproti, ka laboratorijā viņu atstāt nedrīkst. Tad gan diezgan droši, ka viņu atmaskos.
— Varbūt noslēpt mežā?
— Drīz sabrauks vasarnieki, sāksies sēņu laiks . . . Kur tu viņu noslēpsi?
— Tas gan, — Boriss piekrita. — Es pagājušogad atradu divas baravikas . . . Pavisam maziņas, domāju — lai paaugas. Pat piesedzu ar lapu. Nākamajā dienā atnāku — vairs nav. Vasarnieki visas malas izokšķerē.
— Bet galvenais, — Aleksejs Paličs sacīja,—viņam jābūt starp cilvēkiem. Esmu par to pilnīgi pārliecināts. Domā, Borja! Ja neesi ar mieru, es kaut ko gudrošu.
— Labi, mēģināsim. Tikai neapvainojieties, ja nesanāks.
— Es jau neapvainošos, — Aleksejs Paličs teica. — Svarīgi, lai viņš neapvainotos.
Godīgi sakot, braukt uz nometni Borisam galīgi negribējās. Ar sportu viņš neaizrāvās, bez sabiedrības iztika it labi. Pa vasaru viņam bija citi plāni. Bet tagad iznāk braukt ar zēnu uz nometni un pieskatīt viņu gluži kā tādam tētim vai mammai. Zēns, protams, ir amizants . . .
Tikai nav redzams, kāds no viņa labums — nedz šim brīdim, nedz tālai nākotnei.
Sirds kaktiņā slēpās domele: nebūtu nemaz tik slikti, ja Fēlikss tiktu atsaukts atpakaļ. Tad arī Aleksejs Paličs izbeigtu māžoties — un viņi kopā varētu ķerties klāt kam nopietnākam. Labi, ja tas notiktu pats no sevis. Apmānīt skolotāju — par to nevarēja būt ne runas.
Viņš ieveroja, ka Aleksejs Paličs ar katru dienu vairāk rūpējas par šo zeņķi. Tas Borisam nepatika.
Fēliksa ceļazīme, uz ko Boriss klusībā cerēja, nekādu grūtību nesagādāja. Viss iznāca apbrīnojami vienkārši.
— Vai tas ir jūsu radinieks? — nometnes priekšnieks vaicāja.
— Ne gluži, — Aleksejs Paličs nenoteikti atbildēja.
— Paziņa?
— Netiešs, — Aleksejs Paličs sacīja. — Nav neviena, pie kā viņu vasarā atstāt.
— Skaidrs. — Nometnes priekšnieks nosmējās. — Jums, Aleksej Palič, kā arvien — rūpes par citiem. Vienīgi sevi aizmirstat. Tā jau gan pagātne, bet arī manu dzīvokli varēja piešķirt jums.
— Man kaut ko sacīja … — Aleksejs Paličs apmulsa. — Nekas, mūsu māja pagaidām ir tīri pieklājīga . . . Un vēl dārzs, kartupeļi . . .
— Kartupeļus jau jūs nestādāt.
— Nestādām gan, — Aleksejs Paličs piekrita, — bet tik un tā . . .
— Ceļazīmi es pats izrakstīšu, — nometnes priekšnieks sacīja.— Izņēmuma kārtā. Jums krājkasē uz mūsu rēķina jāiemaksā astoņdesmit rubļi. Padārgi, protams. Taču ar atlaidi es jums noformēt nevaru.
— Kāpēc ar atlaidi? Nevajag nekādas atlaides, — Aleksejs Paličs kļuva steidzīgs, lēsdams, vai pietiks naudas. 5o naudu viņš jau trešo gadu krāja, sievai nezinot, — lai nopirktu laboratorijai magnetofonu. Daļa šīs naudas jau bija iztērēta par drēbēm.
— Kā zēnu sauc?
— Pavisam vienkārši—par Fēliksu.
— Un uzvārds?
— Uzvārda viņam nav, — Aleksejs Paličs paziņoja un uz līdzenas vietas domās iebelza sev ar dūri pa galvu. — Jūs saprotiet, es gribēju teikt, ka uzvārds nav diez ko skaists, skanīgs. Saulainais . . .
— Pat ļoti oriģināls uzvārds, — nometnes priekšnieks iebilda, aizpildīdams ceļazīmi.—Te būs, lūdzu. Maiņa sākas rīt. Vai jūs pats viņu atvedīsiet?
— Nē, viņš ieradīsies kopā ar manu skolnieku Borisu Kuļikovu. Jūs, lūdzu, ļaujiet viņiem dzīvot kopā.
— Izdarīsim, — priekšnieks apsolīja, spiezdams roku savam bijušajam skolotājam. — Vai atceraties, Aleksej Palič, kā jūs man devītajā klasē iegriezāt gadā trijnieku?
— Tas bija tik sen … — Aleksejs Paličs izvairīgi sacīja. — Un galu galā — arī trijnieks ir atzīme.
— Jā, — nometnes priekšnieks iegrima atmiņās,—tas bija grūts laiks . . .
Ko viņa skolnieks ar to gribēja pateikt, Aleksejs Paličs tā arī nesaprata. Pilsoņu karā viņš piedalīties nevarēja, Tēvijas karš jau bija galā, kad viņš vēl nebija piedzimis. Un vispār — skolu šis skolnieks pabeidzis tikai pirms septiņiem gadiem. Kamēr Aleksejs Paličs centās atsaukt atmiņā, kas tad tik ļauns būtu varējis notikt pirms septiņiem gadiem, kabinetā kāds ienāca. Aleksejs Paličs aizgāja, pievienodams savam matu ērkulim pusotra sirma mata. Turklāt pie vainas bija viņš pats: uzvārdu varēja izgudrot arī agrāk.
Bija sākusies brīvlaika otrā diena, kad skolotājs bez jebkādas piesardzības gaišā rītā izveda Fēliksu no pagraba. Viņu iznākšanu neviens nemanīja, bet tālāk vairs nebija ko baidīties. Ikvienam skolēnam ir tiesības iet kopā ar pieaugušo pastaigāties, ja vien viņš nav kails vai ievīstīts segā.
Iepriekšējā dienā, kad tika noformēta ceļazīme, Aleksejs Paličs bija riskējis vēl pa divi lāgi. Pirmo reizi, kad maksāja naudu krājkasē. Tur viss beidzās labi. Kasiere, protams, pazina skolotāju, taču viņai likās pilnīgi dabiski, ka cilvēki viņai maksā naudu, un kasieres acīs Aleksejs Paličs nekādi neizcēlās no kopējās rindas. Viņa vienīgi pavaicāja: