— Uz kurieni?
— Uz rēķinu numurs piecdesmit septiņi astoņdesmit septiņi — svītra — četrpadsmit, — Aleksejs Paličs mundri noskaldīja.
— Pieņemts, — kasiere sacīja, izsniegdama kvīti.
«Krājkasē viss iznāca labi,» Aleksejs Paličs atviegloti nodomāja. Tā gan nevajadzēja domāt. Skolotājs nebija manījis, ka šī kasiere, ierakstījusi sporta nometnes rēķinā summu, pēkšņi paceļ galvu un paskatās pāri barjerai uz durvīm, aiz kurām nupat kā bija nozudis apmeklētājs. Tikai tagad viņa apjēdza, ka naudu maksājis Aleksejs Paličs.
Otro reizi skolotājs riskēja, pirkdams Fēliksam sporta apavus. Kļuvis mazlietiņ pārdrošs, Aleksejs Paličs iegāja Kuļeminskas kultūrpreču veikalā. Tur viņš nopirka trīsdesmit septītā numura kedas un aizgāja pilnīgā pārliecībā, ka arī šoreiz nav «iekritis». Tālākie notikumi rādīs, ka šī pārliecība bijusi aplama.
Neko nenojauzdams, Aleksejs Paličs no rīta vislabākajā noskaņojumā izveda Fēliksu no pagraba. Līdz eksāmenu sākumam bija palicis vēl vairāk nekā stunda laika, un pie skolas neviena nebija.
Pa to pašu ielu, pa kuru viņi senāk bija gājuši ar Borisu, Aleksejs Paličs un Fēlikss devās uz mežu. Tur vajadzēja gaidīt Borisam.
— Tagad mēs ar tevi vairs katru dienu neredzēsimies, — skolotājs sacīja.
— Vai tu brauc prom? — Fēlikss vaicāja.
— Nē, mums sākas eksāmeni. Es nevarēšu pie tevis bieži nākt.
— Kas tas ir — eksāmeni?
— Fēliks, — Aleksejs Paličs teica, — šodien tev sākas gluži cita dzīve. Tur būs daudz tādu pašu bērnu kā tu. Bet tu viņiem visu nejautā, ja kaut ko nesaproti. Visu drīkst jautāt tikai Borjam.
— Vai Borja tur arī būs?
— Borja dienu un nakti būs kopā ar tevi. Tur būs arī pieaugušie. Tev jādara viss, ko viņi liek. Nu un, protams, tev jāēd kā visiem pārējiem.
Fēlikss nepatikā savilka seju.
— Vai tas ir obligāti?
— Obligāti. Tad tu būsi tāds pats kā viņi.
— Es skraidīšu, spēlēšu, staigāšu, skatīšos un slaistīšos?
— Katru dienu.
— Bet vai Seņka-maita tur būs?
— Iespējams, — Aleksejs Paličs sacīja, gudrodams, kas šis Seņka varētu būt. Droši vien Semjons Degtjarjovs no septītās. Spriežot pēc viņa nelāgā rakstura, šī iesauka bija pašā laikā.
Mežmalā viņu gaidīja Boriss. Rokās viņam bija neliels koferītis, kurā pietika vietas arī Fēliksa mantām.
— Es lūkošu jūs apciemot nākamajā svētdienā, — Aleksejs Paličs solījās.
— Nākamajā neļaus, — Boriss attrauca. — Vecāku diena ir pēc divām nedēļām. Man tēvs teica.
— Mani laidīs! — Aleksejs Paličs iesmējās. — Pēdējās dienās man atklājies tik daudz sakaru . . . Borja, tagad viss atkarīgs no tevis. Pa īstam es būšu brīvs tikai jūnija beigās. Tad gan . . .
— Kas tad būs? — Boriss vaicāja.
Skolotājs pats nezināja, kas «tad» būs. Un ja arī zinātu? Protams, šo to var grozīt. Taču galvenajā izvēles nebija: zēnam vajadzēja vai nu dzīvot starp cilvēkiem, vai atgriezties atpakaļ.
Skatoties, kā zēni aiziet, Aleksejam Paličam ļoti gribējās, lai viss beigtos labi. Kaut gan, ko nozīmē «beigtos» un ko nozīmē «labi», viņš arī nezināja. Sev par kaunu, skolotājs neizjūta ne mazāko atbildību pret mūsu planētas iedzīvotājiem. Vēl mazāk viņu uztrauca tie zinātnieki, kas sevi bija ziedojuši «kontaktiem». Aleksejs Paličs redzēja vienīgi puisēnu — naivu un bezpalīdzīgu. Gribējās, lai zēns atrastu savu Visuma laimi. Taču, ko nozīmē šī Visuma laime, uzminēt nebija iespējams.
Boriss ar Fēliksu gāja pa klusu meža ceļu. Drīz uz šī ceļa buksēdami iekauksies pilsētnieku žiguļi un moskviči. Svīzdami un lādēdamies pilsētnieki vilks savas mašīnas laukā no dangām un pūlēsies iebraukt mežā pēc iespējas dziļāk. Viņi labi zina — jo tālāk, jo vairāk sēņu. To zina desmitiem tūkstošu ļaužu un ļoti brīnās, ja iznāk atgriezties ar tukšiem groziem. Arī kuļeminskieši nav muļķi. Viņi lasa sēnes pie pašas pilsētas vai arī blakus ceļiem. Sazīmējuši lēnīgu večuku ar pilnu grozu, lec laukā no mašīnām. «Kur?» viņi uzstājīgi ņemas izdibināt. «Tur,» večuks labprāt atbild. Turklāt — rādīdams uz dienvidiem, ja stāv ar muguru pret ziemeļiem, un otrādi, ja stāv otrādi.
Taču pagaidām vēl pirmā sēne mežā nebija atrasta un ziņa par to vēl nebija ar tādiem gadījumiem raksturīgo ātrumu1 aplidojusi pilsētu pa tālruņa vadiem. Mežs bija tukšs.
Kuļeminskas sporta nometnē pulcējās bērni no visa rajona. Viņi jau brauca autobusos un elektriskajos vilcienos. Boriss ar Fēliksu gāja kājām. No Kuļeminskas līdz nometnei bija tikai trīs kilometri.
Fēlikss bija noklausījies Alekseja Paliča detalizētās pamācības. Tagad viņš uzmanīgi klausījās Borisā.
— Tā tev vairs nebūs tupēšana pagrabā, — Boriss sacīja. — Tur ir dienas režīms. Visi reizē ceļas un reizē iet gulēt. Neiedomājies pa naktīm skraidīt riņķī! Ja citi ceļas, arī tev jāceļas. Nodarbībās rīkojies kā visi citi! Kad nebūs nodarbību, turies vairāk pie manis!
Ja tālruņa klausulē izruna vārdu «sēne», tas traucas pa vadiem ar ātrumu 300 000 km/s. Arī jebkuri citi vārdi.
Ja kāds tevi aiztiek — pasaki. Ja pats kausies, nesit pa ģīmi — paliek zilumi.
— Pa ģīmi? — Fēlikss vaicāja.
— Pa seju, — Boriss sabozās. — Varbūt pietiks man mācīt, kā jārunā.
— Es tevi nemācu. Paličs piekodināja, lai es tevi klausot. Bet kāpēc jāsit pa seju? Vai tu Paličam sit pa seju?
— Nerunā muļķības. Paličs ir skolotājs, viņam nedrīkst sist.
— Bet vai tev Paličs sit pa seju?
— Es taču saku: Paličs ir skolotājs, viņš nevienam nedrīkst sist.
— Tad es gribu būt par skolotāju, — Fēlikss paziņoja.
Boriss kļuva vai nikns — līdz kaklam šīs muļķības. Taču acumirklī viņš nodomāja, ka pacietību vajag taupīt. Viss vēl tikai priekšā.
— Tu nevari būt par skolotāju, — Boriss skaidroja. — Lai kļūtu par skolotāju, daudz jāmācās. Bet tu pat lasīt nemāki.
— Es māku lasīt, — Fēlikss iebilda.
— Pa kuru laiku tad tu paguvi iemācīties? — Boriss skeptiski vaicāja. — Savās mājās, vai?
— Savās mājās.
Boriss paskatījās apkārt. Ilgi viņam meklēt nevajadzēja. Mežā visādas drazas bija papilnam. Boriss pacēla papīra strēmeli ar milzīgiem burtiem.
— Lasi, ja esi tik izglītots.
— «Nepiegružojiet mežu! Mežs ir jūsu dr …» — Fēlikss izlasīja. — Borja, ko nozīmē «dr . . .»?
— Droši vien draugs, — Borisam nenācās grūti uzminēt, un pēkšņi viņš pamanīja, ka Fēlikss tur tekstu otrādi. — Ne jau tā, — viņš aizrādīja un apgrieza strēmeli pareizi. — Tā vajag.
— Nē, šitā, — Fēlikss iebilda un pagrieza lapeli iepriekšējā stāvoklī.
— Atradies triku meistars, jāsmejas, — Boriss nievīgi izmeta. — Lielus burtus arī es protu izlasīt kājām gaisā. Tu palasi šito.
Un atkal tālu nevajadzēja iet. Nosviedis zemē plakāta strēmeli, Boriss pacēla avīzes lapu.
— Lasi!