Выбрать главу

—    Nepiegružojiet mežu! Mežs ir jūsu dr . . . — Fēlikss sacīja.

—    To jau tu lasīji, lasi šo!

—     Es nevis lasu, bet runāju, — Fēlikss paskaidroja, norādīdams uz strēmeli, ko Boriss nupat bija nosviedis zemē. — Mežs ir mūsu dr., bet tu to piegružo.

Borisam šķita, ka Fēlikss, izrunādams šos vārdus, tik tikko manā­mi smaida. Varbūt viņš saprot labāk, nekā liekas? Kaut gan nē, puika vienkārši vēl ir pavisam dumjš un visu uztver burtiski.

—    Es tev saku — lasi.

Fēlikss apgrieza tekstu kājām gaisā un izlasīja:

—    «… gi iegaumēt: katrai brigā . . . bi jāsagatavojas . . . ku dar­biem. Ievērojot pērna gada pier . . .»

—    Diezgan, — Boriss pārtrauca. Viņš izņēma Fēliksam no rokām avīzi, apgrieza to normālā stāvoklī un pārskrēja ar acīm. Viss bija pareizi. — Kas tev iemācīja tā lasīt?

—    Man neviens nav mācījis, — Fēlikss atbildēja. — Es visu laiku esmu pratis lasīt. Savās mājās, laboratorijā, es izlasīju avīzi piecas reizes. Tikai vienu burtu nevarēju izlasīt: tur bija caurums.

Boriss centās atminēties. Jā, laikraksts, ar kuru bija aizklāts pagraba logs, karājās otrādi — ar virsraksta lielajiem burtiem uz leju.

—    Labāk tu nemaz nebūtu pratis lasīt, — Boriss nopūtās. —Man nav laika mācīt tev visu no gala. Mēs jau drīz būsim klāt.

Šoreiz Boriss nenosvieda avīzes drisku uz ceļa. Lūkodamies, lai Fēlikss nepamanītu, viņš saritināja laikrakstu dūrē un iebāza ka­batā. Tā bija vieglāk nekā no jauna skaidroties ar šo zeņķi.

—    Tagad klausies tālāk, — Boriss turpināja. — Nometnē būs meitenes . . .

SESTĀ DIENA UN SEPTĪTĀ Mācīties ir grūti, taču arī mācīt nav viegli . . .

Nometnes priekšnieks nebija aizmirsis Aleksejam Paličam doto solījumu. Viņš pats raudzījās, lai Borisam un Fēliksam tiktu ierādītas guļvietas vienā istabā. Viņu gultas atradās līdzās.

—    Vai patīk? — priekšnieks vaicāja zēniem.

—    Te ir ļoti labi, — Fēlikss sacīja, atcerēdamies Borisa pamācības.

Priekšnieks apmierināti nokrekšķējās.

—    Jūsu dēļ centāmies,—viņš pavēstīja. — Ar ko jūs domājat pie mums nodarboties? Jūs abi esat bez sporta skolas norīkojuma.

—    Skraidīt, spēlēt un slaistīties, — Fēlikss vaļsirdīgi paziņoja.

Priekšnieks iesmējās.

—    Skraidīt varat, cik vien gribas. Sporta spēļu sekcijas mums nav, taču spēlēt — spēlēsiet. Toties slaistīties mēs jums neļausim. Slaistus mēs neturam.

—    Paličs sacīja… — Fēlikss iesāka un tūliņ pat apklusa: viņam ar Borisu bija noruna — līdzko Boriss viņam uzkāpj uz kājas — jā­apklust.

—    Kāds Paličs? — priekšnieks jautāja.

—    Aleksejs Paličs, — Boriss pasteidzās iejaukties, kamēr Fēlikss vēl nav paguvis sarunāt muļķības. — Viņu skolā tā sauc: Paličs, tas nozīmē — Aleksejs Paličs.

—    Mēs gan viņu tā nesaucām,—priekšnieks sacīja. — Laiki mainās. Iekārtojieties — un tad uz medicīnisko pārbaudi!

Priekšnieks aizgāja. Boriss noņēma papēdi no Fēliksa pēdas.

—    Paliču aizmirsti!

—    Es nevaru viņu aizmirst.

—    Tad vismaz nerunā to, ko tev neprasa. Tagad iesim uz medi­cīnisko pārbaudi. Tur atbildi tikai uz jautājumiem, kā es tev teicu. Ja neko neprasa, klusē. Labāk lai domā, ka tu esi stulbenis. Tādi pie mums gadās.

Guļamistabā pamazām sanāca arī citi zēni. Fēlikss aplūkoja viņus ar sajūsmu. Tie bija tādi paši kā viņš. Dažiem pat bija līdzīgi kostīmi. Borisam pazīstamu zēnu pagaidām nebija, un nevarētu teikt, ka viņš par to skumtu.

Pie ārsta kabineta drūzmējās meitenes. Boriss pievērsa viņām Fēliksa uzmanību jau iztālēm.

—    Re, tur ir tās meitenes, par kurām tev stāstīju.

—    Atceros, — Fēlikss sacīja, vērīgi nopētīdams rindā stāvošās meitenes. — Meitene ir «viņa». Taču viņas nemaz nav līdzīgas Jefro- siņjai Dmitrijevnai.

—    Kādai Jefrosiņjai Dmitrijevnai?

—    Tai, kas vakarā bija atnākusi. Paličs sacīja, ka viņa arī ir «viņa». Tikai viņa nav tāda kā viņas.

—    Kad viņa bija atnākusi?

Fēlikss atkartoja visu, ko bija stāstījis Aleksejam Paličam. Boriss nosvilpās.

—    Pēdējais laiks bija no turienes aizlaisties.

—    Aizlaisties?

—    Aiziet, — Boriss izlaboja.—Tā bija mūsu apkopēja. Viņa ir nevis meitene, bet vecenīte. Kā lai tev izskaidro? Vecenīte—tā ir tāda meitene, kas jau ir veca.

—    Skaidrs, — Fēlikss sacīja. — Tātad meitene — tā ir jauna ve­cenīte?

—    Meitene ir meitene, — Boriss novaidējās. — Un vecenīte — gluži vienkārši vecenīte. Kaut gan viņas abas ir sievietes. Viņa — tas nozīmē sieviešu dzimti. Meitene vēlāk paliks par vecenīti, toties vecenīte par meiteni nekad vairs nekļūs.

—    Kāpēc? — Fēlikss vaicāja. — Vai viņa negrib?

—    Arī gribēdama viņa to nevarētu.

—    Tagad saprotu, — Fēlikss sacīja.

Boriss aizdomīgi pašķielēja uz Fēliksu.

—    Varbūt tev vispār ir viss skaidrs? Varbūt tu man tikai spēlē uz nerviem?

—    Varbūt arī spēlēju, — Fēlikss atbildēja.

—    Ko?! — Boriss draudīgi izdvesa.

—    Varbūt arī spēlēju, — Fēlikss atkārtoja, — un varbūt arī ne. Es taču pats nezinu.

—    Bet kā tu zini, ko nozīmē «spēlēt uz nerviem»?

—    To es nemaz nezinu, — Fēlikss sacīja. — Nupat jau vienreiz teicu.

Boriss klusēdams noskatīja Fēliksu. Kaut kā vajadzētu būt manā­mam, ja cilvēks melo. Taču Fēliksa acis bija skaidras un mirdzošas kā pašā pirmajā mirklī viņam nonākot uz Zemes. Liela, uzticīga zīdaiņa acis. Ar tādām acīm nav iespējams melot.

Medicīniskā pārbaude noritēja gandrīz vai bez starpgadījumiem. Zēniem pārbaudes laikā kājās bija apakšbikses, un neesošā naba ne­tika ievērota. Citādi Fēlikss nebija sliktāks par pārējiem, savā ziņā pat labāks: viņam atklājās savam vecumam neatbilstoši spēcīgas kājas un liels plaušu tilpums.

Ar šo tilpumu arī radās pārpratums, kuru, par laimi, izņemot Borisu, neviens nepamanīja.

—    Ievelc krūtīs elpu. Pūt šeit, — sieviete baltā virsvalkā sacīja Fēliksam.

Boriss, stāvēdams viņam aiz muguras, baidījās, ka tik Fēlikss tūliņ nepajautā, piemēram, «Ko nozīmē «pūt»?», vai necenšas no­skaidrot, kur viņam ir krūtis. Taču Fēlikss pūta, neko nejautādams.

—    Lieliski! — ārste sacīja. — Pat pārāk lieliski! Vai tu, puisīt, ne­strādā par stikla pūtēju?

—    Par stikla pūtēju nestrādāju, — Fēlikss nosvērti atbildēja.

—    Panāc man tuvāk. Elpo.

Fēlikss paklausīgi piegāja un elpoja.

—    Neelpo. Labi. Vari iet.

Boriss atviegloti nodvesās, kad Fēlikss aizgāja. Katra lieka minūte ārsta kabinetā varēja beigties ar to, ka tiktu atklāta trūkstošā naba.

Taču, kad Boriss izgāja no kabineta, izrādījās, ka Fēlikss vēl arvien neelpo. Viņš bija savilcis pirkstus dūrēs, piesarcis un cietās pēdējiem spēkiem. Uz mirkli Borisam pazibēja doma, ka patlaban Fēlikss tik ļoti izskatās pēc normāla cilvēka kā nekad agrāk.

—    Elpo, muļķīti, — Boriss neliekuļoti sirsnīgi sacīja. — Citādi vēl nomirsi.

Fēlikss iepleta acis, nosarka vēl vairāk, taču elpot nesāka. Boriss nobažījās pa īstam.

—    Elpo, Fēlikss, kad es tev saku!