Fēlikss ar troksni izpūta gaisu. Ieelpoja. No jauna izelpoja. No jauna ieelpoja. Un teica:
— Paldies, Boris. Es nezināju, ka bez elpas ir tik grūti. Tā meitene ārsta kabinetā ir slikta?
— Viņa ir nevis meitene, bet ārste, — Boriss paskaidroja. — Elpošanai atļauja nav jāprasa. Pašam jāelpo, nav ko pūsties. Bēdīgi tev klātos, ja es nebūtu atnācis.
— Un muļķītim arī klātos bēdīgi?
— Kādam muļķītim?
— Tam, kuram tu atļāvi elpot.
Atkal Boriss ar šaubīgām acīm paskatījās uz Fēliksu, pūlēdamies viņa sejā sazīmēt izlikšanos. Taču izlikšanos nevarēja manīt. Ir jābūt aktierim, lai tā izliktos. Pat ne parastam aktierim — nopelniem bagātam.
— Diezgan, — Boriss sacīja. — šodien tu man neko vairs nejautā. Vai norunāts?
— Šodien nejautāšu, — Fēlikss paklausīgi atbildēja. — Taču tu vēl nepateici — kur ir tas muļķītis?
— Viņš ir te. Es tev vēlāk viņu parādīšu.
Šoreiz Boriss, to teikdams, mērķēja pats uz sevi. Acumirklī viņš pat iedomāties nespēja, kā varēs izturēt ar šo ciemiņu veselu mēnesi.
Pēc vakariņām, kuras Fēlikss aprija bez jebkādas baudas, skolēniem tika demonstrēta filma. Uz ekrāna aulekšoja zirgi, sprak- šķināja ložmetēji; neuzvaramie puišeļi uzveica pieaugušos ienaidniekus. Puišeļi, salīdzinot ar pieaugušajiem, bija tik gudri, ka nesajūs- mināties par viņiem nebija iespējams. Bērni smējās un lēkāja krēslos. Viņiem gribējās dzīvot tajā laikā, kad pieaugušie bija tik viegli uzveicami.
Fēlikss nesmējās. Dažas reizes viņš pavēra muti, taču Borisa papēdis visu seansu cieši balstījās uz viņa pēdas. Galu galā arī Borisam bija tiesības uz atpūtu.
Noguruši no trokšņainās un satraukumu pilnās dienas, nometnes dalībnieki pēc vakara jundas ātri vien iemiga. Iemiga arī Boriss, pirms tam vēl izskaidrojis Fēliksam, kas tas ir — rīta junda.
No rīta Fēlikss Borisa vadībā uzklāja gultu. Neviens viņiem nepievērsa uzmanību: zēni vēl īsti nebija pamodušies. Arī Borisam nāca miegs, tomēr viņu kaut kas pamodināja jau dažas minChes pirms tauru skaņām. Viņš pamodās ar tik satrauktu sirdi, ar kādu mostas cilvēki, kurus sagaida nepatikšanas. Sākumā viņš neaptvēra, no kā cēlies šis satraukums, taču, pametis acis sāņus, saprata.
Nepatikšanas gulēja blakusgultā pie sienas.
— Tūliņ skriesim mazgāties, — Boriss pačukstēja. — Pēc tam — rī- tarosme. Dari, kā visi citi.
No dažādām nometnes pusēm uz ezeru skrēja zēni. Fēlikss skrēja Borisam līdzās: viņš neskatījās, kur liek kāju, un pa divi lāgi paklupa.
— Nemet acis uz meitenēm, — Boriss skriedams aizrādīja.
— Man patīk meitenes, — Fēlikss neapstādamies atbildēja.
— Tā tik vēl trūka, — Boriss nomurmināja.
Boriss saprata, ka nav iespējams Fēliksu turēt visu laiku malā no citiem, taču pirmajā reizē aizveda viņu uz peldvietas attālāko galu.
Boriss jau bija pārliecinājies, ka Fēlikss, ja viņam tikai parāda, visu iegaumē precīzi. Zobus viņš, piemēram, iztīrīja ar pirmo reizi. Slikti iznāca, ja viņš bija sadomājis darboties patstāvīgi.
Ieziepēdams seju, Boriss aizmiedza acis un, kad ziepes bija noskalotas, ieraudzīja, ka Fēlikss nokož ziepju gabaliņu.
— Izspļauj, to nedrīkst ēst!
Bija par vēlu. Kad Boriss iebāza Fēliksa mutē pirkstu, ziepju tur vairs nebija.
— Ir nu gan! — Boriss sašutis iesaucās. — Ja nu tev vēders sāpēs? Tavu vēderu nevienam pat parādīt nedrīkst. It īpaši ārstam.
— Un nemaz nevajag rādīt. — Fēlikss atbildēja. — Viņa ir slikta meitene.
— Es jau tev vienreiz paskaidroju: viņa nav slikta, viņa ir ārste. Ārsts pat var izdarīt, ka sāp, bet tas tik un tā nāks par labu.
— Man nevajag, Borja, divas reizes skaidrot, — Fēlikss atgādināja.
— Kāpēc tad tu viņu sauc par meiteni?
— Tas bija joks, — Fēlikss attrauca.
— Kāds joks? — Boriss piktojās.
— Vai tad esi jau aizmirsis? Tu man solīji vēlāk paskaidrot.
— Tikai tavu joku man trūka! Vispirms iemācies saprast, kas un kā! Vai Paličs tev nelika mani klausīt? Vai tu nesolīji?
— Es solīju.
— Tādā gadījumā es tev pavēlu — nekādu joku. Saprati?
— Sapratu, — Fēlikss paklausīgi atbildēja. — Bet meitenes tomēr ir labākas par vecenītēm? Vai ne?
— Labākas. — Boriss atmeta ar roku. — Tikai neiedomājies tādus jautājumus uzdot vecenītēm. Centies prasīt vienīgi man.
— Es jau cenšos, — Fēlikss sacīja. —Tu ne vienmēr atbildi. Kad tu neatbildi, man gribas pajautāt citiem.
Peldvietā gandrīz neviena vairs nebija. Nokavēt rītarosmi, visiem redzot, Boriss negribēja.
— Labi, — viņš teica, savākdams vienkopus pacietības paliekas. — Es centīšos atbildēt uz visiem taviem jautājumiem. Tikai ņem vērā — arī es visu nezinu.
— Ei nu ei? — Fēlikss brīnījās. — Un es domāju, ka tu zini visu.
Noskaidrot, vai tas bija teikts nopietni vai pa jokam, Borisam nebija laika.
Rītarosme pagāja mierīgi.
Pie galda bez Borisa un Fēliksa sēdēja vēl divas meitenes. Vakar šo meiteņu nebija. Viņas laikam bija atbraukušas agri no rīta.
Fēlikss, tikko apsēdies pie galda, sāka uz viņām blenzt tik centīgi, ka varētu domāt — viņam arī četru acu nepietiktu. Aizmirsis par ēdienu, viņš raudzījās cieši un vērīgi. Fēlikss nesmaidīja un arī nebija sadrūmis, skatījās, acu nenovērsdams, un viss.
Borisa kāja zem galda slīdēja sāņus.
Godīgi sakot, meitenes diezin ko neapjuka. Sīs meitenes vairs nebija ar pliku roku ņemamas; ne reizi vien viņām bija nācies startēt rajona un apgabala sacensībās; bija piedzīvoti gan svilpieni, gan aplausi; viņām mugurā bija treniņtērpi no tīras vilnas; zēnus viņas bija redzējušas ne tādus vien.
Jā, ne tādus vien. Taču šī zēna nopietnajā vērīgumā bija kas dīvains. Viņa skatiens nebija parasts. Viņš lūkojās tā, it kā gribēdams šīs meitenes iegaumēt uz visu mūžu.
Sākumā viena, tad otra nolika savu karoti uz galda, un abas pārmija skatienus. Tā, kurai bija īsas, spurainas bizītes, vaicāja:
— Nu, ko lūri?
Boriss uzmina uz Fēliksa kājas stiprāk. Ar to bija domāts, ka Fēliksam jānovēršas un jāsāk ēst. Taču Fēliksam tas nozīmēja vienīgi pavēli klusēt. Viņš klusēja, kaut gan zēnam ļoti gribējās ko pavaicāt.
Otra meitene ar garajiem matiem paraustīja plecus.
— Vai tad neredzi? Mēs viņam esam iepatikušās.
Tas sniedzās pāri Fēliksa spēkiem. Viņš vairs nejuta Borisa kāju.
— Jūs man esat iepatikušās, — Fēlikss pavēstīja, un no viņa mutes izlidoja ziepju burbulis.
Meitenes no jauna saskatījās. Tās bija nopietnas meitenes, sasmīdināt viņas nebija tik viegli.
Burbulis tūliņ pārsprāga.
— Tu esi iluzionists? — meitene ar bizēm pavaicāja.
— Es esmu Fēlikss,—viņš atteica, un viņam no mutes izlidoja vēl divi burbuļi.
Šoreiz burbuļi nepārsprāga. Laistīdamies varavīksnes krāsās, tie cēlās augšā — pretī ēdnīcas griestiem. Meitenes iespurdzās. Pie citiem galdiņiem pagaidām neviens neko nemanīja.
Fēlikss pasmaidīja. Viņam bija patīkami skatīties uz meitenēm. Un tagad viņš redzēja, ka arī meitenes veras viņā ar ziņkāri. Viņas sekoja burbuļiem ar acīm, un Fēlikss saprata, ar ko izpelnījies meiteņu uzmanību.
Ātri vien aptvēris, ka burbuļu skaits atkarīgs no izelpotā gaisa daudzuma, Fēlikss pūta no visa spēka. Pār viņa lūpām pārskrēja burbuļu ķēdīte. Zvārodamies un ļodzīdamies, kļūdami arvien lielāki, varavīkšņainie baloni lidoja virs jauno sportistu galvām. Tagad smiekli atskanēja arī no blakusgaldiņiem.